Sakje Komacu: RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Piedodiet, varbūt, runājot par pārdošanu, es savus apsvērumus izteicu ne visai precīzi, — Zemes sūtnis kļuva rāmāks. — Taču es šeit atrodos kādas lielas organizācijas uzdevumā un cenšos šo uzde­vumu izpildīt pēc labākās sirdsapziņas.

— Jā, jā, protams, — Sāžs smaidīja. — Mūs vien­mēr sajūsmina Zemes iedzīvotāju godprātība.

«Bet jums nu gan diemžēl nav nekādas sajēgas par godprātību. Jūs vienmēr esat uzpūtīgi, noslēpumaini, laikam gribat, lai jūs vairāk cienītu,» Zemes sūtnis gribēja sacīt, taču laikus paguva iekost mēlē.

— Redziet, organizācija, kas mani atsūtījusi uz šejieni, ir bagāta un ļoti ietekmīga, tā ir viena no lie­lākajām Zemes finansu organizācijām. Bet mūsu nodaļa visus savus līdzekļus izlieto Galaktikas kultū­ras aizsardzībai…

Sāžs atkal pasmaidīja:

— Jā, jā, es to ļoti labi zinu.

— Nu, tad jau lieliski! — Zemes sūtnis pievirzījās tuvāk savam sarunu biedram. — Tad jau vienosi­mies. Jums jāsaprot, ka aizsardzība nozīmē ne tikai glābt to, kam draud bojā eja …

— Pilnīgi pareizi! — šoreiz Sāža acīs pavīdēja skaidri jaušams nicinājums, ko nedaudz mīkstināja skumjas. — Jūsu organizācija tiešām izglābusi daudz vērtību. Kādreiz, kad atrados uz Zemes, man bija izdevība apmeklēt Starpzvaigžņu civilizāciju muzeju. Tur pārstāvētas daudzu dažādu planētu kultūras. Nemaz nešaubos, ka bez jūsu palīdzības tās būtu aiz­gājušas bojā.

Jfi-ē, Zemes sūtnis, necenzdamies slēpt savu pašapmierinātību, sacīja, — tā ir apbrīnojama ko­lekcija.

Brīnišķīga un… nemirstīga, — Sāžs, pievēris plakstiņus, tikko manāmi nodrebēja. — Nemirstī­ba… Mūžīgs klusums, sastingums… cik šausmīgi! Absolūta nemirstība ir briesmīga. Kāpēc tā vaja­dzīga? Kam tā nepieciešama, ja tai nav nekāda sa­kara ar brīnišķīgo laika ritumu? Šāda nemirstība taču ir tas pats, kas miris laiks. Un tas ir sevišķi briesmīgi.

— Ziniet, es neesmu atbraucis šurp, lai ielaistos filozofiskos strīdos par nāvi un nemirstību, un arī ne tāpēc, lai jūs intervētu un noskaidrotu jūsu estētis­kos uzskatus, — Zemes pārstāvis atkal kļuva īdzīgs. — Tāpēc lūdzu mani uzklausīt. Šī ideja par Galakti­kas starpplanētu kultūru aizsardzību aptver daudzas dzīves parādības. Runa ir ne tikai par pašu aizsar­dzību, bet arī par labvēlīgāku, piemērotāku apstākļu radīšanu. Uz Zemes ir viss nepieciešamais, lai nodro­šinātu šādus apstākļus jūsu oriģinālās kultūras attīs­tībai.

Iestājās pilnīgs klusums. Sāžs atkal nolaida plaksti­ņus ar garajām skropstām. Viņš tikko manāmi pašūpoja galvu.

— Tas nav iespējams, — viņš čukstēja. — Varbūt kaut ko citu … taču … dūmu ziedus …, nē, tas nav iespējams.

— Bet kāpēc gan ne, kāpēc? — Zemes sūtnis no jauna sāka kliegt. — Es atkārtoju, mums nav nekā neiespējama. Mūsu organizācijai pakļautie zinātnis­kās pētniecības institūti radīs lieliskus apstākļus jūsu mākslas attīstībai.

Pēc šīs tirādes Zemes pārstāvis noslaucīja svied­riem norasojušo pieri un, neslēpdams savu nicīgo attieksmi, pārlaida skatienu istabai. Tā bija tipiska falfiešu telpa, kurā valdīja vienkāršība, gandrīz na­badzība. Te nebija pat viselementārāko lietu, kādas jau kopš senseniem laikiem var sastapt uz visām Ga­laktikas planētām. Falfa … Vientuļa pasaulīte Vi­suma nomaļā nostūrī. Primitīva, sievišķīgi skumja civilizācija.

— Man liekas, — Sāžs tagad runāja pavisam no­pietni, nemaz nesmaidīdams, — jums tas neizdosies. Dūmu ziedi uz Zemes, tālu no dzimtās augsnes, neuzziedēs.

Zemes sūtnis nokrekšķējās.

— Nejauciet man galvu! Es taču lieliski saprotu, kāpēc jūs tā sakāt. Dūmu ziedi ir svarīga jūsu pla­nētas eksportprece. Jums negribas zaudēt ienāku­mus, tāpēc arī pretojaties. Taču tas viss atgādina bēr­nišķīgu mānīšanos. Jums nav jāuztraucas — kom­pensācija būs pietiekami liela. Jūs nenožēlosiet.

— Un tomēr jums neizdosies ieviest uz Zemes mūsu seno mākslu. Dūmu ziedi pie jums neuzplauks.

Kosmosa kuģis devās atpakaļ uz Zemi. Ietekmīgās finansu organizācijas pārstāvis, sekmīgi veicis savu misiju, nosūtīja ziņojumu vadībai:

— Viss kārtībā … Viņi, protams, tielējās, nācās ietekmēt ar spēku… Taču neuztraucieties, viss no­tika pilnīgi likumīgi. Ar falfiešu valdības piekrišanu.

