Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Nu gan vienreiz pietiek! … — es nomurmi­nāju un, ar roku atgaiņādamies, centos aizdzīt bez­jēdzīgos māņus. — Sākot ar rītdienu, pārtraukšu dzert. To es svēti apsolu! … Nekad vairs dzīvē…

ne, vismaz gadu vai pusgadu… neņemšu mutē lēto vlskiju … Kaut tu pazustu, kaut tu izčibētu! Tā jau nelabi ap dūšu, un tad vēl tu man …

- Ai, ai, ai, tas nu gan nekur neder! — Goemons sāka vēcināt ar rokām gluži kā ar signālkarodziņiem. Viņa acis lēkāja no augšas uz leju, no augšas uz leju. — Auto, takso, taksomobilis brauca loti lēnām, un sastrēgumu bija tik daudz, es pat… Tu, mīļais, acīmredzot neesi pieradis pārvietoties lielos attā­lumos?

— Jel rimsties! — es ieaurojos, saķēris ar rokām galvu. — Nemels niekus, labāk būtu pameklējis manu modinātāju.

— Modinātāju? — Goemons, pacēlies uz pirkst­galiem, ielūkojās man acīs. Es redzēju, ka viņam no milzīgajām nāsīm lien ārā biezi saaugušas spalvas.

— Negvelz muļķības! Tu taču neguli.

— Dod man pulksteni, modinātāju! — es kliedzu.

— Tam ir jāzvana! … Tad es pamodīšos, un viss iz­gaisīs … Ardievu, Goemon san!

— Kāpēc «ardievu»? Mēs tikai nupat kā atbrau­cām. Tu, mans kalps, kusties žiglāk, sper soļus veicī­gāk, kāto man pa priekšu, ej iekšā savās istabās. Es tev sekošu. Es vēlos, es gribu atpūsties!

Ak tā, lūdzu, ejiet, kur jums tīk, kur vien vēla­ties! … Gan jau kaut kur mūsu mikrorajonā iezva­nīsies modinātājs, un šie murgi beigsies. Cik daudz sapņu savā mūžā biju redzējis — pat saskaitīt ne­varu — taču tādas dumjības man rādījās pirmo reizi. Tagad gan vajadzētu pamosties, pirms ieeju pa dur­vīm savā istabā. Ja šis briesmonis pārkāps pāri sliek­snim, nāksies rīt no dzīvokļa aizvākties, citādi vēl nobeigšos aiz šausmām.

— U-i! — Goemons jeb tas biedēklis, kas man rēgojās acu priekšā, nolūkodamies uz mūsu mikro­rajona ēkām, nelabā balsi iebrēcās. — Kas tad tie par klucīšiem?

— Tas ir mūsu mikrorajons, — es mehāniski at­bildēju un tūlīt pat nodomāju, cik muļķīgi sarunāties sapnī, turklāt vēl ar tādu biedēkli.

— Mikrorajons? — Goemons neizpratnē sašķieba galvu. — Tas ir — kādā nozīmē?

— Nu, tādā nozīmē… Vārdu sakot, mikrorajons ir daudzdzīvokļu dzīvojamo korpusu komplekss… Tātad nami…

— Kas tie par namiem? Tās jau kastītes!

— Nekādas kastītes! īsti mūsdienu dzīvojamie nami. Pie mums, Japānā, sitas vai nost, lai dabūtu tur dzīvokļus …

Nepievērsdams uzmanību maniem paskaidroju­miem, Goemons no bikšu krokām izvilka senlaicīgu tušai un otiņām domātu lādīti, kā arī tualetes papīra rulli — to viņš acīmredzot lietoja piezīmju grāmati­ņas vietā — un sevišķi glītā rokrakstā, kas mani ļoti pārsteidza, uzrakstīja teikumu: «Japāņi dzīvo kastī­tēs.»

Es gandrīz vai gribēju sākt protestēt, lai aizstāvētu savu dārgo tautiešu godu — patiešām, kas gan no­tiktu, ja katrs ārzemnieks izdarītu tikpat maldīgus secinājumus! Tomēr nezin kāpēc pārdomāju. Nekas, pamodīšos, un viss izgaisīs.

— Ejam, — viņš sacīja, iebāzdams biksēs lādīti. — Soļos marš!

Taču man nemaz negribējās viņam sekot. Nevie­nam jau negribētos to darīt.

— Paklausieties, Goemon san, — es ieteicos, — vai jūs nevēlētos apmesties viesnīcā? Varu sameklēt jums lētu un ērtu numuru.

— Nevēlētos vis, — kāpdams pa kāpnēm, Goe­mons palūkojās uz augšu. — Bet jūsu dzīvokli jau kāds ir.

— Kā jūs to zināt, no šejienes nemaz nevar redzēt, es dzīvoju trešajā stāvā, — es nomurmināju. — Un atslēga ir man kabatā ….

