Sakje Komacu: RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

to'nos nokrasoti zariņi. Apakšā sabiezēja pelēcīgi l >Mli ii dūmu mutuļi, kas sastinga un atgādināja ak­mens bluķus. Ceriņkrāsas aplis spēji atvērās, izvei­dodams iesārtus ziedpumpurus. Tie auga arvien lie­lāki, mainīja krāsu un kļuva dzelteni, gaiši zili, koši balti. Un virs ziedpumpuriem gan savijās kopā, gan alkal atrisa vaļā kaut kas tāds, kas bija līdzīgs gan smalkajiem orhideju taustekļiem, gan visdažādākās krāsās vizošām zīdainas vilnas šķeterēm …

Zemes cilvēks, elpu aizturējis, skatījās uz brīnum skaisto sapņu ziediņu, kas ik pēc mirkļa mainīja savu apveidu.

Arī meitene, sastingusi kā statuja, lūkojās uz savu darinājumu.

— Nu, kā jums patīk? — Sāžs, kuram bija uzticēts pavadīt galveno glabātāju uz Zemi, ievaicājās.

— Apbrīnojami! Nedomājiet, ka mēs, Zemes ļau­dis, neprotam novērtēt skaisto. Varu iztēloties, kas tā būs par sensāciju, kad šī mis parādīs savu darbu dažādo mākslas cienītāju biedrību biedriem.

Sāžs skumīgi pašūpoja galvu.

— Par to jūs nesapņojiet. Dūmu ziedi aizies bojā. Galvenā glabātāja, neatrazdamās vairs uz Falfas, neko nespēs izveidot.

— Jūs runājat muļķības! — Zemes cilvēks iebilda. — Mēs to uzņemsim filmā — simts kadru sekundē, — un pēc tam visu šo procesu izanalizēs elektronu smadzenes. Tādējādi falfiešu māksla tiks saglabāta uz mūžīgiem laikiem, un Zemes ļaudis vienmēr varēs par to jūsmot.

Praktiskajam Zemes cilvēkam bija taisnība. Tik­līdz galvenā glabātāja bija nonākusi uz Zemes un nodemonstrējusi savu meistarību, tūlīt sākās īsts «dūmu» bums. Zemes iedzīvotājus jau sen bija val- dzinējusi falfiešu savdabīgā māksla. Tagad visās malās dibināja šīs mākslas cienītāju biedrības. īpa­šos klubos lasīja lekcijas, kurās pamācīja, kā no dū­miem veidot ziedus. Masveidā sāka ražot dūmu cau­rulītes un speciālus plastmasas futrāļus ziedu glabā­šanai — Zemes iedzīvotāji, nebūdami tik pacietīgi un čakli kā falfieši, bija par kūtriem, lai ziedus dari­nātu katru reizi no jauna. Izdeva lielu skaitu dažne­dažādu brošūru un rokasgrāmatu, kurās it kā bija dotas sīkas instrukcijas, kā rīkoties ar dūmiem, taču patiesībā tās bija uzrakstītas pavirši un steigā. Kāds veikls cilvēks, kas uzdevās par izgudrotāju, bija iz­domājis speciālu palīgierīci, kas deva iespēju ērtāk darboties ar caurulītēm: bija jāņem vērā tas, ka fal­fiešu rokām ir septiņi pirksti, tātad Zemes cilvēkam divu pirkstu «pietrūka». Taču lielākā sensācija, pro­tams, bija pati galvenā glabātāja. Viņas ierašanās uz Zemes glaimoja mūsu vecās planētas godkārīga­jiem iedzīvotājiem. Patiešām — vai tas nebija apkau­nojoši — kaut kādai nomaļai planētai Falfai, izrādās, pieder kaut kas tik vienreizīgs, par ko Zemes ļaudis var vienīgi sapņot.

Tagad galvenā glabātāja dzīvoja uz Zemes, un tā­dējādi Zeme pati kļuva par senās savdabīgās māk­slas glabātāju.

Taču bums beidzās, jo visam pasaulē reiz pienāk gals. Toties bija sagatavota lieliska augsne visāda veida jaunām mākslas skolām un tendencēm. Snobi izveidoja topoloģisko estētiku, mainīgo formu glez­niecību un citus «dūmu mākslas» novirzienus. Pēc tam dūmu ziedi kļuva par ikdienišķu parādību. Māj­saimnieces rotāja ar tiem savus dzīvokļus. Pētniecī­bas institūtos dūmu ziedus, ko bija veidojusi galvenā glabātāja, uzņēma stereofilmā, rūpīgi izanalizēja un izstrādāja kaut ko līdzīgu skaistuma formulai. Vēlāk konstruēja robotu, kuram tāpat kā falfiešiem bija septiņi pirksti No tērauda un plastmasas caurulēm veidotais milzenis darbojās lieliski. Kibernētiskais skolnieks pat pārspēja savu dzīvo skolotāju.

trauslā meitene izpildīja viņai uzdoto pienākumu Iemācīja Zemes iedzīvotājiem falfiešu mākslu. Vairāk viņai uz svešās planētas nebija ko darīt. Viņa nīkuļoja un beidzot klusām un mierīgi nomira. Pirms nāves viņas rāmajā, vienaldzīgajā sejā parādījās noslēpumains smaids.

