Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Jūs būtu to … šito … kaut drusciņ paelpo­juši, ko? — viņš vaicāja savā ķērcošajā balsī. — Tu apjēdz to vai ne?… Vai tu esi japānis, cienī­tais?

«Droši vien ubags,» es nodomāju, «tūlīt sāks die­delēt, vai arī klaidonis, vai — vēl ļaunāk — plānprā­tiņš … kā lai zina, kas viņam padomā? … Jāpazūd no šejienes, kamēr vēl neesmu iekūlies kādā ķezā.» Taču jutos kā paralizēts, kājas vairs neklausīja.

— Ko stāvi, ne vārda nebilzdams? — viņš turpi­nāja savā jocīgajā japāņu valodā. — Spriežot pēc visa, tu acīmredzot esi kurlmēms. Vai arī garā vājš? Tu esi japānis, cienītais?

— Jā-ā, — es aizsmakušā balsī nomurmināju, — esmu japānis. Tiesa, neesmu īpaši pētījis savus radurakstus, taču laikam jau japānis.

— Ek, cik es esmu kļuvis, tapis laimīgs! — Viņš staroja no sajūsmas, viņa acuāboli valbījās no aug­šas uz leju, no augšas uz leju. — Tu mani patiešām nomierinājil Aiziet — nāc man līdzi!

Piedodiet, uz kurieni man jāiet jums līdzi?

Uz kurieni, uz kurieni… — viņš triumfēdams pasmaidīja. — Pie tevis, uz tavu māju.

Pie manis?! — man gandrīz pamira kājas.

Bet… piedodiet… jūs … to … Varbūt jūs esat mans tēvocis vai kaut kas tamlīdzīgs?

— Nemuldi nu muļķības! Neesmu un nekad ne­būšu tavs tēvocis. Mani ar tevi, mīļais, nesaista nekādas radniecības saites …

— Kāpēc tad mums jāiet uz manu māju? — es nobēru kā ar ložmetēju. — Man, ziniet, ir pavisam mazs dzīvoklītis, tikai istaba un virtuve, dzīvoju ļoti saspiesti, pie manis ir liela nekārtība, gulta nav no­vākta, grīda nav slaucīta …

— Mēs, — viņš svinīgi sacīja, nemaz nepievērs­dams uzmanību maniem vārdiem, — mēs esam tūrists! Ārzemju tūrists. Un tūristu ceļvedī ir rakstīts, melns uz balta iespiests, ka visi japāņi ir sevišķi viesmīlīgi, it īpaši pret Ārzemju viesiem. Tur sacīts arī, ka, no- kļuvis, japanā, tu vari palūgt naktsmājas pirmajam japānim, ko sastopi ceļā. Visa Japāna esot, saucas viena liela viesnīca. Ikviens japānis ir priecīgs dot viesnīcu svešzemju ciemiņam.

— Pagaidiet, klusējiet! — es biju pavisam apmul­sis. — Jā, protams, viesmīlība… Mums, japāņiem, tiešām piemīt šī vājība, bet… Es neko nesaprotu, jūs gvelžat kaut kādas muļķības …

— Nu, labi, nemaz nekautrējies! — viņš uzmundri­noši pasmaidīja. — Cienītais, nekavējies, seko man!

Putnubiedēklis apgriezās apkārt un devās projām. Es lēnām vilkos viņam aiz muguras, gluži kā nere­dzamā saitē piesiets.

Jā, ārzemēs izdod tādus ceļvežus… Pretīgas grā- mateles. Acīm redzamas aplamības. Vai tad mūsu Ār­lietu ministriju tas nemaz nesatrauc?! Tiesa, pēdējā laikā gan atjēgušies: nedrīkst pieļaut, ka ārzemēs mācību grāmatās raksta par Japānu visādas blēņas! Pat aprobētas mācību grāmatas, ko izdod Eiropā un Amerikā, rada ačgārnu priekšstatu par mūsu zemi. Tajās, piemēram, rakstīts, ka Japānā vēl līdz šim sastopami rikšas un samuraji, kas matus nēsā ten- mage stilā un izdara sev harakiri. Nemaz jau neru­nājot par tiem draņķīgajiem ceļvežiem. Tikai dievs vien zina, kas tur samuldēts… Bet kāpēc tieši man tas jāizstrebj?! Tagad šis vilkatis, šis ērms apmetīsies manā istabā.

«Nu nē, lai vācas pie visiem velniem! Ko gan teiks kašķīgās mājsaimnieces no mūsu mikrorajona pašpārvaldes komitejas, ja šis psihopāts sāks dzīvot manā istabā?… Un galvenais — Kisako … Kad viņa uzzinās…»

— Eē, pagaidiet! — Es tikko spēju viņu panākt, viņš vēlās lejā pa nogāzi gluži kā bumbiņa. — Vai jūs … eē … patiešām esat ārzemnieks?

