Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Mumu iepildīja degvielu tumši sārtajā kapsulā. Pēc tam vērīgi palūkojās uz laulāto pāri.

— Nezinu, ko es bez jums būtu iesācis. Jūs mani izglābāt jau otrreiz, — to pateicis, viņš brīdi klu­sēja. — Bet vai jūs pavisam nopietni domājat palikt šeit? Vai negribat tomēr labāk atgriezties galaktikas civilizētajā pasaulē? Jums te būs grūta dzīve…

Sievietei acīs saskrēja asaras. Viņa cieši piekļāvās savam vīram.

— Lūdzu, aizmirstiet mūs! — Ba čukstēja, pacel­dama miklos plakstiņus. — Nestāstiet par šo tikša­nos nevienam un nekad …

— Apsolu, — Mumu pamāja. — Palieciet sveiki!

Viņš paspēra dažus soļus uz sārti krāsotās kapsu­las pusi, tad apstājās.

— Ziniet, viņiem te ir daudz dažādu cilšu. Karei­vīgo mednieku cilts nav vienīgā. Upes lejteces ra­jonā es redzēju miermīlīgus iedzimtos, kuri nodar­bojas ar zemkopību. Šķiet, šiem nabadziņiem nemaz neklājas viegli līdzās tik kareivīgiem kaimiņiem. Kad es ņēmu viņiem nost raķeti, zemkopji visādā veidā pauda savu sajūsmu. Ejiet pie šiem zemes kopējiem — es domāju, ka viņi ar prieku uzņems jūs savā vidū. Jūs taču te vieni ar bērnu nevarat dzīvot…

— Paldies! — Ba sacīja. — Mēs tā arī darīsim, Mumu.

Mumu pamāja ar roku un iekāpa tumši sārtajā kapsulā, kuras abas puses cieši sakļāvās kopā.

Uzņemdams augstumu, Mumu nolūkojās uz divām sīkajām figūriņām, kas pamazām izgaisa starp bieza­jām koku lapotnēm.

Tagad viņi iet gar upes krastu lejup, Mumu nodo­māja. Interesanti, kā viņu dzīve veidosies tālāk… Varbūt viņu pēctečus vairs nevarēs atšķirt no abori­gēniem un neviens nekad neatcerēsies šo roman­tisko notikumu. Bet varbūt kaut kas tomēr būs sa­glabājies ļaužu atmiņā. Taču diezin vai kāds pratīs to izstāstīt tā, kā tas īstenībā noticis. Jā, uz atmiņu ne vienmēr var paļauties …

— Vecmāmiņ, pasaciņu! — mazulis berzēja ar dūrītēm miegu no acīm.

— Nu, pietiek taču! Vai tad tev vēl nav apnicis? Simtām reižu esmu tev to stāstījusi.

— Vecmāmiņ, vēl tikai vienu reizīti! — mazdēliņš sāka činkstēt. — Vecmāmiņ, par Momotaro, kas ra­dies no persika.

— Labi, lai notiek … Klausies …

Vecmāmiņa, maisīdama uz ogļu panniņas sezama

sēkliņas, iesāka:

— Kādreiz sensenos laikos dzīvoja vecītis ar vece­nīti. Kādu dienu sirmgalvis devās uz mežu pēc mal­kas, bet vecā sieviņa aizgāja uz upi veļu mazgāt. Mazgā, mazgā un pēkšņi redz, pa upi peld milzīgi liels tumši sārts persiks …

Momotaro, cīnīdamies ar miegu, vēl dzirdēja, ka vecmāmiņa stāstīja:

Un, kad Momotaro, kas piedzima no persika, Izauga liels, viņš devās cīņā pret ļaunajiem jodiem, kas nedeva mieru bērniņiem… Bet kopā ar Momo­taro gāja sunītis, pērtiķis un fazāns …

Istabā bija dzirdama pieglaimīga un reizē arī uzstā­jīga balss:

«… izjucis interesants ceļojums, vai nav ieradu­šies ciemiņi, kurus jūs tik nepacietīgi gaidījāt, vai arī mājinieki agri aizgājuši gulēt, vārdu sakot, kad skumjas un vientulība jūs māc, ieslēdziet stereotele- vizoru. Stereotelevizors — jūsu labākais draugs!»

Vīrietis, kas vāļājās uz dīvāna un izklaidīgi rau­dzījās griestos, pārlaida skatienu mājīgajai, kom­fortabli iekārtotajai istabai, kurā viss mirdzēja un laistījās aiz tīrības, un piecēlās kājās. Uz grīdas, pus­otra metra attālumā no dīvāna, bija novietota pla­kana spīdīga kastīte kāju tepiķīša lielumā. Tas bija tas pats stereotelevizors, kuru balss dēvēja par viņa «labāko draugu».

Vīrietis paspēra dažus soļus, ielēja glāzē vīnu un no jauna atgūlās. Tad viņš laiski nospieda podziņu, kas bija noslēpta dīvāna pārvalkā.

