Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Cik žēl, — režisors teica, — ka filmu par ne­zvēriem vairs nevarēsim uzņemt. Tā ir liela neveik­sme, jo kur gan citur atradīsim tik piemērotu pla­nētu filmēšanai dabā. Te izskatās tā, it kā senatne būtu atdzīvojusies. Gan šī ainava, gan aborigēni — tas viss ir tik piemērots. Patiešām, šejienes zvīņne­šus, kuri evolūcijas ceļā vēl nav pārvērtušies par saprātīgiem radījumiem, mēs būtu varējuši izman­tot masu skatiem. Un te nu pēkšņi ierodas šie sveši­nieki un visu sabojā …

— Ziniet, mums tagad vajag pasteigties, — reži­sora palīgs norūpējies sacīja. — Manas smadzenes nupat ar lielām grūtībām uztvēra svešinieku sarunu, kas notika lidaparātā. Viņi nodomājuši saindēt pla­nētas atmosfēru ar radioaktīvu vielu, kas ir nāvējoša zvīņnešu organismam. Mēs jau nu aizlidosim, bet vietējie iedzīvotāji… Jādomā, viņiem tas beigsies visai traģiski.

— Posties ceļā! — režisors nokomandēja. — Mēs tūlīt pametīsim šo planētu! Centīsimies pēc iespējas neuzturēties tajā pusē, kur atrodas viņu kuģis. Aiz­nesiet uz raķeti mūsu traģiski bojā gājušā biedra ķermeni!

— Kāda nelaime! — viena no aktrisēm iesaucās. — Tik jauns un skaists! Publikas mīlulis! Vienmēr tēloja supermenus, un tagad tik drausmīga nāve… Ko mēs teiksim viņa sievai? .. .

— Labāk jau tad es būtu gājis bojā, — aktieris, kas bija tēlojis ciklopu, nomurmināja. — Nekad vairs netēlošu šos pretīgos, asinskāros nezvērus!

Milzīgie, pūķiem līdzīgie zvīņneši — rāpuļu evo­lūcijas visaugstāk attīstītās formas pārstāvji —, gal­vas nokāruši, vilkās uz savu raķeti. Viņu novad­nieki— aborigēni, kuri vēl ne tuvu nebi ja saprātīgas būtnes, gaisa izslējuši savas pūķu galvas, vien­aldzīgi nolūkojās uz aizbraucējiem …

Milzīgie zvīņneši, kas bija apdzīvojuši zemeslodi desmitiem miljonu gadu, pēkšņi izmira. Tas notika pirms sešdesmit miljoniem gadu. Runā, ka izrakumos atrasto milzu zvīņnešu skeletos konstatētas radioak­tīvas vielas un to procents bijis daudz augstāks nekā citu tā paša perioda izrakteņu skeletos. Tomēr līdz pat šai dienai nav izdevies noskaidrot, kāds cēlonis bijis viņu traģiskajai bojā ejai uz mūsu planētas.

Šajā dienā no ielejām, dziļām aizām un senām alu pilsētām bija ieradušies visi Dira draugi. Viņi vēlē­jās būt klāt tajā brīdī, kad Dirs veiks savu neparasto varoņdarbu.

— Mēs varam būt patiešām laimīgi! — viņi sačuk­stējās savā starpā. — Cik dižā laikmetā dzīvojam! Padomājiet tikai, viņš grib pacelties augstāk par vis­augstākajiem kalniem…

— Jā … apbrīnojami… brīnišķīgi… Tomēr arī baigi. Ja nu pēkšņi aparāts sabojājas? Vai notiek avārija? Ko tad? …

— Tad ir beigas. Momentāna nāve, — zinātnieks, kas pēc dabas acīmredzot bija diezgan nīgrs, greizi pasmīnēja. — Vai jums ir priekšstats par augstumu, kurā viņš gatavojas pacelties? Tur ir ļoti zems atmo­sfēras spiediens…

— Un ko jūs…? — kāds provincietis viņu pār­trauca.

— To, ka organismi, kas gadsimtiem ilgi dzīvojuši blīvā, smagā atmosfērā, nokļūstot gaisa slāņos, kur ir zems spiediens, parasti iet bojā. Šeit uz katru mūsu ķermeņa kvadrātreru spiediens ir desmit dziāru, bet tur…

— Ko? … Desmit dziāru?! — kāds provincietis, muti atplētis, brīnījās. — To nu gan jūs pārspīlējat, profesor! Es, piemēram, neko tādu nesajūtu.

Profesors nomēroja lauķi ar nicīgu skatienu.

— Nesajūtat tāpēc, ka esat pieradis. Bet, ja spie­diena vairs nebūs, jūsu lempīgais ķermenis un stulbā galva acumirklī sadalīsies gabalos. Un šos gabalus neviens vairs kopā nesaliks. Tas ir tāpēc — lai pie­šķirtu teiktajam lielāku svaru, viņš uz brīdi apklusa un tikai tad turpināja, — ka retinātajos atmosfēras slāņos iekšējais spiediens mūsu organismā ir daudz­kārt lielāks par ārējo. Vai sapratāt?

