Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Visas skaņas bija mirušas.

6

Uz ielas es ar visu savu būtni izjutu nelaimi, kas bija uzbrukusi mūsu zemei. Jā, šis pēkšņais kurlums bija piemeklējis ne tikai mūs abus ar Kisako, ne tikai mūsu māju un ne tikai mūsu mikrorajonu. Klusums acīmredzot izplatījās tālu pāri tā robežām.

Pa visu namu durvīm skrēja ārā apjukuši cilvēki, kuri gluži tāpat kā es grozīja galvas, skatījās apkārt, bez jebkādas jēgas kustināja lūpas, mētājās ar ro­kām. Un tomēr, neraugoties uz šo neparasto rosību, nakts dzīve pamazām norima, it kā to būtu aizbie­dējis pēkšņais klusums.

Tvaika āmurs pēdējo reizi atsitās pret pāli un ap­stājās. Uz prožektora gaismas apspīdētajām sastatnēm vairs nekustējās sīkās, skudrām līdzīgās cilvēku figū­riņas. Droši vien arī viņi bija kratījuši galvas un cē­luši rokas pret debesīm.. . Automobiļu straume, kas pirms dažām minūtēm vēl bija plūdusi garām lielā ātrumā, pēkšņi saviļņojās un pakāpeniski apstājās gluži kā biezēt sākusi lava.

Cik šausmīga ir pasaule bez nevienas skaņas!

Neapšaubāmi ikviens, pēkšņi nokļuvis šādā pa­saulē, apjūk un, baiļu pārņemts, kaut vai uz sekundi sastingst.

— Piesargies!

Es nevilšus iekliedzos. Nevarēju nekliegt, lai gan zināju, ka neviens mani nedzirdēs.

Kisako, greizsirdības apmāta, — viņa iedegās greizsirdībā briļļainās dāmas dēļ, uzliesmoja kā pul­veris, neko neredzēdama, metās uz priekšu, lai gan varbūt jau nožēloja savu rīcību (tāds nu bija viņas raksturs, nekad iepriekš nebiju sastapis sievieti, kas tik pēkšņi iekarst un tik pēkšņi atkal aizmirst savas dusmas), — ātri skrēja pāri ielai tieši tajā vietā, kur bija pagrieziens.

Šajā brīdī taksometra šoferis izdarīja spēju virāžu un lielā ātrumā iebrauca pagrieziena joslā. Varēja redzēt, kā šoferis, atliecies atpakaļ, no visa spēka spiež bremzes un kā neprātā spaida signālpodziņu.

Protams, Kisako neko nedzirdēja — ne motora troksni, ne signālus, ne arī bremžu kaukšanu sev aiz muguras. Viņa pat nepalūkojās atpakaļ.

Šoferis pagrieza stūri līdz galam, taču mašīna pēc inerces joņoja uz priekšu, sasvērusies uz vieniem sā­niem un švīkstinādama gaisā riteņus. Ja es būtu vil­cinājies kaut vienu sekundi, priekšējais aizsarg stie­nis būtu iebelzis Kisako pa muguru. Nezinu, kā es paspēju pārvarēt tos piecpadsmit metrus, kas šķīra

mani no Kisako, — laikam izdarīju gigantisku lē­cienu … Es uztriecos viņai virsū no aizmugures un ar savu ķermeņa svaru no visa spēka grūdu viņu uz zālāja pusi.

Veldamies kopā ar Kisako pa zāli, es ar vienu aci vēl paguvu pamanīt, kā mašīna iedrāzās ielas apgais­mojuma stabā.

Cik šausmīgs skats! Tērauds atsitas pret tēraudu, sadragātais motora pārsegs paceļas stāvus gaisā, ri­teņi vēl turpina griezties. Un nevienas skaņas. It kā tu skatītos mēmo filmu.

Pēc tam es ieraudzīju Kisako niknuma pilnās acis. Saburzītām drēbēm, notriepta ar zemi, viņa piecēlās kājās un, sapratusi, kas viņu nogāzis zālājā, iecirta man skaļu, tas ir, nedzirdamu, pļauku. Taču nākamajā mirklī viņa ievēroja sadauzīto mašīnu, ietrīsējās, sa­ņēma ar plaukstām manu galvu un pagrieza pret sevi.

Kisako lūpas kustējās, un es tajās varēju lasīt: «Piedod!» Neskanīgi ieraudājusies, viņa apķērās iii.iii

Kāds rupji purināja manu plecu. Es pagriezos. Tak­sometra šoferis, sarkans kā vēzis, ar milzīgu punu pierē kaut ko man uzkliedza. Droši vien aiz iera­duma, jo viņš jau pats nedzirdēja savu balsi. Es no­rādīju uz savām ausīm, pašūpoju galvu. Viņš, liekas, apjuka, paurbināja ausis un pēkšņi sāka kratīties kā drudzī — laikam stipri klepoja, vai…

Taču man vairs nebija prātā šoferis. Lūkodamies uz sadauzīto mašīnu, es, satricināts līdz sirds dziļu­miem, domāju par to, kādus apmērus sasniegs mums

uzbrukusi nelaime, cik tālu izplatīsies šis… šis «skaņas izzušanas fenomens».

