Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Es sadrūmu.

Patiešām, mūsu Japāna ir pavisam maziņa, bet dažādu grūtību ik uz soļa. Arī valoda nav nekāda vieglā. Cik dialektu vien! Un personas vietniek­vārdi? Piemēram, personas vietniekvārds vienskaitļa pirmajā personā — «es». Liekas, kas tur sevišķs. Taču nē. Mūsu valodā ir milzums vārdu, kas apzīmē šo «es». Visus nemaz nevar paturēt prātā… Sasto­pama vēl arī viduslaiku frazeoloģija un tās atdarinā­jumi. Mēs tam nepievēršam īpašu uzmanību, bet ār­zemnieki, kuri mācās japāņu valodu, sajauc vienā putrā gan dialektismus, provinciālismus, gan arha­ismus un žargona vārdu. īsts juceklis, bet viņi domā, ka tā ir normāla mūsdienu japāņu valoda. Taču tas vēl nav visbēdīgākais. Droši vien, kad japānis mācās kādu svešvalodu, kaut vai angļu valodu, rezultāts ir gluži luds pats: viņš sajauc kopā Oksfordas, Īrijas, Dionvidāfrikas un standarta angļu valodas, kā arī kokni [4] žargona vārdus. Un tad vēl briesmīgi gribas paspīdēt ar kādu idiomu, sakāmvārdu vai parunu. Taisni šausmas! Japānis buldurē, ko iemācījies, un gandrīz vai plīst aiz lepnuma: skat, cik labi es protu angļu valodu! …

Man iešāvās prātā draiskulīga doma: vai neiepa­zīstināt šo ārzemnieku ar tēvocīti? Mans tēvocis valodas jautājumos ir īsts cietpaurains konservators. Viņš tūlīt sāk viebties, kad dzird neloģismus un visā­dus žargona vārdiņus. Bet, klausoties šādu mistro­jumu, viņš, kas zina, var vēl dabūt infarktu. Kaut gan… tēvocītis katru dienu sastopas ar «grūti panesamu, piegružotu» valodu un tomēr nekas — vel Joprojām ir dzīvs …

Šādas problēmas lai tevi nesatrauc, — mans ārzemnieks pēkšņi pasmīnēja un ieskatījās man cieši acis, skaidri izrunādams katru vārdu. — Ja radīsies nepieciešamība, es runāšu, stingri ievērodams visus senās literārās valodas likumus.

Man pat kļuva nelabi. Vai tiešām viņš lasa manas domas?…

Goda vārds, tas nenotika pēc manas gribas! Vai tad man tas bija vajadzīgs, es taču vēl neesmu ju­cis… Un tomēr, es gluži kā marionete pacēlu roku, apturēju taksometru, pateicu savu adresi. Šoferis, palūkojies uz manu ceļa biedru, aiz brīnumiem izval­bīja acis un droši vien ļoti labprāt būtu pasūtījis mūs pie velna, taču bija jau par vēlu: mēs iekāpām ma­šīnā un aizcirtām durvis.

— Ai-ai-ai! — mans ārzemnieks ievaimanājās. — Tad tas ir tā saucamais automobilis? Cik primitīvs transporta līdzeklis!

— Tu te labāk nebļausties! Primitīvs, padomā tikai! … Kāds nu ir, tāds jāņem par labu! — šoferis nepārprotami gribēja uzsākt skandālu. — īsts lauķis, nekad ar mašīnu nav braucis un vēl runā . ..

— Bet jums nekaitētu pakustināt smadzenes, — ārzemnieks nemaz neapmulsa, — vai tad nav pretīgi braukt ar šo lielo un smago tarantasu, kas izplata šausmīgi indīgu gāzi? Turklāt paļaujoties vienīgi uz nožēlojamu dzīvniecisku instinktu… Nē, tā jau ir īsta pašnāvība!

— Ja nepatīk, kāp tūlīt ārā! — šoferis atcirta.

— Tst! — mēģināju ārzemnieku apklusināt. — Lūdzu, nekaitiniet šoferi. Iespējams, ka viņš mūs arī neizsēdinās, taču noteikti sāks vadīt mašīnu tā, it kā viņš būtu kamikadze [5] .

— Paskat tikai, kādas bangot, plosīties, kūsāt kais­lības! … Ļoti cienījamais kungs, ļauj uzzināt tavu godavārdu! Nekautrējies, klāj vaļā!

— Mani sauc par Judzo Todu, — es sacīju, tikko valdīdamies, lai nesāktu gaudot aiz galvas sāpēm, kuras arvien pastiprinājās. — Piedodiet, un kā sauc jūs.

— Goemons! — viņš svinīgi pavēstīja.

— Goemons?! — es neticēju savām ausīm. — Jūs taču nebūsiet slavenais viduslaiku laupītājs Goe­mons Isikava?

