Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Ko jus to darāt? Vai kaut kas atgadījies?

Viņa jauneklīgā auguma apveids bija skaidri sa- skatams sidrabainajā mēness gaismā. Nīkulīga, pil­sētas ielā izaugušā kociņa sīkā ēna tik tikko skāra viņa gurnus, kas bija iespīlēti šaurās biksēs gluži kā triko tērpā.

— Neko sevišķu. Sēžam un priecājamies par mē­nesi, — tēvs atbildēja. Šodien taču ir Mēness svētki… Mēs to pēkšņi atcerējāmies, un tad…

— Panāc šurp, pasēdi kopā ar mums, — aicināja māte.

— Vai negribi pagaršot svētku raušus?

— Mēness svētki? — Koiti iespurcās un paskatījās uz debesīm. — Tad nu gan ir svētki. Mēness ir pavi­sam prozaiska planēta. Jūs taču esat to redzējuši fotogrāfijās…

— Jā, protams … — tēvs nomurmināja. — Bet… cilvēkiem droši vien dažkārt rodas nepieciešamība iedomāties, ka mēness ir atkal tāds pats, kāds bijis pirms tūkstoš gadiem. Un pajūsmot, cik tas ir skaists…

— Māmiņ, nu kāpēc tu izslēdzi televizoru? Un kāpēc nodzēsi gaismu? — bērni sapīkuši uzmeta lūpu. — Šodien ir tik interesanta programma!

Māte paraustīja plecus.

— Kāpēc izslēdzu? Hm… Tā runā, ka šodien esot Mēness svētki un nevajagot vis skatīties televīzijas programmu, bet gan palūkoties uz mēnesi, — viņa sa­cīja un novietoja uz plastmasas plātnes koncentrā­tus. — Es gan īsti nezinu, kas tie ir par svētkiem, taču daru tā, kā vectētiņš man lika.

— Padomā tikai, ekur brīnums — mēness! — bērni joprojām protestēja. — Un kāpēc tieši šodien uz to jāskatās?

— Bērni, lūdzu, apklustiet! — sirmgalvis, liekas, bija mazliet apmulsis. — Patiešām ir tādi svētki, ku­rus sauc par Mēness svētkiem. Mans vectēvs Koiti reiz par tiem stāstīja. Pēc senas parašas tie svinēti Japānā — kādreiz bijusi tāda zeme. Tā tas tur bijis iegājies. Bet vispār es arī pats neko vairāk nezinu.

Bērnu tēvs pacēla acis uz vectēvu.

— Tiešām, kas tev nāk prātā? Tu, tēv, agrāk nekad neatcerējies šo parašu, bet nu tev ievajadzē­jies uz mēnesi lūkoties.

Vectēvs pārvilka ar roku pār gludo seju, kurā nebija nevienas krunciņas. Brīdi klusējis, viņš sacīja:

— Es pats nezinu, kas man uznācis… Laikam jau cilvēkam tas ir raksturīgi, ka vecumā viņš atceras bērnību, atceras visu patīkamo. Un ārkārtīgi gribas dalīties savās atmiņās ar mazbērniem. Tikai tā var saglabāt skaisto. Citādi cilvēki to pazaudētu…

Lēnām un bez trokšņa atvērās jumta kupols, un kļuva redzamas skaidrās naksnīgās debesis. Ātri, viens pēc otra, uzlēca divi mēneši.

— Ai, vectētiņ, — bērni iespiedzās, — tie patie­šām ir brīnišķīgi! Un kurš, pēc tavām domām, ir skaistāks?

— Nezinu… nezinu… — vectēvs nomurmināja. — Abi ir skaisti. Taču man gadījies redzēt arī vēl citu, daudz skaistāku par šiem…

Marsa debesīs, apdzenot viens otru, slīdēja divi nakts spīdekļi. Bet vectēvam kļuva skumji, ka bērni nav redzējuši Zemes mēnesi.

Upe, gāzdamās lejup no kraujas, pie ieejas aizā burzguļoja un krāca, bet tālāk nesa savus ūdeņus rāmi.

Apaļo avārijas kapsulu, kas peldēja pa straumi, plniia pamanīja kāda sieviete. Viņas vīrs bez seviš­ķam pūlēm izcēla to no ūdens ar autoceltni. Kapsula bija tumši sārta, tādu neviens no viņiem vēl nebija redzējis. Krastā tā pāršķēlās uz pusēm, un no tās izvēlās kosmosa būtne gaišsārtā skafandrā, kas pie­pūtās, tiklīdz saskārās ar atmosfēru. Acīmredzot šis kosmosa iemītnieks bija ieradies no planētas, kur atmosfēra ir ļoti blīva.