— Pēc manām domām, mūsu Dirs vienkārši zaudē­jis veselo saprātu, — viens no sirmgalvjiem nosku­mis sacīja. — Zemais spiediens — tas vēl nav viss. Tur augšā ir arī šausmīgs karstums, neciešami spil­gta gaisma, nāvējošs izstarojums, kosmiskā radiācija un diezin kas vēl…

— Jāsauc pie kārtības visi šie panikas cēlāji! — kādam spēcīgam, labi noaugušam jauneklim nikni iedzalkstījās acis. — Kā jums nav kauna apšaubīt Dira ģeniālo prātu? Viņš kopā ar savu grupu ir vei­cis milzum daudz izmēģinājumu un ņēmis vērā visus sīkumus. Kā jūs domājat, vai tad viņi tāpat vien, pa jokam, tik daudz reižu palaiduši lielā augstumā auto­mātiskos kuģus?…

Virs ļaužu galvām iedārdējās reproduktors.

— … Tagad mums ir tikai viens tiesnesis — nā­kamība, — diktora balss sacīja. — Tā parādīs, kas ir Dirs — dižens varonis vai mēra sajūtu zaudējis sap­ņotājs. Un tomēr mēs apbrīnojam viņa pārgalvību un drosmi! Dira kungs, līdz startam vēl atlicis ne­daudz laika. Vai negribat pateikt dažus vārdus mūsu dārgajiem klausītājiem?

Augstums … Tas vienmēr mūs vilinājis … — Dirs runāja mikrofonā, un laužu pūlis apklusa. — Jau no senseniem laikiem mūsu senči ar ilgām un cerībām lūkojušies zilgajās tālēs. Par augstumu sa­cerētas dziesmas un leģendas. Peldēt atmosfērā kā zivis, lidināties virs aizām un sasniegt augšējos at­mosfēras slāņus — tas ir mūsu mūžsenais sapnis! Un tagad, lai šis sapnis piepildītos, es metu izaicinājumu augstumam!

— Dira kungs, atbildiet vēl tikai uz vienu jautā­jumu! — diktors lūdza. — Kāda nozīme ir jūsu nedzirdēti drosmīgajam pasākumam?

— Šī izlūklidojuma nozīme ir milzīga. Ja mēs pa­matīgi izpētīsim augstuma apstākļus dabā un vēlāk pratīsim tiem piemēroties, tad mūsu pasaule kļūs ārkārtīgi plaša. Iedomājieties — četru tūkstošu sa- roto liels augstums, un visur — dzīvība! … Mūsu izmēģinājumu staciju iegūtie dati liecina, ka trīs tūkstošu saroto augstumā izbeidzas kalni. Vēl aug­stāk ir vairs tikai nepārredzami līdzenumi. Līdzko mēs apmestos šajās milzīgajās platībās, mūsu civili­zācija izdarītu varenu lēcienu. Tas arī ir viss, mani draugi! Uz redzēšanos!

Izlūkkuģa lūku rūpīgi aizvēra. Vēlreiz pārbau­dīja, vai visas šuves ir hermētiski noslēgtas, un pār­cirta trosi, ar kuru kuģis bija pietauvots pie Zemes. Kuģis uzšāvās gaisā. Tad nopakaļus vējš nesa smilšu virpuļus un pavadītāju sajūsmas saucienus. Ļaudis vēl ilgi skatījās uz sudraboto aparātu, kas no dziļās, šaurās aizas lielā ātrumā traucās tumšajā debesu zilgmē.

Preču kuģis, nokļuvis dienvidu platuma grādos, atradās netālu no Filipīnu salām, virs jūras ieplakas, kuras dziļums sasniedza desmit tūkstošus metru.

Sargmatrozis pēkšņi ieraudzīja kādu dīvainu priekš­metu, kas šūpojās viļņos. Kad kuģis piegāja tam tu­vāk, to izvilka no ūdens. Tas bija agrāk nekad vēl neredzēta liela jūras dzīvnieka līķis. Izpētot tā gaba­los saplosīto ķermeni, varēja secināt, ka tas ir dziļ­ūdens dzīvnieks, kas gājis bojā lielas spiedienu mai­ņas rezultātā. Taču kuģa apkalpi visvairāk pārstei­dza metāla šķembas, kas bija dziļi ieurbušās šī dīvainā radījuma muskuļos un kaulos.

— Esmu dzirdējis par daudziem šausmīgiem noti­kumiem un lasījis daudz šaušalīgu stāstu… — S. kungs pēkšņi iegrima domās un kļuva nopietns. — Taču visbriesmīgākais stāsts …