Apbedījuši galveno glabātāju, ļaudis atviegloti nopūtās: šīs meitenes smalkie pirksti viņiem vairs nebija vajadzīgi, dūmu ziedu veidojumi jau sen bija kļuvuši par Zemes mākslu.

Beigu beigās, kad troksnis bija jau gandrīz pavi­sam norimis, kāda tabakas firma paslepšus sāka ra­žot cigaretes, kuras varēja izmantot arī kā caurulītes ziedu darināšanai. Nevienu tās īpaši neinteresēja. Daži Zemes iedzīvotāji apgalvoja, ka pirms daudziem gadsimtiem, lidmašīnu — aeroplānu laikmetā, piloti lieliski pratuši ar dūmiem zīmēt gaisā visādas figūras. Vairāki kosmosa kuģu komandieri — sportisti de­monstrēja debesīs «dūmu» akrobātiku. Kāds ab- strakcionlsts kartOjā starpgalaktiku izstādē, kuras rikoja reizi četros gados, paviljonā «Zeme» izvei­doja milzīgu dūmu strūklaku. Apmeklētāji tai nepie­vērsa vairak uzmanības kā parastajām strūklakām.

Apmēram tajā laikā kāds nopietns un gudrs cil­vēks izteica domu, ka senā māksla zaudējusi savu dvēseli. So uzskatu mēģināja atspēkot, jo Zemes iedzīvotājiem esot bijušas zināmas visas šīs mākslas fineses un nianses. Tomēr robots, lai kā arī centās, nespēja radīt neko tadu, kas pārspētu jau iepriekš radīto. Tas gan ekstrapolēja un interpolēja neskai­tāmus variantus, taču tā darinājumi nevienu vairs nesaviļņoja. Varbūt ziediem patiešām vairs nebija dvēseles? …

Jā, dūmu ziedu veidošanas māksla drīz vien pa­nīka. To neviens nevarēja apstrīdēt.

Uz Falfu devās speciāla ekspedīcija, kuras dalīb­nieki cerēja gūt iedvesmu šo ziedu dzimtenē. Taču arī tur viņi ieraudzīja bēdīgu ainu. Ziedi vīta. Bez galvenās glabātājas viss gāja bojā.

Atklāti runājot, māksla, kuru kādreiz tik loti dau­dzināja, tagad bija mirusi, un Visumā nebija tāda stūrīša, kur tā varētu atdzimt no jauna.

Cilvēks, kas pirms daudziem gadiem bija atvedis uz Zemi galveno glabātāju, reiz tikās ar Sāžu. Dūmu ziedus pirmo reizi ieraudzījis kosmosa kuģa kajītē, viņš vēlāk bija kļuvis par šīs mākslas dedzīgu cie­nītāju. Tagad pat runāja, ka viņš licis pamatus vienai no jaunākajām fūmisma [2] skolām. Viņam jau bija savi skolnieki un sekotāji.

Un tā nu viņi satikās — kādreizējais Zemes sūtnis, kurš jau bija nosirmojis un kļuvis manāmi vecāks, un falfietis, kurš nemaz nebija izmainījies.

— Tev, Sāž, tomēr bija taisnība, — Zemes cilvēks sacīja, — jūsu māksla uz Zemes panīka …

Sāžs skumji pasmaidīja, un viņa sejā nemaz nebija manāma noslēpumainā izteiksme.

— Bet kāpēc, kāpēc gan? Vai tad mēs kaut ko pa­zaudējām, kad lidojām no Falfas uz Zemi?

— Vai jūs patiešām līdz šim vēl to neesat sapra­tis? — Sāžs atkal pasmaidīja.

— N-nezinu … Laikam gan ne.

Sāžs nodūra acis. Garās skropstas meta uz vai­giem ēnu.

— Viss atkarīgs no psiholoģijas … Pareizāk sakot, no psiholoģiskā attāluma. Nu, kā lai jums to iz­skaidro … Mēs uz Falfas vienmēr zinājām: mūsu māksla pieder mums pašiem. Tāpēc ka Zeme un citas plānotas atrodas ļoti tālu. No tāda atstatuma nav iespējams izstiept roku un aizskart to, kas mums ir svēts…

— Tad, lūk, par ko tu domā… — Zemes cilvēks nomurmināja. — Noslēpums … Vai arī jauki māņi?

— Varbūt ari tas … Falfiešiem un Zemes iedzīvo­tājiem ir dažāda psiholoģija. Jums patīk skaidrība. Jūs esat saprātīga tauta. Kāpēc jums vajadzīgi dūmi? … Tas, ka kaut kur kosmosa tālēs rodas dūmu ziedi, protams, var jūs interesēt. Tālais un neizpro­tamais vienmēr vilina. Bet vajag tikai tālo padarīt tuvu, nesasniedzamo — sasniedzamu, un burvība izgaist. Romantika pazūd. Taču mēs esam romantiķi. Patiesi romantiķi. Mums arī ikdienišķas parādības ir svētas. Es biju viens no šīs mācības sludinātājiem. Es raudzījos uz to, lai tradīcijas mūsu mākslā tiktu saglabātas… Vai tagad jūs sapratāt? Zemes cilvēku loģika noraida māņus, pat ja šie māņi ir skaisti. Jums skaistums ir gluži materiāla parādība un dūmi ir tikai dūmi…