Atskanēja liega mūzika. Televizora plakanais, sud­rabaini mirdzošais ekrāns kļuva miglains. Migla sa­biezēja, sāka virmot, spīguļot, šur tur iedzirkstījās opāla krāsas uguntiņas un parādījās kaut kādi ne­skaidri silueti.

Pēc divām trim sekundēm silueti ieguva noteiktus apveidus. Istabas vidū stāvēja vīrietis un sieviete.

Sieviete bija ļoti pievilcīga. Vīrietis — tipisks varo­nis mīlētājs.

— Tu nemaz nespēj iedomāties, cik ļoti es tevi mīlu, — sieviete sacīja.

Vīrietis un sieviete atradās tepat, pusotra metra no dīvāna. Viņš sajuta smaržu smalko aromātu un sievietes karsto elpu. Ja viņš izstieptu roku, tā pie­skartos viņas tērpam. Jā, pirksti patiešām nesastingtu tukšumā, bet sataustītu mīkstu zīda drānu. Tieši tāda nu ir šo stereotelevizoru īpatnība: tie iedarbojas uz visiem pieciem cilvēka maņu orgāniem. Droši vien, tiklīdz pieliktu lūpas pie skaistules vaiga, sajustu pūdera garšu .. .

Varonis mīlētājs piegāja klāt sievietei, strauji ap­skāva un ilgi skūpstīja viņu.

Balss paskaidroja:

«Mūsdienu melodrāma ar tādiem elementiem kā…

— … kā, piemēram, banalitāte! — viņš pagrieza slēdzi, nenogaidījis, kad vīrietis beigs skūpstīties.

Vīrietis un sieviete sakustējās un tūlīt izgaisa.

Tagad istabas vidū stāvēja mežonis. Pavisam īsts, pilnīgi kails mežonis, kura miesa no galvas līdz kā­jām bija tetovēta. Vienā rokā tas turēja šķēpu, otrā — krokodilādas vairogu. Uz būdiņas sliekšņa tupēja tikpat pliks bērns. Turpat aiz žoga sākās džungļi.

Pēkšņi kaut kur tālumā, zaļo krūmu biezoknī, at­skanēja zvēra rēciens. Mežonis sasprindzināja uzma­nību, pacēla gaisā šķēpu. Nākamajā mirklī krūmi pašķīrās, un starp tiem parādījās milzīgs lauva. Ar varenu lēcienu tas pārkļuva pāri žogam, taču mežo­nis pietupās, un zvērs ar visu spēku ietriecās būdiņas sienā. Spalgi iebrēcies, mazulis aizrāpoja tālāk…

Gulēdams uz dīvāna, viņš redzēja, ka spalvām ap­augušais astes gals bija iestrēdzis starp cieši kopā savītajām klūdziņām, no kurām bija izpīts žogs.

' >| I vi i pušķis raustījās un trīcēja. Pēc tam zvērs i.ivas uz priekšu, aste nošvīkstēja gaisā un noslau­cīja 110 galda vīna pudeli. Uz grīdas izplūdušais sar­kanīgais šķidrums izveidoja peļķīti.

Balss komentēja:

«Aizraujoši, sasprindzinājuma pilni dokumentāli kadri… Taču brīdinām jūs, dārgie televīzijas skatī­tāji, ka mūsu filmas demonstrēšanas laikā jānovieto­jas pēc iespējas tālāk no televizora. Nekad nevar zināt, kas zvēram padomā …»

— Šausmas, kuras var pieredzēt tikai Āfrikā. Lauva un mežonis — dabas bērni, iedzimti talanti… — viņš nomurmināja un pagrieza slēdzi.

… Uz grīdas, piespiedis ceļus pie zoda, sēdēja sa- murajs, kura mati bija sakārtoti kā jau visiem ten- mage stilā. Patiesību sakot, grīdas gan vairs nebi­ja — tas bija meža klajumiņš, noaudzis ar biezu zaļu zāli. Istabā pūta spirgts vējiņš, un savu dziesmu čirk­stināja cikādes.

Pēkšņi samurajs izstiepās taisns kā vaļā palaista at­spere. «2-vi-kt!» — no viņa rīkles izlauzās sēcoša skaņa. Nozibēja zobens, un zemē sagula nopļautie zaļie stiebri.

Lielas rasas lāses uzšļācās uz dīvāna. Samurajs, sa­vilcies atkal čokurā, ierāva galvu plecos.

Izlīdis no zāles, kāds melni tērpts cilvēks vispirms izslējās stāvus, tad sagrīļojās un nogāzās gar zemi. Biezie krūmi klajuma malā atdzīvojās. Iesvilpās me­tamie naži. Viens no nažiem, pretīgi iedžinkstēda- mies, ieurbās sienā virs dīvāna. Tā spals vēl drebēja taisni virs viņa galvas …