Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

No nedzīvās plastmasas klausules iekšpuses neat­skanēja nekādi signāli — ne gari, ne īsi.

Atņēmis klausuli no auss, es iepūtu dvašu cauru­miņos, pašūpoju galvu.

Nekādas skaņas.

Es pagriezos un gandrīz atdūros ar savu pieri pret Kisako pieri. Viņa stāvēja man aiz muguras, un viņas lūpas te ātri atvērās, te aizvērās, acīmredzot viņa kliedza.

— Kisako, kas tev noticis? — es iebļāvos, taču nedzirdēju pats savu balsi. Aizritēja apmēram trīs­desmit sekundes, pirms es to apjēdzu. Ja cilvēks zaudē dzirdi un vairs neuztver apkārtnes skaņas, tad, kā zināms, viņš joprojām saklausa savu balsi. Cil­vēka paša balss saišu svārstības nokļūst nervu cen­tros ne tikai ar bungādiņu, bet arī ar redzes un dzir­des nerva starpniecību. Un tomēr …

Es nedzirdēju pats savu balsi!

Mani pārņēma šausmīgs satraukums. Man kļuva baisi. Vai tiešām sakarā ar šī neģēlīgā Goemona izda­rībām viss mans dzirdes aparāts izgājis no ierindas?!

Es kļuvu balts kā krīts un aiz šausmām vai pamiru. Bet Kisako, plati iepletusi muti, turpināja «kliegt». Un pēc tam sāka žestikulēt ar rokām. Viņas acīs mir­dzēja asaras.

— Es nedzirdu! — auroju no visa spēka. — Pēk­šņi esmu kļuvis kurls. Spēji uzbrucis kurlums! — Es gandrīz pārrāvu balss saites, taču savu balsi nedzir­dēju. No piepūles mana seja bija kļuvusi zila. Velns parāvis, — es varbūt tagad esmu ne tikai kurls, bet arī mēms? Protams, Kisako mani nedzird. Viņa lai­kam par kaut ko žēlojas.

Es norādīju ar pirkstu uz savu ausi un pēc tam pa­šūpoju galvu. Kisako precīzi atkārtoja manu žestu. Ārkārtīgi uzbudināts, es izvilku piezīmju grāmatiņu un lieliem burtiem ierakstīju tajā:

«Neko nedzirdu un nesaprotu, ko tu gribi sacīt. Esmu kurls!»

Viņa izrāva man no rokām pildspalvu un uzrak­stīja uz tās pašas papīra lapas: «Es arī!»

Es sažņaudzu Kisako plecus.

— Patiešām?

Pajautāju to ar vienu vienīgu lūpu kustību. Likās, ka viņa saprata. Sarāvusies aiz bailēm, viņa pamirk­šķināja, pēc tam nodūra acis.

Vai tas nebija briesmīgi! Es turpināju žņaudzīt Kisako plecus un, atplētis muti, skatījos viņā. Kā to lai saprot? Vai mēs abi vienlaikus būtu kļuvuši kurli? Vai kaut kas tāds maz iespējams? …

Tomēr ļoti drīz es ievēroju, ka nelaime bija uzbru­kusi ne tikai mums. Manā istabā, kas dzīvoklī bija vienīgā, ja neskaita virtuvi, kura reizē bija arī ēdam­istaba un kurā mēs patlaban atradāmies abi ar Ki­sako, bija televizors. Goemons, līdz pēdējai drupačai notiesājis mūsu vakariņas, sēdēja tur un uzmanīgi skatījās uz ekrānu. Patlaban, šķiet, pārraidīja kaut kādu lugu, taču aktieri izturējās ļoti dīvaini — plā­tīja mutes, skraidelēja pa skatuvi, mētājās ar rokām.

Pēkšņi uz ekrāna parādījās uzraksts:

«Cienījamie skatītāji, lūdzam jūs pagaidīt. Neiz- slēdziet televizoru!»

5

Tomēr bēdīgo patiesību tā pa īstam atklāja ne jau televizors. Pēkšņas iedomas vadīts, gandrīz aizmirsis savu ērmīgo ciemiņu, es izmetos ārā no dzīvokļa.

Skrēju lejā pa kāpnēm. Daudzu dzīvokļu durvis bija atvērtas. Manī nolūkojās galīgi apstulbuši, pār­biedēti cilvēki.

Tiešām visi?! Tas nevar būt… Vai patiesi — visi?…

Pirmā stāva kāpņu laukumiņā pie kāda dzīvokļa stāvēja briļļaina dāma. Viņas seja pauda tādu pašu apjukumu un neizpratni. Es satvēru viņu aiz rokas, pēc tam norādīju uz savu ausi un pašūpoju galvu. Viņas acīs pavīdēja bailes, bet dāma tūlīt vien atgāja sāņus, lepni atmetusi galvu atpakaļ.

