Sakje Komacu: RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

palūkojās uz šo savādo runājošo dzīvnieku. Acīmre­dzot tā bija nevis žurka, bet gan kaut kāds dīvains tādas pašas krāsas un lieluma radījums.

— Ko tas nozīmē? — Marujama nomurmināja, un viss viņa augums pārklājās aukstiem sviedriem. — Kas tu … tāda esi?

— Esmu velns, īsts velns! Vai tu tiešām nesa­proti? — dīvainais radījums smilkstēja. — Es taču teicu, ka man sāp! Laid vaļā!

— Ak, tu esi velns?! — Marujama iebrēcās, zau­dējis savaldīšanos. — Laikam gan taisnība: ja jau neveicas, tad neveicas! Vai man nav diezgan savu rūpju? Un tagad vēl rādās visādi nešķīsteņi! Tātad tu esi tas, kas man liks bankrotēt?

Aizsvilies dusmās, Marujama gribēja samīt šo pelēko riebekli, bet velns iekaucās:

— Pažēlo! Es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos!

— Jebkuru! — Marujama nekādi nespēja nomie­rināties, niknums plosījās viņā kā spēcīgs cunami.

— Nemels nu niekus! Vai mazums tadu manīts! Pa­skat tik — jebkuru vēlēšanos!

— Es nemeloju, itin nemaz nemeloju! Tev tikai jāpasaka, ko velies, un tad tu pats par to pārlieci­nāsies!

— Nu tad Izdomā, kā novērst rītdienu! Šodien taču ir pēdējā dienu pirms mana bankrota … Bet rīt pē­dējais termiņš vekseļu izpirkšanai…

Marujama iedomājās nākamo dienu, un viņam šer­muļi pārskrēja pār kauliem. Muskuļi pēkšņi atslāba. Velns izmantoja šo brīdi un izvilka asti no papēža apakšas. Pa kaklu, pa galvu tas metās uz istabas kaktu, lai iešmauktu alā, taču pirms tam vēl pagrie­zās apkārt un iesaucās:

— Es turēšu vārdu! Par rītdienu es padomāšu!

Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klau­sule atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss: Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist…

Marujama atkal atradās mazajā, netīrajā tējnīcā. Ar bālajiem pirkstiem viņš ieķērās telefona klausulē. Rīklē viņam bija iespiedies kamols.

Viņš bija tuvu histērijai…

Jā, velns bija turējis vārdu. Viņš bija apsolījis no­vērst rītdienu. Un bija arī novērsis. Rītdiena — diena, kad vajadzēja nomaksāt parādus, Marujamas dzīvē nepienāca.

Šodien kalendārs rādīja to pašu datumu, ko va­kar — dienu pirms bankrota. Un rīt atkārtosies tas pats, un parīt arī. Un tā visu mūžu — dienu pirms bankrota…

Bet, ko tur rok? — dēlēns jautāja.

Droši vien ierīko jaunu metro līniju, — tēvs

… Putekļains ielu krustojums. Pelēks asfalts. Ne­pārtraukta automašīnu straume. Debesis klāj rūsgans smoga un sīku putekļu mākonis. Ausis plēš pušu ne­mitīgs troksnis: švirkst riteņi, kauc bremzes, dip neskaitāmu gājēju soļi, čīkst vinčas, klaudz tvaika āmurs. Vienu māju ceļ, otru ārda. Lielas pilsētas ik­diena …

Bet tieši šis ikdienišķums viņu satrauca. Visu to viņš jau bija redzējis, redzējis simtiem, tūkstošiem reižu. Arī toreiz, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad bija tāds pats puisēns, kāds tagad ir viņa dēls …

Tas pats ielu krustojums. Viņš, sīks puišelis, stāv šajā pašā vietā kopā ar savu tēvu. Tēvam apmēram tikpat daudz gadu, cik tagad ir viņam. Viņš jautā:

— Tēt, ko tur rok? …

Viņš apjucis paraudzījās uz to pusi. Čīkstēja vin­čas. No pazemes izbrauca ar zemi piekrauta plat­forma. Netīrs pašizgāzējs izdarīja atpakaļgājienu, padeva klāt kravas kasti. Cik dīvaini — atkal rok… Rok tajā pašā vietā, kur raka pirms divdesmit ga­diem. Ko tad šeit būvē? Kad beigs? …

Dažkārt gadās, ka pilsētnieku, kurš ārkārtīgi aiz­ņemts ar savām darīšanām un tāpēc nepievērš ne­kādu uzmanību tam, kas notiek apkārt, pēkšņi pārņem nevaldāma ziņkāre: ko šeit dara un kāpēc dara? No­tiekošais it kā uz viņu nemaz neattiektos, un tomēr tas viņu interesē.

