Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Pavisam apstulbis par tik negaidītu pavērsienu, es vilkos mājup. Bija auksts, dūmakains vakars. Šur tur miglā pamirdzēja sarkanās luksofora ugunis — likās, tur raudzījās satrakotais vērsis, kas visu laiku vajāja mani. Un pēkšņi man patiešām kļuva baisi. Kas ir sajucis prātā — es vai visi pārējie?… Rakstnieks aizbēdzis no manis… Varbūt arī nav aizbēdzis, taču katrā ziņā nolēmis tikt no manis vaļā. Lai tikai ne­būtu jāstāsta, nebūtu jārunā par «Vērša galvu»… Bet varbūt šīs «galvas» nemaz nav?… Ir tikai nosau­kums, ir šausmas, kas nomāc ļaužu prātus, bet paša stāsta nemaz nav un nekad nav bijis?! Kas tas ir?

Bailes no šausmām, kas nemaz neeksistē… Neviens nekad nav dzirdējis šo stāstu …

… Kādreiz sensenos laikos kāds cilvēks izstāstījis otram cilvēkam šaušalīgu stāstu. Varbūt vecmāmiņa savam mazdēliņam. Un bērnam kļuvis pavisam baisi… Pēc tam viņš aizmirsis stāsta saturu, taču šausmu sajūta saglabājusies. Viņš biedējis savus bēr­nus ar «Vērša galvu». Bet tie, — kad pieauguši, — savējos… Un šausmas sākušas klejot apkārt pa pilsētām un laukiem. Šīs šausmas pastāvēja tikai no­saukumā — «Vērša galva» …

Es soļoju pa Tokijas ielām, un man līdzās soļoja šausmas. Gluži dzīvas un taustāmas. Tās saucās «Vērša galva». Mani kratīja viegli drebuļi. Kurš galu galā ir vājprātīgs — es vai pārējie cilvēki? …

Pēc vairākiem gadiem televīzijas studijā mani uzrunāja kāds gados jauns režisors:

— Ļaudis runā, ka esot tāds šaušalīgs stāsts — «Vērša galva». Vai jūs to zināt?

— Jā-ā, — es tikko dzirdami nomurmulēju, juz­dams, ka kļūstu bāls. — Kā gan ne, zinu, protams, ka zinu.. .Tas ir briesmīgs stāsts. īsti murgi… Pa­saulē nav baismīgāka un pretīgāka stāsta par šo.

— Ken čan…

Virs zemā lodziņa, kam pāri pārliekušies nokaltuši vīteņaugu stumbri, parādās balts, gaišs plankumiņš — meitenītes sejiņa.

— Še ņem … Un piedod, ka nāku tik vēlu.

Rokā, kas izstiepta pāri žodziņam, šūpojas tievi pustumsā tikko saskatāmi ķīniešu miskanta stiebriņi.

Keniti, pacēlies uz pirkstgaliem, pastiepj abas ro­kas pretim meitenes rociņai.

Keniti māte, pa ceļam uzvilkusi basā kājā dārza getas, no galerijas nokāpj lejā dārziņā. Var dzirdēt vienīgi viņas vieglos soļus.

— Paldies, Josiko čan. Atvaino, lūdzu, ka traucēju tevi. Keniti pašam vajadzēja doties uz pļavu pēc mis­kanta, taču viņš ir mazliet sasirdzis, jo iedzēra pārāk daudz saldā ūdens ar ledu. Viņš jau nevar atturēties no tādiem našķiem.

Pavīd baltas kājas, gar acīm aizzib vieglais vakara kimono. Sievietes lūpas rotā mīlīgs smaids. Viņas sejai ir smalki vaibsti, gaiša, blāva ādas krāsa. Mati atsukāti atpakaļ un savīti uz pakauša smagā mezglā.

«Cik mana māmiņa ir skaista!» — domā Keniti, ar apbrīnu lūkodamies uz savu māti.

— Kā tev klājas, Josiko čan? — sievietes pirksti maigi pieskaras meitenes galviņai. — Vai jūsu mājās jau viss sagatavots mēness sagaidīšanai?

— Jā… Es pati visu sagatavoju.

— Pati? Visu viena pati?

— Nu ja… Viņiem jau nav laika — tētis sēž un dzer sakē, bet māmiņa aizgājusi darīšanās.

Kādu brītiņu padomājusi, Keniti māte saka:

— Vai negribi kopā ar mums nosvinēt mēness uz­lēkšanu? Mūsu tētis ir komandējumā, un mēs ar Keniti esam divi vien.

Meitenītes sejiņa, kas ir tik gaiša kā vīteņauga ziediņš, aiz laimes kļūst vēl gaišāka. Tā vien liekas, ka viņpus žodziņa jau būtu uzlēcis mēness. Noklaudz getas, nočīkst vārtiņi.

