Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Drīz būsim sasnieguši izeju, — jauneklis sacīja. — Tātad, jums te patika? Ceru, ka vēlreiz atnāksiet uz šejieni?

— Nē. Paldies! Man pietiek.

■ Kas ar jums noticis? — jauneklis sarūgtināts vaicāja. — Vai tad te nav brīnum jauki?

— Nu, kā tad, ka jauki! Tūlīt kļūst skaidrs, cik tas viss maksājis! Protams, ļoti ērti, ja pusstundas laikā var uzreiz apskatīt visu gadalaiku ziedus. Bet man liekas, ka par patiesu skaistumu var būt runa tikai tad, kad tiek saglabāta dabas noteiktā kārtība un īstais ziedu laiks ir pavisam īss. Protams, simt piec­desmit banknošu nav liela summa, ja ņem vērā to, cik daudz jūs man parādījāt, taču… — Josiko pēk­šņi iespurcās. — Taču parkā nav ne priežu, ne plūmju koku. [3]

kad josiko jau bija aizgājusi, no kāda koka stum- bra izkāpa ar bardu apaudzis vīrietis.

M-ja! — viņš sacīja. — Nu mēs esam ķezā. Šī meitene runāja par kaut kādām priedēm un plūmju kokiem. Vai tu zini, kas tie tādi ir?

— Kā gan es to varu zināt? — staltais gids—robots atbildēja.

.

Nemaz nav katrā ziņā jāpiedzīvo kaut kas ārkārtējs, lai saprastu, cik mūsu dzīve ir bezjēdzīga.

Vai jus domājat, ka to apjauš tikai sirmā vecumā? Un vienīgi tie cilvēki, kas sirgst ar hroniskiem vē­dera aizcietējumiem un aizraujas ar pārgudrām filo­zofiska satura grāmatām? Nekas tamlīdzīgs. Pilnīgi pietiek, lai cilvēks, tāpat kā es, ne no šā, ne no tā pēkšņi saķildotos ar meiteni, kuru mīl jau trīs gadus, un viņš tūlīt nonāks pie šādas atziņas.

Un vispār jāsaka, ka tādu gadījumu, kas rosina mūs domāt par dzīves bezjēdzību, nav mazums. Pie­mēram, pusstundas laikā, spēlējot madžonku, tu pa­spēlē mēneša algu, priekšnieks tev mazgā galvu, vai tu ieraugi piemīlīgo darba biedreni, kas nesen sā­kusi strādāt tev līdzās, dodamies izbraukumā (tur­klāt sporta mašīnā!) kopā ar direktora rīkotāja dē­liņu, vai arī tava sieva jau trešo reizi kļuvusi grūta

ārsti parego dvīnīšus.. .)r un kas tikai vēl viss ne- v«ii notikt… Tātad pat gadījums, kas, šķiet, nemaz nav tik nozīmīgs, pēkšņi atklāj tev vislielāko un vis­senāko no visām patiesībām: dzīve ir pilnīgi un abso­lūti bezjēdzīga.

Alga niecīga, tramvajos mūžīga spaidīšanās, priekšnieks — īdzīgāks par jebkuru prātu izkūkojušu veceni, darba biedri — roklaižas un lišķi, gaļas šķēlī­tes ēdnīcā — plānākas par zīdpapīru, cenas — pasa­kaini augstas, politiķi — meļi, sievietes — idiotes, vīrieši — ēzeļi, masu informācija — ārprātīgo murgi, nodokļu resora ierēdņi — īstas dēles.

Ko? Jūs varbūt domājat, ka tas tā nav? Es gan par to esmu pilnīgi pārliecināts!

Tādos brīžos milzīgā galvaspilsēta, kas čum un mudž no cilvēkiem un mašīnām, man sāk atgādināt smirdošu kloāku un es domāju: nebūtu par ļaunu uz­spļaut šai Tokijai ar visiem tās namiem un ielām un samīdīt to dubļos… Bet vēl labāk būtu, ja es spētu pārvērsties par Godziro vai kādu citu nezvēru un ar ķepu notriekt gar zemi Tokijas torni, sagraut vareno «Marunouti» ēku, izsvaidīt uz visām pusēm ātrgaitas dzelzceļa estakādes … Nekautrēsimies — iebelzīsim no visa spēka mūsu sirmajai māmuļai Zemei, lai aiz­ripo uz elli, pāri Visuma robežām! … Kad man rodas šāds noskaņojums …

Pagaidiet… Bet kā jūs rīkojaties tādos gadījumos? Piedzeraties? Iegriežaties visos kroģeļos pēc kārtas? Vai arī apgānat policijas iecirkņa durvju priekšu?…

