Sakje Komacu: RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Sakje Komacu

RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

FANTASTISKU DARBU KRĀJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977

.

Tas sākās pavisam negaidīti. Prezidents apsprieda svarīgus jautājumus ar valsts sekretāru, kad viņam ziņoja, ka pils priekšā esot sapulcējies liels bars bērnu, kuri ļoti vēloties ar viņu runāt. Viņš tūlīt pārtrauca apspriedi — katrā ziņā šī vēsts viņu ļoti intriģēja. Viņš jau iepriekš savilka seju platā smaidā. «Politisks darbinieks, kas mīl bērnus» — tas vienmēr rada neatvairāmu iespaidu, jebkurā situācijā publi­kai ir kā medus uz mēles. Neviens nav varējis pare­dzēt šādu tikšanos, taču gan jau kaut kādi kores­pondenti būs klāt kā naglas, apbruņojušies ar zib­spuldzēm un fotoaparātiem. Un tomēr, iedams garām sekretāram, prezidents deva mājienu: jāaizsūta turp arī pašu korespondents. Lai, nevienam nemanot, novietojas laukuma pretējā pusē un uzknipsē kādus desmit kadriņus. Izskatīsies varen efektīgi: prezi­denta pils parādes kāpnes, un uz tām laimīgu bērnu pulkā stāv prezidents — īsts cēlsirdības paraugs!

Soļodams pa gaiteni, viņš izmēģināja vairākus smaidus. Viņam to bija vesels krājums: sievietēm veltītais — maigs un nedaudz jūsmīgs, vēlētājiem domātais — mazliet kautrīgs un neredzēti vīrišķīgs, bet bērniem… Nu, protams, bērniem vajadzīgs kaut kas gaišs, tāds, kas pauž bezgalīgu mīlestību pret šiem dzīves ziediem. Ja, ja, smaidam jābūt gaišam un turklāt saldam kā konfektei! Starp citu, vai viņam ir klāt konfektes? Viņš pačamdīja pa kabatām un atrada vienu vienīgu ledeni, ietītu raibā papīrītī. žēl, ka nav paķēris līdzi vairāk. Nu, nekas, iztiks lapot. Viņš izraudzīsies kādu bērneli — apburošu mazuli — un pats ar savu roku iebāzīs viņam ledeni mazajā, apaļajā mutītē. Cik labi būtu, ja fotokorespondents pagūtu notvert šo brīdi! …

Kādi divdesmit trīsdesmit bērni gaidīja viņu pie parādes ieejas. Neviens no mazuļiem nebija vecāks par desmit gadiem. Sejas ļoti nopietnas un sasprin­gtas. Ar tādiem nesaprašām viegli sarunāties. Inte­resanti, no kurienes viņi ieradušies? Droši vien no provinces, tāpēc arī ir tik bikli.

— Esiet sveicināti, dārgie zēni un meitenes! Kā jums labi klājas?

Plati smaidīdams, prezidents izstiepa uz priekšu rokas, it kā gribēdams apskaut visus bērnus reizē. No viņa plaukstas pieskāriena izvairījās īsi apcirpta galviņa, kuru viņš gribēja noglāstīt. Prezidents tam nepievērsa uzmanību un paņēma mazuli uz rokām. Viņš tūlīt bija notēmējis uz šo apburošo resnuli — stingru un sārtiem vaigiem, gluži kā ābolu. Prezi­dents veikli iztina no papīrīša ledeni un gribēja to iebāzt pavērtajā mutē bērnam, kas bija pieliecies viņam pie pleca kā sastindzis. Taču bērns tūlīt cieši saknieba lūpas. Mazulis bija kļuvis pavisam bāls, taču muti tā arī neatvēra. Tas no viņa prasīja tik varonīgas pūles, ka acīs sariesās asaras.

Tikai tad prezidents pamanīja bērnu asos, dzēlīgos skatienus.

— Kas noticis, bērniņi? — viņš izbrīnījies vaicāja. — Vai esat ieradušies pie manis darīšanās?

Kāds zēns, acīmredzot vecākais no bērniem, panā­cās uz priekšu un sāka runāt drebošā balsī:

— Prezidenta kungs … mēs … mēs …

— Nu, ko tu kautrējies? — prezidents viņu mēģi­nāja iedrošināt. — Mācies, draudziņ, teikt runas, var­būt arī tu kādreiz kļūsi par prezidentu!

Viņš skaļi un gardi iesmējās, ārkārtīgi apmierināts ar savu joku. Taču neviens no bērniem pat nepa­smaidīja. Zēns noklepojās un turpināja daudz mierī­gākā balsī:

— Mēs runājam visu bērnu vārdā un esam iera­dušies šeit, prezidenta kungs, lai nodotu jums šo paziņojumu.

Viņš izvilka no kabatas papīra lapiņu un pastiepa prezidentam.