Viņš noklusēja to, ka šo piekrišanu izdevies pa­nākt tikai ar draudiem, ka gandrīz jau vajadzējis iesniegt ultimātu. Falfieši nevienu brīdi, ne tad, kad cēla iebildumus, ne arī tad, kad deva piekrišanu, nebija izpauduši savas īstās jūtas. Vienīgi noslēpu­mains smaids reizēm bija parādījies uz viņu smalki veidotajām gleznajām lūpām. «Viņi ir stulbi kā zā­baki,» Zemes sūtnis tobrīd bija nodomājis, «viņi nemaz neapjēdz, ka aizved projām viņu seno, tradicionālo, vleiuel/.lgo mākslu. Kopā ar visiem tās glabātājiem. Aizved uz visiem laikiem.» Bet pēc tam kosmo- (Imiiui viņu bija pat sagrābušas šausmas: tūkstošiem Inlfleāu bija atnākuši pavadīt savus ziedus pēdējā re|ā. Izrādījās, ka dūmu ziedi, kas Zemes iedzīvotā­jiem šķita tikpat netverami kā paši dūmi, bija neat­ņemama šīs nelielās planētas dzīves sastāvdaļa.

Un tā nu Falfa, sākumā vēl redzama kā sīks pun-> ktiņš, drīz vien izzuda kosmosa tālēs. Senā māksla bija nokļuvusi Zemes cilvēku rokās — kosmosa kuģī. Te atradās arī galvenais glabātājs — tieviņa, gluži jauna meitene ar piemīlīgu, taču pavisam neizteik­smīgu seju. Uz Zemes viņu droši vien noturēs par garā vāju.

Galvenā glabātāja amatā cilvēku ievēlēja uz visu mūžu. Piecu klanu piederīgie, kuri mantoja šo māk­slu no paaudzes paaudzē, saviem bērniem jau ma­zotnē iemācīja veidot ziedus no dūmiem. Katrs klans no sava vidus izvēlējās visapdāvinātāko bērnu, un pēc vairākiem mācību gadiem piecus jaunos meista­rus eksaminēja galvenais glabātājs. Pēc eksāmena viņš no šiem bērniem izraudzījās savu pēcteci.

Runāja, ka pašreizējā galvenā glabātāja ir vista­lantīgākā no visiem, kas tikuši ievēlēti šajā amatā pēdējos gadsimtos.

Zemes sūtnis skatījās uz meiteni pa durvīm, kas nebija aizvērtas. Viņa rotaļājās ar dūmiem. Viņas maigā sejiņa bija pilnīgi bez jebkādas izteiksmes.

Dūmu ziedi…

Tā bija dīvaina māksla, ko radījusi savdabīga civi­lizācija Visuma nostūrī. Falfas iedzīvotāji ar dūmiem darīja brīnumus. Jau no senseniem laikiem viņi prata piešķirt tiem visfantastiskākās formas un krā­sas. Iespējams, ka to veicināja arī tas apstāklis, ka uz viņu planētas nemaz nebija vēja.

Un ari šajā brīdī bālā meitene darīja brīnumus. Viņa turēja rokās četrpadsmit caurulītes ar vārstu­ļiem. Tievie pirksti ātri slīdēja pa vārstuļiem, gluži kā pa mūzikas instrumenta taustiņiem. No katras caurulītes gaisā pacēlās dūmi septiņās dažādās krā­sās. Galvenā glabātāja, kas pati bija līdzīga gandrīz caurspīdīgajiem, aromātiskajiem dūmiem, kuri iz­plūda no smēķējamām nūjiņām, veidoja brīnišķīgas gleznas. Viņas vijīgās rokas izlocījās gaisā, un virs tām peldēja ziedlapiņas, baloniņu vītnes, pavedieni, mākoņi. Dūmu strūkliņas te saplūda kopā, te atkal kļuva tievākas, te sašūpojās, sagriezās virpulī vai arī sāka velties kā viļņi. Šo mākslu, liekas, būtu pareizāk dēvēt par dūmu glezniecību vai skulptūru, tomēr laikam gan nosaukums «dūmu ziedi» vispil­nīgāk un poētiskāk apzīmēja tās būtību… Kas gan cits kā ziedi izplaukst tik apbrīnojami ātri un dzīvo tik īsu mirkli. Ziedi ir gaisīgi kā sapnis. Dūmi bija dažādi ne tikai pēc krāsas un formas, bet arī pēc svara. Visvieglākie uzvijās gaisā, smagākie nogūlās apakšā. Dūmi, kuri bija tikpat smagi kā gaiss, iz­plūda horizontāli kā migla. Meitene mirkli palika stāvam uz vietas un palūkojās, ko viņai izdevies iz­veidot. Arī Zemes cilvēks skatījās kā apburts. Tas viss viņam šķita kā brīnišķīgs, pēkšņi par īstenību pārvēr­ties sapnis … Taču meitenei kaut kas nebija paticis. Viņa pacēla roku un izdarīja tik strauju kustību, ka ar acīm bija grūti tai izsekot. Pēc tam viņas daiļā roka sāka zvāļoties kā svārsts, un gaisā ieslīpi virs tās saviļņojās ceriņkrāsas aplis. Tad apļa kontūras nedaudz izplūda un izveidojās atkal kāda pavisam cita figūra — harmoniska, ar stingrām līnijām. Smal­kie pavedieni sāka līgani locīties uz visām pusēm gluži kā sarežģītā dejā un izauda pavisam īstu — dzīvu! — ziediņu. No zeltaini dzeltenā kātiņa, kas at­radās centrā, uz visām pusēm aizstiepās tievi, maigos