Tagad viņi visi atrodas galerijā. Sieviete noliek priekšā meitenei un zēnam, kuri rātni apsēdušies viens otram pretim zemē, tasītes ar miežu tumi. Uz galdiņa — no nekrāsota koka darināta paplāte. Uz paplAtes salikti rauši — tik apaļi kā bumbas, ar vi- siini pākstīm vārīti zaļi zirņi, kastaņi.

Māte ieliek vāzē miskanta stiebru pušķi — Josiko atnesto dāvanu.

— Ai, ai, skatieties, mēness jau uzlēcis!

Virs kaimiņu mājas jumta parādās mēness — apaļš, gaišs un spodrs kā tikko notīrīta sudraba paplāte. Tam pāri lēnām aizslīd caurspīdīgu mākonīšu strēles.

— «Mēnestiņš, mēnestiņš, uzlēcis mēnestiņš…» — Josiko sāk dziedāt smalkā melodiskā balstiņā, norī­dama vārdus. Keniti pagriežas un redz, ka viņa māte, kā lūgšanā salikusi rokas, raugās uz mēnesi. Droši vien domā par tēti… Un zēns pēkšņi jūt, cik ļoti viņš patlaban ilgojas pēc tēva, kas aizbraucis komandē­jumā. Arī viņš skatās uz mēnesi. Zēnam liekas, ka tam ir gluži tādas pašas ūsas kā tētim…

— Vai nespēlēsim sunīšus ar ēnu? — Keniti vaicā tādā balsī, it kā būtu par kaut ko noskaities. Taču īstenībā viņš nepavisam nav noskaities, gluži vien­kārši grib aizdzīt skumjas.

Josiko priecīgi pamāj ar galvu un, skaļi klaudzi­nādama mazās, sarkanās getas, izskrien dārziņā. Pa sidrabaini pelēcīgo zemi slīd vieglas ēnas. Te šur, te tur pazib zirgastēs sasietās matu kodaļas. Sārtās tapetes namiņā, šķiet, kļuvušas pilnīgi melnas …

— Noķēru, noķēru!… Redz, tava ēna man rokā!

Keniti žigli pamet skatienu atpakaļ un redz, ka

Josiko atrodas turpat aiz muguras. Meitene noliecas un smiedamās satver ar rokām viņa ēnu, kas šaudās pa zemi. Zēns strauji palec sāņus.

Gan dārziņa zālājā, gan šķērsām pāri grāvim pār­likto dēļu spraugās aiz žoga — visās malās kukainīši dzied savas dziesmas par vasaru.

Darba biedri aicināja Keniti uz alus bāru, taču viņš atteicās. Viņš pēkšņi bija atcerējies, ar ko ievērojama šī diena. Piezvanīja uz mājām. Ar lielām pūlēm kāda universālveikala ziedu nodaļā sameklēja miskanta stiebru saišķi. Putekļainajā, smacīgajā, ļaužu pie­blīvētajā elektrovilciena vagonā viņam trauslos stieb­rus tik tikko izdevās saglabāt veselus.

— Kas ar tevi pēkšņi noticis? — gandrīz vai zo­bodamās, vaicāja Josiko.

Viņa steidzīgi sameklēja virtuvē traukus, lai pa­gūtu visu vēl sagatavot līdz mēness uzlēkšanai.

— Zini, es atcerējos… Jau sen mēs abi kopā ne­esam atzīmējuši Mēness svētkus, — Keniti samulsis taisnojās.

Josiko iznesa uz balkona nelielu galdiņu. No ne­krāsota koka darinātās paplātes nebija, un viņa salika baltos, apaļos raušus uz gluži parastiem šķīvīšiem.

— Vai pati izcepi?

— Kur nu! Nopirku konditorejā… Vai tad mūsu rajonā var dabūt rīsu miltus?

— Un kur ir Koiti?

— Klaiņo apkārt, ko gan citu lai viņš darītu, — Josiko teica, ielikdama vāzē miskanta stiebriņus. — Viņš pēdējā laikā ir kļuvis gluži traks uz mašīnām. Saka, ka draugam esot jauni «satriecoši eleganti spēkrati»…

— Jā… Ko tu viņam padarīsi. Zēns izaudzis liels. Un tomēr žēl… Reizēm tā gribas, lai mēs visi pasē­dētu kopā. Kaut vai Mēness svētkos.

Josiko pavīpsnāja.

— Kas gan tie tagad par svētkiem! Protams, ne­būtu jau slikti patīksmināties par mēnesi, bet vai tad mūsu mikrorajonā to var dabūt, redzēt? Mums pretim, skat, kādi milzīgi nami. Ja nu vienīgi naktī…

Vēlu naktī atgriezdamies mājās, Koiti pēkšņi ierau­dzīja vecākus. Viņi sēdēja skvērā uz soliņa. No liela izbrīna Koiti pat sāka berzēt acis.