Ar izteiksmīgu žestu, it kā viņam patlaban pa­sniegtu mīlestības vēstuli, prezidents paņēma saņur­cīto, ar tintes traipiem pamatīgi izraibināto papīrīti un sāka lasīt. Jo tālāk viņš lasīja, jo lielāka nepatika viņu pārņēma, taču viņš joprojām nebeidza smaidīt.

— Jā, jā, pareizi! — prezidents māja ar galvu, tēlodams patiesu sajūsmu. — Es jūs lieliski saprotu un priecājos par šo dokumentu. Redziet, mīļie bērni, jums ir pilnīga taisnība, taču …

— Prezidenta kungs, — zēns viņu pārtrauca, — tas ir mūsu — bērnu iesniegtais ultimāts.

Bērnu barā atskanēja smalka balstiņa — meitenīte runāja no galvas kādu ultimāta fragmentu:

— «… Nekavējoties izbeidziet karus un slepkavī­bas! Taisnīgi sadaliet starp cilvēkiem produktus un mantas! Vienojieties par to ar visām pasaules zemēm! Visas zemeslodes pieaugušie, nekavējoties vienojie­ties savā starpā, lai mūsu pasaule kļūtu laba! …»

— Klusāk, bērni! — prezidents uzsauca, sākdams skaisties ne pa jokam. — Jūs patiešām runājat par ļoti nopietnām lietām, taču ņemiet vērā, ka tik svarīgi jautājumi nav atrisināmi vienā stundā…

Sanāksim, kā jūs jau to ierosinājāt, tuvākajā laika visi kopu un padomāsim …

Ne! Mes nevaram gaidīt, mums nav laika, —zēns sacīja. — Mēs visu kārtīgi aprēķinājām. Ja jūs nekavējoties nepieņemsiet mūsu priekšlikumu, mums, kad būsim pieauguši, nāksies iet karā.

Mēs negribam nogalināt cits citu! Mēs esam draugi! — meitenīte iesaucās. — Kā tas nu iznāk? Patlaban mēs nekad neplūcamies savā starpā, bet, kad izaugsim lieli, tad kausimies uz dzīvību un nāvi? Lielie pastrādājuši visādas blēņas, uzvedušies kā hu­ligāni, bet mums jāatbild?!

— Kas tad jums! — vēl kāds cits iečīkstējās. — Jūs, kas esat pieauguši un veci, tik un tā reiz mirsiet, bet mēs vēl esam mazi un arī gribam izaugt lieli! …

— Es jūs ļoti labi saprotu, — prezidents sacīja. Viņa seja tagad atgādināja masku ar sastingušu smaidu un ļaunu skatienu. — Atnāciet pie manis vēlreiz, tad mēs bez steigas visu apspriedīsim. Bet pašlaik esmu ļoti aizņemts. Mani gaida apmeklētājs. Uz redzēšanos, bērni!

Viņš pagriezās un, smagi sperdams soļus, devās augšup pa kāpnēm.

Tad viņa ausis sasniedza bērna balss:

— Prezident, mēs atkārtojam: šodien ir pats pēdē­jais brīdis! Ja jūs nekavējoties nepieņemsiet mūsu ultimātu, mēs sāksim noteikti rīkoties. Mēs zinām, kas jādara …

Prezidents vairs necentās slēpt skābo sejas izteik­smi. Tikko pārkāpis pāri kabineta slieksnim, viņš nospieda interfona podziņu un izsauca pils apsardzes inspektoru.

— Parūpējieties par to, lai tūlīt pārbaudītu šo bērnu vecākus un skolas, kurās bērni mācās. Pār­baudiet, cik rūpīgi vien iespējams. Es domāju, ka te ir iejaukti sarkanie …

Viņa balsij bija metāliska pieskaņa.

drīz pēc šīs tikšanās pils laukumā dažādās zemes­lodes vietās cits pēc cita pazuda bērni, kas bija jau­nāki par desmit gadiem. Sākumā domāja, ka vaino­jama kada banda, kas masveidā laupa bērnus. Bet, kad savada parādiba izplatījās visā pasaulē, vecākus pārņērma īsta panika. Bērni, apmānījuši vismodrākos un visstingrākos uzraugus, pazuda bez pēdām. Nekas nespeja viņus aizturēt — ne pārliecināšana, ne pēršana, ne māšu asaras. Pat tikko dzimuši zīdaiņi neiz­protamā kārtā pazuda no bērnu ratiņiem. Tad pieau­gušie atjēdzās un sāka apspriest «bērnu ultimātu», taču bija jau par vēlu. Pusaudži pieauga, bet bērnu vispār vairs nebija uz Zemes. Cilvēki ar šausmām gaidīja vecumu kas gan stāsies viņu vietā, kas parūpēsies par viņiem?… Vai tiešām jaunās paau­dzes vairs nemaz nebūs, vai tiešām cilvēcei lemts izmirt? … Tagad viņi, šie pieaugušie, varēja nožēlot savu rīcību, cik tīk, taču novēlota nožēlošana neko vairs nelīdz.