— Man ar Isikavas kungu nav nekāda sakara. Esmu gluži vienkārši Goemons. Tā, starp citu, ir ļoti ievē­rojama dzimta.

A

—Vārds? — Goemona seja savilkās savādā gri­masē. — Vārda man nav. Ir tikai numurs. Esmu Goe­mons Nr. 1268911.

Nu vai nav vienalga galu galā! Man tagad bija pavisam sāji ap dūšu. Galvā kaut kas dūca un griezās kā vilciņš. Goemons? … Vai tādi vien uzvārdi ir ārzemniekiem? Dažkārt tie japāņu ausīm šķiet ļoti neparasti, tāpēc ka asociējas ar kaut kādu noteiktu priekšstatu.

Piemēra pēc varētu minēt visaugstāko virsotni Pirenejos, — kalnos, kas atrodas uz Francijas un Spānijas robežas. Japāņu valodā tās nosaukums

iio/iiiiO Iii Iii Iii… So vārdu pat kauns izrunāt… i,i nHii .it ieskatieties atlantā.

Ak Iml jus sauc par Goemonu, ārzemnieka kungs? Nu, lai ari tā būtu! Salīdzinājumā ar jūsu ērmoto izskatu, uzvārds pat visai pieklājīgs. Bet varbūt jūs gribējāt paņirgāties par japāņiem un tāpēc izvēlējā­ties tādu vārdu? … Lai gan es tikai nospļaujos par to … Mani visvairāk nodarbināja doma, kā tikt vaļā no Goemona. Vai viņš patiešām apmetīsies manā istabā un pārvērtīs to par «tautas viesnīcu»?! Un man vajadzēs dzīvot zem viena jumta ar šo, ar šo… Nē, vēl viens mirklis, un mani ķers trieka!

— Nu, tad, lādzīgais cilvēk Judzo Toda, — Goe­mons pastiepa man savu roku, — tagad mēs esam atklājuši viens otram savus vārdus. Nostiprināsim tikko dzimušo draudzību ar ciešu rokas spiedienu!

Noslaucījis sasvīdušo plaukstu gar biksēm, es pie­sardzīgi paspiedu viņa roku. Tā bija auksta kā ledus, raupja, ar īsiem, resniem pirkstiem.

Viņa pirksti!!!

Es tos tā pa īstam pamanīju tikai tad, kad turēju viņa roku savējā. Man aizcirtās elpa. Arvien pieau­gošo izbrīnu nomainīja paniskas bailes, un, lai gan tas nebija pieklājīgi, es, īsti neaptverdams, ko daru, izbāzu seju pa logu.

— Ei, pasažieri! — šofera skarbā balss mani maz­liet atžilbināja. — Kāpiet ārā! Esam atbraukuši. Ne­saprotu, kur un kā esam braukuši, bet galā esam. Fakts!

— Ko jūs sakāt? — es sašļuku. — Vai jūs nejoko­jat? Mēs esam braukuši tikai piecas, vislielākais sep­tiņas minūtes!

— Jums taisnība … tieši piecas minūtes … To es piedzīvoju pirmo reizi, ka no Jokohamas līdz Tokijai skaitītājs rāda tikai simt divdesmit jēnas… — tak­

sometra vadītājs runāja dobjā balsī, stostīdamies. — Nevajag man jūsu naudas, rāpjieties labāk ātrāk ārā no mašīnas! Tas nu gan ir brīnums — divi kilometri… no Jokohamas …

1

Kad šofera niknā skatiena pavadīti, mēs izkāpām no taksometra, man viss griezās acu priekšā. Varbūt tas viss ir tikai murgains sapnis? …

Piecās minūtēs nobraukt ceļa gabalu no Jokoha­mas līdz Setajas rajonam Tokijā! Turklāt vakarā, sastrēguma laikā! … Pat pa gaisa līniju būtu kilo­metri divdesmit. Bet skaitītājs rāda divus… Un simt divdesmit jenas.

Nē, tas nevar būt. Brīnumi taču pasaulē nenotiek! Tie ir murgi… Es to visu redzu sapnī: gan vājprā­tīgo ārzemnieku, gan lidojumu galvu reibinošā āt­rumā — tieši tā: nevis braucienu, bet lidojumu — no Jokohamas līdz Tokijai. Divi kilometri… simt div­desmit jēnas… Tūlīt es pamodīšos savā gultā, kura nekad netiek novākta … Ai, kā sāp galva! … Un cik nelaba dūša … Nedrīkst vairs tā piedzerties… Pa­ģirās ne tādi vien murgi rādās…

— Par ko jūs patlaban domājat? — dīvainais cil­vēks … ārzemnieks … Goemons, skatīdamies man sejā, ievaicājās.