Man iešāvās prātā, ka vajadzētu parādīt viņai pie­zīmju grāmatiņas lappusīti, uz kuras es ar Kisako ap­mainījos īsiem rakstiskiem paskaidrojumiem. Es pa­sniedzu viņai grāmatiņu un atkal bēdīgi pašūpoju galvu. Kad viņa izlasīja uzrakstīto, viņas acīs pazi­bēja izbrīns un, lai cik tas arī būtu dīvaini, skaidri jaušama atvieglojuma sajūta. Dāma kaunīgi piedūra pirkstu tai vietai, kur Kisako bija uzrakstījusi divus vārdus: «Es arī!»

Es sarāvos un gribēju skriet tālāk. Bet tagad viņa sagrāba mani aiz rokas. Viņas lūpas, likās, gribēja sacīt: «Pagaidiet!»

Es apstājos. Dāmas lūpas ātri vērās vaļā un atkal ciet. Viņas seja pārvērtās, un viņa histēriski sāka plūkt sev matus. Pēc tam, beidzot apjēguši, ka ar to nekas nav līdzēts, izvilka no manas krūšu kabatiņas pildspalvu, no iekšējās kabatas — piezīmju grāma­tiņu un, izšļakstīdama tinti, ātri uzrakstīja:

«Sakiet — vai visi cilvēki ir kļuvuši kurli?»

«Acīmredzot,» es tāpat rakstiski atbildēju, «bet kāpēc — nezinu.»

Pievērusi acis, viņa atviegloti nopūtās. Manā pie­zīmju grāmatiņā parādījās vēl viena rinda:

«Paldies dievam! Bet es domāju, ka tikai mūsu ģimene…»

Iebāzusi man kabatā pildspalvu un piezīmju grā­matiņu, viņa pazuda savā dzīvoklī.

Jāatzīstas, biju pārsteigts. Un laikam pat sajūsmi­nāts. Izrādās, ka šādām dāmiņām, kas parasti aiz­ņemtas tikai ar savām sīkajām mājas rūpēm, svarīgi ir nevis tas, kas atgadījies, bet gan — kam tas atga­dījies. Lai tās būtu kaut vai melnās bakas, viņas ār­kārtīgi priecājas par to, ka ne «tikai mūsu ģimene».

Taču ilgi sajūsmināties par briļļaino dāmu man nebija lemts. Man metās virsū Kisako, kas acīmre­dzot bija izskrējusi uz kāpnēm man pakaļ. Viņas acis zvēroja aiz niknuma.

Bet kā gan es — kurls un zaudējis balsi — būtu varējis izskaidrot viņai šo situāciju? Es veltīgi plā­tīju muti kā slāpstoša zivs un plakšķināju ar lūpām, gribēdams pateikt — «tu laikam esi prātu izkūko­jusi!».

Šitā večiņa, nemaz atļauju neprasījusi, bija bāzusi roku manu svārku iekšējā kabatā. Un vispār, kas tad man varēja būt kopīgs ar šo veceni? Viņai vēl atliek tikai mazbērnus auklēt! …

Kļuvusi gluži vai traka aiz niknuma un tā arī ne­sadzirdējusi, ko es saku, Kisako kā bulta izšāvās uz ielas. Es tūlīt sekoju viņai.

Saule jau bija norietējusi. Manā acu priekšā pa­vērās skats uz mūsu mikrorajonu, kas bija gluži tāds pats kā vienmēr.

Vienā līnijā izvietoto taisnstūra ēku skaidri iezī­mētie silueti, mirdzošie logi, bāli zaļganu gaismu izstarojošās dzīvsudraba lampas, taisnās ielas, lau­kumiņi automašīnu apgriešanai, rietumu pusē — saulrieta sarkanā atblāzma, austrumu pusē — neona uguņu atspīdums, tālāk, aiz namiem — vēl neuzbūvē­tās šosejas estakāde visā garumā; prožektora apgais­motais tērauda karkass, sastatnes, tvaika āmura augstais tornis, ātri garāmslīdošo automašīnu un autobusu ugunīgās virtenes un kaut kur pavisam

tālu — laiku pa laikam uzzibsnījošie elektrisko vil­cienu lukturi.

Un tomēr mūsu mikrorajons bija izmainījies.

Tā bija klusuma pasaule. Pasaule bez nevienas skaņas. Pasaule, kas atgādināja murgu pilnu sapni.

Ak, kaut jel šis nolādētais klusums beigtos! Kaut tas neplestos pāri brīnišķīgajai novakares ainavai, negulētu kā akmens uz sirds, neplosītu smadzenes ar pretīgu zvanīšanu ausīs! …

Es grozīju galvu, liecu to gan uz labo, gan kreiso pusi, gan uz priekšu, gan atpakaļ — viss veltīgi. Skaņa tā arī neparādījās.

Šajā klusumā bija kaut kas baigs, nelaimi vēstījošs. Tvaika āmurs tāpat kā agrāk krita uz tērauda pāļa, katru reizi izvemdams veselu tvaika mākoni, taču sitienam nesekoja apdullinošs dārdiens, no kura tā vien gribas ieraut galvu plecos. Nebija vairs ne hao­tiskā pilsētas trokšņa, ne elektrovilcienu grūtsirdīgo svilpienu, ne arī riepu švīkstoņas uz asfalta.