— Paldies, jūs mani izglābāt! — viņš runāja valodā, kuru galaktikā plaši lietoja. — Mani sauc par Mumu. Ja nebūtu jūs te gadījušies, ar veselu ādu cauri ne­tiktu. Man jau no sākta gala neveicās: es pilotēju pasta raķeti, tā eksplodēja, un es tik tikko paguvu katapultēties, bet tad — paskat tikai! — iekritu šajā upē. Nu, kā jums te klājas? — viņš pameta skatienu visapkārt un, vērīgi nopētījis laulāto pāri, uzsmaidīja viņiem. — Nolēmāt pavadīt medus mēnesi tālu no jebkādas civilizācijas, uz neapdzīvotas planētas?

Vīrietis un sieviete apmulsuši saskatījās.

— Jūs gandrīz uzminējāt, — vīrietis sacīja, no­laizdams acis. — Mani sauc par Dadu, bet manu sievu par Ba.

— Vai jūs man nevarat izlīdzēt ar degvielu? Droši vien jūsu raķetei ir kaut kādas rezerves. Ja man ne­būtu pietrūcis degvielas, es ar avārijas kapsulu būtu iegājis pasta raķešu trasē un tur mani būtu pievā­kuši …

— Mēs labprāt izlīdzētu, bet … — Dads sastomī­jās. — Mēs vēl nebijām paguvuši izkraut mūsu man­tas, kad raķeti sagrāba kāda mežonīga, ārkārtīgi kareivīga mednieku cilts. Taču neko vairāk par šo cilti nezinu. Tā dzīvo šīs upes lejtecē.

— Mēs vispirms gribējām tikai iepazīties ar ap­kārtni, — Ba piebilda. — Devāmies izlūkot, nepaņē­muši līdzi ieročus. Un tad…

— Ko jūs tagad iesāksiet? Jūs taču nedomājat pa­likt uz visiem laikiem šajā nomaļajā kaktā? Bet var­būt šī planēta jums iepatikusies? — Mumu pavīpsnāja.

— Atklāti sakot, Mumu, mēs esam aizbēguši no mājām, — Dads sacīja, cieši sažņaugdams sievas roku. — Mūsu pasaule mums nav visai piemērota. Tur ir stingrs iedalījums kārtās. Aristokrātiskas iz­celsmes meitenei nav tiesību stāties laulībā ar vien­kāršu strādnieku puisi…

Ba acis meta zibeņus.

— Jā, jā, tad jau labāk palikt uz šīs planētas un dzīvot starp mežoņiem! Turklāt mēs. .. mēs gaidām bērnu… Nekas, gan jau kaut kā iztiksim, te ir daudz meža dzīvnieku. Vienīgi negribētos nokļūt šīs kareivīgās cilts nagos.

— M-jā… — Mumu gari novilka. — Būs tomēr jāatgūst jūsu raķete. Ieroču man pietiek. Vai jūs ne- aizdosiet man savu mašīnu?

— Protams, ņemiet to! — Dads pēkšņi noskuma. — Cik labprāt es dotos jums līdzi, taču no manis maz labuma.

— Jūs neuztraucieties, man ir pašam savs palīgs.

Mumu iesvilpās. No kapsulas, neveikli gāzelēda­mies, izlīda robots. Tas bija mazs, drukns, izskatījās ārkārtīgi smieklīgs, taču, kā varēja spriest, ļoti ātri izpildīja jebkuru pavēli. Uz pleca tas bija uzlicis kaut kādu daiktu.

— Mazs, bet ņiprs, — Mumu sacīja, noglāstīdams robota apaļīgo metāla galvu. — Dod man, puisīt, savu nesamo. Vai jūs redzat, kas mums te ir?

Viņš uzmanīgi paņēma rokā nelielu, robota augu­mam atbilstošu aparātu ar spārniņiem. Tā bija izlūk- raķete.

— Vai zināt, ko? — Ba teica. — Ņemiet sev līdzi mūsu suni. Tas jums parādīs ceļu.

Mumu aizbrauca. Vīrs un sieva palika aizā divi vien. Viņi brīžiem lūkojās bālgani zilajās debesīs, klausījās, kā čalo upes ūdeņi, ķēra zivis. Un gaidīja.

Ceturtajā dienā tālumā atskanēja pazīstamas rejas. Suns, priecīgi luncinādams asti, izskrēja no biezā, koši zaļā meža un metās klāt saviem saimniekiem. Tūlīt aiz tā parādījās mašīna.

— Es viņiem velnu parādīju! — Mumu kliedza, nobremzēdams krasta smiltīs mašīnu un paceldams virs galvas degvielas kannu. — Es viņus tā nobie­dēju, ka viņi raķetes tuvumā savas acis vairs nerādīs.

— Cik lieliski! — sieviete iesaucās. — Tagad jūs varēsiet atgriezties mājās.