«Interesanti, ko tad te galu galā dara,» viņš sev vaicāja, «un vai ilgi vēl raks… Jāmēģina uzzināt.»

Viņš apjautājās par to kādam savam paziņam — avīžniekam. Avīzes līdzstrādnieks noorganizēja vi­

ņam tikšanos ar redaktoru, kas vadīja nodaļu «Pilsē­tas saimniecība», taču tas vēl nesen bija strādājis pa­visam cita nodaļa un tāpēc neko nezināja.

Pēc manam domam, tur būvē metro līniju, — sacīja kāds no avīzes līdzstrādniekiem.

tad ne jau, tur bus apakšzemes pāreja, — cits Iebilda.

Zini ko, pazīstainais avīžnieks deva padomu, vislabak būtu, ja tu mēģinātu to noskaidrot tieši merijas projektešanas nodaļā.

Viņš devas uz mēriju. Viņam līdzi bija ieteikuma vēstulē no avīzes. Jauns projektēšanas nodaļas ierēd­nis atri parskatija vēstuli un sāka šķirstīt biezas dokumentu mapes.

— Pilsētā notiek grandioza celtniecība. Uzreiz ne­maz nevar pateikt, tieši kurš objekts jūs interesē. Ak tā … ceturtais iecirknis. Metro? … Nē, metro jau sen šeit uzbūvēts, šķiet, jūs pats to labi zināt.

— Nu jā, bet kāpēc tur tomēr visu laiku rok? …

— Iespējams, ka apakšzemes pāreju … — ierēdnis atšķīra vēl vienu mapi. — Starp citu, tajā vietā gan apakšzemes pāreja netiek projektēta. Tad jau drīzāk ūdensvads, kanalizācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Jūs labāk aizejiet uz ūdensapgādes nodaļu.

Ūdensapgādes nodaļā paskaidroja, ka viņiem ne­esot nekāda sakara ar zemes darbiem šajā iecirknī. Viņam deva padomu apjautāties celtniecības nodaļā. Tur apstiprināja — jā, rokam, no priekšniecības sa­ņēmām rīkojumu, darbu projektu un tāmi, tāpēc arī rokam. Bet kas tur būs — to grūti pateikt… Pilsēta taču ir tik milzīgi liela. Un vispār dažādu būvju bez sava gala, reizēm grūti saprast, kuras būves saistītas cita ar citu …

Viņš devās uz telefona tīkla pārvaldi. Tur sacīja, ka viņu pārziņā esot tikai kabeļu vilkšana, bet par visiem zemes darbiem atbildot mērija.

mērijā atcerējās, ka reiz pieņemts kāds projekts, U<11 kura realizēšanai piešķirti attiecīgi asignējumi, un i ceturtajā iecirknī uzsākti darbi. Liekas, runa bija par vienu no daudzajām apakšzemes komunikācijām.

jūs sakāt, ka rok jau vairāk nekā divdesmit gadu? mērijas sapulces sekretārs izbrīnā paraus­it |a plecus. — Tas nevar būt! Visas mūsu būves tiek nodotas ekspluatācijā projektā paredzētajos termi­ņos. Lai gan… tajā rajonā, par ko patlaban intere­sējaties, mēs ceļam ļoti daudz. Nāk klāt arvien jau­nas būves. īsts kaleidoskops. Gadās, ka bieži vien jārok vienā un tajā pašā vietā …

— Kā tad tā … — viņš nomurmināja. — Tas taču ir nesaimnieciski… Bet vai tad jūs nezināt… kaut vai aptuveni, kad darbi beigsies?

— Kad beigsies? Nezinu, kādus darbus jūs domā­jat. Piemēram, jaunā metro līnija jau sen uzbūvēta un nodota ekspluatācijā. Apakšzemes pāreju šajā rajonā sāksim celt tikai pēc vairākiem gadiem un, tiklīdz tā būs pabeigta, saskaņā ar vispārējo mūsu provinces rekonstrukcijas un labiekārtošanas plānu tūlīt ķersi­mies pie kanalizācijas tīkla izveidošanas darbiem. Gluži dabiski, kanalizācijas ierīkošana savukārt pra­sīs apakšzemes komunikāciju sistēmas ievērojamu pārbūvi. Jūs, protams, saprotat, ka mēs netaupām pūles, lai pabeigtu darbus, cik ātri vien iespējams.

— Pateicos par informācij u. Varbūt jus tomēr bū­siet tik laipni un dosiet man padomu, kur tad es galu galā varu uzzināt sīkāk par šo celtniecību? Mani inte­resē noteikts ielu krustojums un tas, ko tur rok un kāpēc rok …