Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Sapņo?

— Nu jā. Pavairāk iekampu lēto viskiju, un man tagad rādās sapnī šis briesmonis… Man kauns, ka es rādu tev tik nelāgu sapni…

— Ko tu mels! Atjēdzies taču! — viņa pārbijusies paskatījās uz mani. — Tu esi piedzēries, vai?

— Nē, es nemaz neesmu piedzēries … — es sacīju lēnām, cenzdamies skaidri izrunāt katru vārdu. — Sa­proti, tas viss ir tikai sapnis. Es guļu, un man miegā … Par šo briesmoni «cilvēka—manekena» izskatā es pat­laban sapņoju … Un par tevi tāpat… Un ari sevi es redzu sapnī…

Kisako kaprīzi uzmeta lūpu.

— Kā tev nav kauna! Es neesmu nekāds rēgs un nerādos tev nekādā sapnī! Es taču neguļu …

— Ko tu tur svepsti — žu — žu — žu? — Goemons iejaucās. Viņš stāvēja uz sliekšņa. Šis neaptēstais ērms, ieejot manā dzīvoklī, nebija noņēmis cepuri un novilcis apavus. — Kas viņa tev ir? — Viņš parādīja ar pirkstu uz Kisako. — Zvēriņu esi pieradinājis? Laika kavēklim? Nu, panāc šurp, vai tu re, cik maigs un mīlīgs dzīvnieks! …

Kisako uzacis spēji pacēlās uz augšu.

— Nē, nē, tas nav tā… viņa… — Man vārdi iesprūda rīklē. — Atjaujiet iepazīstināt — mana… ē-ē-ē … līgava Kisako.

— Kis … kis … Ak, tas, kas peles ķer, — viņš sa­protoši pamāja ar galvu.

— Kas jums nāk prātā?! Viņa ir nevis kaķis, bet sieviete! Kisako ir viņas vārds. Mēs esam nolēmuši precēties.

— Ak, viņa tātad ir tava mātīte!

Es redzēju, ka Kisako sāka trīsēt lūpas. Man atkal galvā viss sāka griezties riņķī. Kaut nu varētu pamos­ties! Kaut drīzāk pamostos! Kaut modinātājs beidzot iezvanītos!…

— Bet kāpēc tu ar šo mātīti pirmīt gribēji kosties?

Man acu priekšā sāka peldēt ugunīgi loki.

— Tas ir … tas ir … Nu, kā lai es jums to izskaid­roju … Tas ir — skūpsts! Tā mēs paužam mīlestību.

Goemons tūlīt izņēma no biksēm man jau pazīstamo tualetes papīra rulli un lieliem burtiem uzrakstīja: «Tēviņi un mātītes, apliecinot mīlestību, kož viens otram.»

Kisako acis iezvērojās, viņa iekunkstējās un savilka rokas dūrēs.

«Nu gan vienreiz pietiek,» es nodomāju, «jāsāk beidzot rīkoties enerģiskāk.»

— Kisako, dārgā! — es lūdzos, satverdams viņas roku. — Pacieties vēl kādu brītiņu! Paķer kādu sma­gāku priekšmetu un krietni iebelz man pa galvu!

— Es viņam tūlīt galvu uz pusēm pāršķelšu! — Ki­sako ieaurojās. — Kā viņš uzdrošinās …

— Iegaumē, ka sist viņam nav nekādas jēgas. Viņš taču ir tikai manas iztēles auglis! Es tevi lūdzu, iegāz man tā pa īstam! …

Es izdzirdu stipru dārdoņu. Iesākumā nodomāju, ka tas no stiprās pulsācijās deniņos. Mēģināju ieklau­sīties uzmanīgāk. Nē, tas tomēr bija tvaika āmurs, kas dzina zemē tērauda pāli.

Viss sākas atkal no jauna!

Olimpiāde jau sen bija beigusies, bet ceļus vēl joprojām remontē … Starp citu, nē … troksnis nāca no būvbedres — netālu no manis rok jaunu metro līniju.

Tvaika āmura sitieniem pievienojās dobja, sēcoša kaukoņa — kāds smurgulis, kas dzīvoja trešajā stāvā, bija uzlicis uz savas paštaisītās stereoradiolas «Modern jazz» plati. Tas nu gan ir draņķis — katru vakaru atkārto vienu un to pašu plati! Turklāt, cik skaļi vien iespējams. Tātad viņš zina, ka skaņu izo­lācija mūsu namā nekur neder …

Kādu brīdi domās kavējies, atvēru acis. Es gulēju virtuves kaktā, ar galvu atspiedies pret durvju sten­deri. Kisako sēdēja līdzās un vērīgi skatījās uz mani.

Manas acis drudžaini šaudījās visapkārt.

Viņš vairs nekur nebija manāms!