Ja skaņas pazudīs no pasaules uz visiem laikiem, tad kā gan tas ietekmēs sabiedrības attīstību?…

Pēkšņi mani pārņēma šausmīgs nemiers. Es pie- lēcu kājās, atgrūdis no sevis joprojām raudošo Kisako.

Kā to izskaidrot? … Es izdomājos visādi. Vai nu esmu pēkšņi kļuvis kurls, vai arī izzudusi pati skaņa? …

Bet to nemaz nav tik grūti pārbaudīt. Jādodas drī­zāk uz darbu, jāsadabū mēraparāti un… Un tad es sāku drebēt tā, it kā no galvas līdz kājām būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni.

Es strādāju firmā, kas ražoja tele- un radioapara­tūru, magnetofonus, stereofoniskas ierīces, telefonus, interfonus un citus sakaru līdzekļus!

1

Droši vien ļoti daudzi iegaumēja šo datumu — 197 … gada 4. augustu. Vakarā, kad pulkstenis bija 19 un 12 minūtes, visu Japānu skāra klusuma vilnis. Laikrakstos ziņots, ka šī dīvainā parādība, kas vēlāk ieguva apzīmējumu «Klusuma josla», izplatījusies tālu aiz Japānas robežām. Klusuma josla stiepās ap­mēram sešsimt kilometru platumā no ziemeļaustru­miem līdz dienvidrietumiem visapkārt zemeslodei, pilnīgi aptvērusi Japānas salas.

Lidmašīnas un kuģi, kas atradās šajā joslā, tūlīt pazaudēja sakarus ar zemi. Satrauktie radisti veltīgi raidīja ēterā signālus, lūgdami palīdzību. Radioviļņi izlauzās cauri Klusuma joslai, bet pašā Klusuma joslā parastie sakaru līdzekļi nedarbojās, jo gan radiosig­nālus, gan Morzes ābeci uztver ar dzirdes palīdzību. Ārpus zonas robežām nekādas pārmaiņas netika no­vērotas, tā ka briesmas nemaz nebija tik lielas. Tomēr katastrofas notika. Gluži dabiski, ka pēkšņi kurli un mēmi kļuvušie kuģi un lidmašīnas meklēja glā­biņu tuvākajās ostās un tuvākajos lidlaukos. Vairāki kuģi, ieejot ostā, sadūrās un nogrima. Avarēja arī desmitiem lidmašīnu, tāpēc ka pa radio nevarēja koriģēt nosēšanos.

Pirmajās minūtēs visus pārņēma panika. Pēc des­mit stundām noskaidrojās, ka Klusuma josla aptver tikai ierobežotu platību. Sāka evakuēt visas lidmašī­nas un kuģus, kas atradās šajā zonā. Bet vēl pēc div­desmit četrām stundām visi piloti un kapteiņi saņēma rakstisku pavēli izvairīties no bīstamās zonas.

Tiesa, par to es uzzināju daudz vēlāk.

Kuģiem un lidmašīnām tomēr bija vieglāk: tie va­rēja izbēgt no Klusuma joslas. Cilvēkiem, kas bija spiesti palikt uz vietas, klajas daudz ļaunāk.

Visvairāk cieta japāņi un citu salu iedzīvotāji. Kontinentā cilvēkus var izvest no Klusuma joslas, bet Japānā tādas iespējas nebija.

Tātad 197… gada 4. augustā, pulksten 19 un 12 minūtēs, visu Japānu pārņēma nāves klusums.

Un neviens cilvēks nebija varējis to iepriekš nojaust.

2

Kas tagad ar mums notiks? Kādas neparedzētas iz­maiņas sabiedrības dzīvē radīs skaņas trūkums? …

Ar avārijām uz ceļiem vien tas viss nebeigsies. Jā­domā, ka patlaban pat nevar noteikt, kādi zaudējumi būs jācieš šī klusuma dēļ.

Manī pamodās bažas par savu profesiju jeb pre­cīzāk — kalpotāja nožēlojamās bailes pazaudēt darbu. Mūsu firma taču ražo dažādas sakaru ierīces, skaļruņus un atskaņotājus.

«Kādas šausmas,» es nodomāju, «kas gan notiks ar mūsu firmu?!» Es laikam domāju skaļi un nevis tikai domāju, bet pat iekliedzos, savu balsi, protams, nesaklausīdams.