2

Taču, kad mēs nonācām pie mana dzīvokļa, es satrūkos. Durvis bija vaļā, un no iekšienes līdz ma­nām ausīm atplūda kaut kādas skaņas.

Kas tad tas? … Sirds sāka strauji dauzīties.

Vienīgais cilvēks, kam ir atslēga …

No istabas kā viesulis izdrāzās ārā Kisako un apķē­rās man ap kaklu.

— Mīļais, piedod man! Ko tikai es tev nesaru­nāju! Atnācu, lai atvainotos… Vainīga esmu es, vienīgi es! … Vakarpusē man sametās tik nelāgi ap dūšu, nekur nevaru atrast miera… Tāpēc arī atnā­cu… izlūgties piedošanu… Es atnācu, bet tevis nebija. Nolēmu pagaidīt. Un gaidīdama uzkopu dzī­vokli un pagatavoju visādus gardumus.

Kisako pieglauda savu seju man pie krūtīm, lai­kam bija mazliet apmulsusi. Viņas taisnie, īsi ap­grieztie mati kutināja manus vaigus, un es noreibu, ieelpodams smaržu «Vol de nuit» [6] saldo aromātu.

Parasti tādās reizēs es tūlīt sāku starot aiz prieka. Visus trīs gadus mēs to vien darām kā strīdamies, lai pēc tam atkal salīgtu mieru. Laikam tāpēc ari neprecamies, ka baidāmies zaudēt šos tīkamos mir­kļus. Taču patlaban es nepavisam nebiju sajūsmināts.

— Nu, beigsim ķildoties, jā? — Kisako palūkojās man acīs. — Un, lai tu nešaubītos, ka es vairs nedus­mojos …

Aizvērusi acis, viņa tuvināja savas lūpas manējām.

— Ko, vai jūs gribat viņam iekost? — Goemons nekautrīgi iejautājās savā čerkstošajā balsī.

Kisako satrūkās, atrāvās no manis un pietvīkusi pievērsa skatienu svešiniekam.

— Piedod, es nezināju… — viņa pielika plauk­stas pie sasārtušajiem vaigiem. — Izrādās, ka tev ir ciemiņš … Vai jūs atnācāt abi reizē?

— Kisako! — es čukstēju galīgā izmisumā, satvē­ris viņas rokas savējās. — Es nevēlējos, lai tu ieras­tos pārāk agri… Tu vari man ticēt! … Es gribēju pamosties pirms tavas atnākšanas …

— Ko tu pļāpā?! — viņa sadrūma, pēc tam, pie- vērsdamās cilvēkam, kas stāvēja man aiz muguras, medainā balsī sacīja: — Dieva dēļ, atvainojiet, es jūs nemaz nepamanīju. Lūdzu, nāciet iekšā, nekaut­rējieties!

Sievietes ir neizdibināmas būtnes! Jebkura no vi­ņām spēj vienā acumirklī pārvērsties līdz nepazīša­nai. Kisako nav nekāds izņēmums. Kad mēs saecēja- mies, viņa kā dzelta izskrien priekšnamā un ar kājas spērienu atver durvis. Bet, ja šajā brīdī ierodas viesi, viņa cēli noliecas un, ar trim pirkstiem pieskarda­mās grīdai, zemu paklanās. Cik brīnišķīgas manieres! Gluži kā Ogasavari gleznā.

— Laipni lū …

Ak tā gan, viņa zaudējusi runas spēju! Un tomēr, lai gan viņas acis no pārsteiguma bija izspiedušās uz āru un vārds, ko nespēja izrunāt, iesprūdis rīklē, Kisako sveicināja ciemiņu, zemu palocīdamās.

Taču šis lops Goemons nelikās par to ne zinis. Pār- lēcis pāri Kisako, viņš iedrāzās istabā.

Kisako pat nepakustējās, stāvēja kā stāvējusi ar noliektu galvu. Kas viņai lēcies? Viņa pārāk ilgi pa­lika šajā nekustīgajā pozā. Es pieskāros Kisako ple­cam un jutu, ka viņa trīc.

— S-s-s … sā … ā … — Kisako murmināja.

— Ko? Kas tev noticis? — es iekliedzos, jo mani pārņēma šausmas.

— Sā .. .li… ātrāk sāli…

Es aizjoņoju uz virtuvi un atnesu šķipsniņu sāls. Viņa iebāza to mutē, pasūkāja, saviebusi seju, un beidzot pacēla galvu. No acīm ritēja asaras, taču Ki­sako jau smējās kā prātu zaudējusi.

— Pfu, cik rūgts! Kas viņš ir? Tavs tēvocis 110 laukiem?

— Tad ne jau, — es atbildēju, pilnīgi zaudēdams spēkus, — nē … Viņš … tas ir … tu saproti, es tikai sapņoju…