— Paldies, dārgā! — es sacīju, berzēdams sāpošo pakausi. — Tu mani izglābi. Es nu beidzot esmu pa­modies … Tu redzi, ka man bija taisnība — tas viss bija tikai sapnis. Tagad briesmonis ir pazudis.

— Tas nu gan nav tiesa! — Kisako ierunājās visai dzedri. — Viņš sēž istabā un aprij mūsu vakariņas, aprij visu, ko es pagatavoju. Turklāt vēl kopā ar traukiem.

Es kā dzelts pietrūkos kājās un ielūkojos istabā. Kisako neko nebija pārspīlējusi: viņš patlaban pavi­sam mierīgi notiesāja nelielo plastmasas trauciņu, kurā bija ielieta sojas mērce. . Tas mani gauži sarūgtināja.

— Tātad… tas … tomēr … nav sapnis …

— Ko tu te visu laiku penterē — sapnis, sapnis! Vai tu vispār kaut ko vēl apjēdz? Kas viņš galu galā ir? Kas viņš tev ir? Kāpēc tu atvāci sev līdzi šo pre­tīgo cilvēku, šo rupekli, šo nekautrīgo, bezkaunīgo cūku?

— Nezinu, tiešām nezinu! Neko nesaprotu… Es sastapu viņu pavisam nesen, Jokohamā… Ja tas pa­tiešām nav sapnis…

— Man pietiek! — Kisako iekliedzās. — Ja tu vēl vienu reizi pieminēsi, ka tas ir sapnis, es tev tūlīt iekniebšu!

— Tu saproti, viņš ir ārzemnieks, loti dīvains ār­zemnieks … Cenšas atdarināt japāņus. Taču kaut kādā pavisam jocīgā veidā… Apturēja mani uz ielas, sacīja, ka dzīvos pie manis …

— Vai redz, kā! — viņas balsij bija draudīga pie­skaņa, viņa uzrotīja piedurknes. — Viss skaidrs. Tev ir vājība pret ārzemniekiem, un tu bezkaunīgi me­loji, kad noliedzi to. Patiesībā tu klanies viņu priekšā līdz zemei un tver katru viņu vārdu! Kā gan tev ne­bija kauna zoboties par sievietēm un pārmest mums, ka mēs gluži kā bez prāta jūsmojot par visu ārzem­niecisko?!

— Tad ne jau.

Mēs gandrīz kliedzām — tvaika āmura un stereo- foniskās radiolas troksnis bija tik liels, ka neko nevarēja sadzirdēt.

— Ko — nē? — Kisako jau brēca no visa spēka.

— Noķēris kaut kādu ārzemnieku, turklāt nezin no kādas zemes, īstu neģēli, klaidoni un ievedis viņu savā mājā, lai dzīvo!

— Nē, tad nē jau, viņš pats! …

— Kāpēc tāds troksnis? — Goemons izbāza galvu pa durvīm un pārlaida skatienu mūsu virtuvei.

— Japāna gan šķiet trokšņaina zeme!

— Kā tu vēl uzdrošinies! — es ierēcos, galu galā mani nervi to vairs neizturēja. — Bet tagad vācies no šejienes projām pie visiem velniem! Un vari do­māt par Japānu, ko vien vēlies, es nospļaujos par to! Vari pat sakūdīt savu valdību, lai tā piesaka mums karu! Vai tu dzirdi — lasies projām! Ja ne, es piezvanīšu policijai, tevi ātri vien nogādās jūsu konsulātā, un tu izlidosi ārā no Japānas divdesmit četru stundu laikā!

No nerimstošā trokšņa un aiz lielajām dusmām biju pavisam zaudējis galvu un, pieskrējis pie tele­fona, uzgriezu policijas numuru.

Taču… ar aparātu kaut kas bija noticis. Disks griezās pilnīgi bez trokšņa.

Laikam man bija aizkritušas ausis. Es pakratīju galvu — nekas nemainījās. Palūkojos uz Kisako. Viņa izskatījās apjukusi. Ar rokām aizspiedusi ausis, arī viņa purināja galvu.

Viņas lūpas kustējās. Ko viņa sacīja? Es neko nedzirdēju.

Bija pazudusi ne tikai Kisako balss, bija pazuduši arī tvaika āmura klaudzieni un džeza gaudoņa. Sa­jutu vienīgi džinkstoņu ausīs.

4

Tikai pēcāk es sapratu, ka šī nelielā epizode ir bijusi prelūdija veselai notikumu virknei, kas satri­cināja visu Japānu un ne tikai Japānu vien. Taču toreiz tas man vēl nenāca ne prātā. Sākumā pat nebiju visai pārsteigts. Gadās taču tā: tu nožāvājies, un tev uz kādu sekundi aizkrīt ausis. Droši vien arī tagad bija noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tikai piespiedu telefona klausuli ciešāk pie auss. Taču…