Bet es… — man pat kauns atzīties, cik nabaga ir mana fantāzija! — Es… uzrāpjos kādā augstā vietā un tīksminos par apkārtējo ainavu. Kā sacīts parunā: «Muļķis arvien tiecas pēc augstuma» … Kad cilvēks alkst pārvērsties par Godziro, viņš acīmredzot kļūst līdzīgs muļķim vai katrā ziņā drīz tāds būs. Taču pa­tiesībā es nemaz tik dumjš neesmu. No augšas, kā saka, labāk redzams. Tu skaties no augstās vietas uz milzīgo galvaspilsētu un saproti, cik pašapmierināti, aprobežoti, smieklīgi un stulbi ir cilvēki, it īpaši japāņi… Patiešām, vai tad lielo Japānas pilsētu bez­jēdzīgo plānojumu un šausmīgo pārapdzīvotību nav radījušas slimas smadzenes? Atliek tikai palūkoties uz Tokijas ielu sarežģīto labirintu, un tūlīt kļūst skaidrs: to veidojuši garā vāji strādnieki inženieru maniaku vadībā. Kaut šī mūsu mīļā galvaspilsēta nodegtu līdz pamatiem! Man tās nemaz nav žēl… Vai nav patī­kama sajūta, ko? Dvēseles pilnīga atbrīvošanās no jebkādām važām… Tu raugies no augšas uz leju un prāto: nu saķildojos ar Kisako — tā sauc manu iemī­ļoto, — un kas par to? Tad ta liela muiža! Te izšķiras galvaspilsētas un varbūt pat visas Japānas likteņi, bet es uztraucos par tādu nieka strīdu.

Taču atgriezīsimies pie lietas.

Tātad es biju nolēmis uzkāpt kādā iespējami aug­stāka vieta, lai nomierinātos pēc strīda ar Kisako. Man nebija ne mazakas vēlēšanās uzbraukt augšā Tokijas torni vai uz viesnīcas «Otani» jumta, — itin nekādas vēlēšanās! Kas gan tur vēl būtu ko redzēt? Ik reizi, kad vien uz turieni aizklīdu, — vienmēr ļaužu ka biezs… Nē, tikai projām no Tokijas! Un, kaut arī mana kabata dabūja trūkties, es sarunāju taksometru un drāzos uz Jokohamu. Uzkāpšu, nodo­māju, kādā piekrastes kalnā vai arī Sanjo plato, pa- klaiņošu vienatnē un papriecāšos par pilsētas un ostas ainavu.

Un tā nu atgadījās, ka tieši Jokohamā, kalna vir­sotnē, no kuras paveras brīnišķīgs skatiens uz ostu, es sastapu viņu.

— Esi svei-ci-nāts! — pēkšņi kāds ierunājās man aiz muguras. — Kāds šodien būt… kļūt… tapt… laiks?

Vai tu esi japānis, cienītais?

Es nemaz nespēju aprakstīt, cik ļoti biju izbrīnī­jies. Sāka jau krēslot. Uz kalna nebija neviena cil­vēka, neviena pārīša, un pēkšņi kaut kur aiz koka atskanēja balss. Un cik jocīgā japāņu valodā tā ru­nāja! Liekas, tikai vājprātīgais varēja iespraust vienā teikumā trīs sinonīmiskus darbības vārdus pēc kār­tas, turklāt tādā teikumā, kur neviens no tiem nebija vajadzīgs. Es, protams, tūlīt gluži nevilšus pagrie­zos, un man mute palika vaļā.

Tas nu gan bija ērms!

Zem koka, cēli sakrustojis kājas, kā uz troņa tu­pēja sīka auguma radījums — apaļš un sārts kā biete. Platā seja spīdēja vien — nu gluži kā ar biezu sviesta kārtu apziests plācenis! — mutes līnija stiepās no vienas auss līdz otrai, padegunē retas ūsiņas, brilles sudraba ietvarā, bet acis … Savu mūžu nebiju redzē­jis tādas acis! Labā skatījās uz augšu, kreisā — uz leju. Sāds šķielēšanas gadījums sastopams ļoti reti. Un kā viņš bija ģērbies …

Izbalējuši vizītsvārki, galvā — no modes sen izgā­jis katliņš. To nu vēl varētu pieciest, bet kopā ar pla­tajām japāņu biksēm un getām viņa tērps būtu gauži piemērots putnu biedēšanai ģimenes dārziņā. Šo dī­vaino skatu papildināja lietussargs, kas šūpojās vi­ņam virs pleciem un bija piestiprināts ar sik­snām, kuras krusteniski savienojās uz krūtīm — šādas siksnas parasti izmanto, pārnēsājot uz mugu­ras bērnus —, un tīkliņš, no kura rēgojās ārā kaut kāda melna kvadrātveida lādīte. Es joprojām stāvēju, muti plati pavēris, tik ārkārtīgi mani bija pārsteigusi viņa neparastā seja un pārlieku oriģinālais apģērbs.