— Nu, protams, — viņš izrieza krūtis, — tā ir vis­īstākā patiesība.

— Vai drīkstu zināt, no kuras valsts?

— Nav vērts to nosaukt, jo tu tik un tā neesi nekad dzirdējis tās brīnišķīgo nosaukumu. Mana zeme atro­das tālu tālu. Es atbraucu ar kuģi.

— Ar kuģi? … — Es sāku domāt. — Bet… ja jau ar kuģi, tad kā tas varēja atgadīties, ka esmu pirmais japānis, ko jūs sastapāt?

— Varēja, varēja, ai kā varēja, mans mīļais!

Man šermuļi pārskrēja pār muguru. Šis tikai pen-

terē: «Varēja, varēja!» Gatavais stulbenis. Krupis tāds! Reklāmu aģents. Varbūt viņš patiešām pirms kara ar to nodarbojies, pēcāk sajucis prātā, nonācis psihiatriskajā un tagad atmucis uz šejieni? …

— E-ē-ē, — es minstinājos un bažīgi lūkojos uz visām pusēm. Mēs jau atradāmies kalna pakājē, pre­tim nāca cilvēki, un man bija kauns, ka jāiet kopā ar šo vājprātīgo ārzemnieku. - E… ē… atvainojiet Vai nevarētu kaut ko darīt ar jūsu apģērbu? Tas, ziniet, par daudz piesaista garāmgājēju uzmanību…

- Ko, jums nepatīk mans apģērbs? — viņš dus­mīgi vērās manī savām šķielējošajām acīm. — Tur viss ir rūpīgi pārdomāts. Es ilgi mācījos, pētīju un centos iegaumēt Japānas mūsdienu modes. Tavas ze­mes ļaudīm ir paruna: «Nokļuvis svešā ciemā, ej vienmēr pa labi…»

— Nepareizi! — es viņu pārtraucu. — «Nokļuvis svešā ciemā, ievēro vietējās parašas un tikumus!»

— Es jau tāpēc arī saku, — dodies… virzies gan pa labi, gan pa kreisi… Taču ne jau tas ir galve­nais. Kā zināms, apģērbā izpaužas katras zemes gars un būtība. Es rūpīgi izstrādāju pats savu stilu, kas raksturo šo būtību un tomēr saglabā arī individuali­tāti. Un tev tas nepatīk! Nesaprotu, kāpēc nepa­tīk! … Paskaties labāk pats uz sevi: pērtiķis, paviāns, makaks, un nekas vairāk. Nolūrēji, nošpikoji, citiem nospēri… ārzemes atdarini! Bet kur ir tava indivi­dualitāte?

Protams, viņam savā ziņā bija taisnība. Vai, patie­šām, viņa apģērbs neizsaka mūsdienu Japānas bū­tību? No visa pa druskai: slikti pieguloši eiropiešu vizītsvārki, katliņš, brilles, platās nacionālās japāņu bikses, getas… Piedevām vēl kādā aizjūras zemē ražots lietussargs, kurš piestiprināts pie krūtīm ar sik­snām — paņēmienu, kas bija tikpat sens kā Japāna un kuru izmantoja, pārnēsājot uz muguras zīdai­ņus …

Tomēr šī trakā kombinācija piesaistīja gājēju uz­manību. Labi vēl, ka sāka jau krēslot. Taču, kad mēs nokļuvām laternu gaismā, ļaudis apstājās un nolū­kojās uz mums atplestām mutēm. Es nevarēju nekur aizbēgt, mani dzina uz priekšu kāds nezināms spēks. Mani vaigi pietvīka sārti kā tikko uzplaukušas rozes. «Tūlīt nogriezīšos kādā sānielā,» sāku prātot, «un laidīšos lapās.» Bet kur nu! Kājas mani nesa uz priekšu, es panācu ērmu un sāku atkal soļot viņam līdzās.

— Hm, ne visai turīgi jūs te Japānā dzīvojat, — viņš nomurmināja, aplūkodams mājas, kas atradās abās ielas pusēs.

— Ir ari rajoni, kur dzīvo turīgāk, — es aizvai­nots atbildēju.

— Patiesi? Tas nozīmē, ka būs jāizslauka blisenes.

Es apmulsu.

— Piedodiet… Vai jums kaut kas nav kārtībā ar acīm?

— Kas tev noticis, mans mīļais? Vai dzimto valodu vairs nesaproti? Man šķiet, ka es izteicos pietiekami skaidrā japāņu valodā: viss jāaplūko uzmanīgāk!

— Atvainojiet, es nezināju, ka jūs esat tāds japāņu valodas speciālists …

— Kā gan citādi! Mēs netaupījām pūļu, lai to iemācītos. Turklāt bijām ļoti izbrīnījušies, cik tā sarežģīta. Vajadzēja atcerēties visu pēc kārtas, mācī­ties no galvas, iegaumēt, iekalt, iezubrīt…