Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Здесь есть возможность читать онлайн «Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1977', Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Sakje Komacu
RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI
 FANTASTISKU DARBU KRĀJUMS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977'
Fantastisku stāstu krājumā ietilpst:
Pamestie
Projekts likumam par kukuļņemšanu . .
Dienu pirms bankrota
Rok un rok
Dūmu ziedi
Nezvēru iznicināšana
Izaicinājums augstumam
«Vērša galva»
Mēness svētki
Pasaka
Kad skumjas jūs māc
«Ziedu svētki
Rītdienas nolaupītāji . . .
Сакё Комацу
ПОХИТИТЕЛИ ЗАВТРАШНЕГО ДНЯ
Серия «В мире фантастики» Издательство «Зннатне» Рига 1977 На латышском языке Перепел с русского Александр Плесум Художник Эвалдс Вилке Предисловие Д. Дубровского
«Rītdienas nolaupītāji» ir pirmais Padomju Savie­nībā izdotais pazīstamā japāņu rakstnieka fantasta Sakjo Komacu krājums, kuru 1970. gadā laida klajā izdevniecība «Mir». Krājumā ietilpst romāns un vai­rāki stāsti. Autors iepazīstina lasītājus ar problēmām, kas nodarbina japāņu tautu, parāda labas gribas cil­vēku iespējas, attēlo hipotētiskas nākotnes sabiedrī­bas ainas.
No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Plēsums Mākslinieks Ēvalds Vilks D. Dubrovska priekšvārds
Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
(Č) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1077
FANTASTIKA UN ĪSTENĪBA
Atkal parādījies Goemons! Cik negaidīta tikšanās!… Neviļus prātā nāk Tokija, Ginzas neona uguņu bakhanālijas, milzīgā automašīnu straume. Un tad no stikla un betona celto daudzstāvu universālveikalu vidū ieraugām arī nelielu tradicionālajā vidus­laiku stilā būvētu ēku. Tas ir slavenais Kabuki teātris. Te rampas ugunīs atdzīvojas sešpadsmitais gadsimts, nemierīgais laiks, kad feodālās valstiņas nemitīgi karoja cita

RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Balss īpaši šim notikumam atbilstošā patētiskā tonī sludināja:

«Dārgie skatītāji, mēs jūtam, cik strauji pukst jūsu sirdis, skatoties šos kadrus, kas vēstī par mūsu mīļo­tās Japānas varonīgo pagātni…»

— Blēņas! — viņš skaļi sacīja, uzgriezdams citu programmu.

… Istaba bija oranžsarkanas gaismas pielieta. Kaktā kāds bez saprotama nolūka šaudīja ar staru pistoli. Viss trīcēja un drebēja no šausmīgās dārdo­ņas. Likās, ka māja kuru katru brīdi sabruks.

Pēc tam pēkšņi parādījās kaut kāds kupols. Tālumā sarkanīgā miglā iezīmējās kanālu tīkls.

— Ahā, mēs laikam atrodamies uz Marsa… — viņš skaļi domāja.

No klints aizmugures uzmanīgi izlīda liela auguma vīrietis kosmonauta skafandrā. Smagiem soļiem, me­tāla detaļām grabot, viņam pretim devās milzīgs robots.

Un pēkšņi viss iegrima tumsā. Dīvāns it kā karā­jās gaisā, un caurspīdīga atmosfēras aizsargkārta at­dalīja to no apkārtnes ledainās tumsas. Nu, protams, tas taču kosmoss… Acīmredzot viņi raida tieši no turienes… Tumsā auksti zalgoja neskaitāmi daudz mūžīgo zvaigžņu, vālu vāliem gar acīm aizslīdēja miglāju blāķi.

— Tas vismaz ir efektīgi, — viņš čukstēja un ne­vilšus nodrebēja, turpinādams raudzīties baismajā tumsā. — Efektīgi, tomēr pārāk garlaicīgi…

«Jūs esat kļuvuši par lieciniekiem neparastiem piedzīvojumiem, kuru arēna ir Visums…» — balss saldi dudināja.

Viņš atkal uzgrieza citu programmu.

Istabu piepildīja čala, smiekli, glāžu šķinda, jautra mūzika. Gaisā jaudās tabakas dūmu aromāts. Pie gal­diņiem sēdēja spilgtās drānās tērpušies ļaudis. Lēnām griezās daudzkrāsainas lustras. Uz kristāla glāžu šķautnēm iezaigojās varavīkšņains lāsmojums. Šo­reiz pārraide bija organizēta no līksma nakts kabarē.

«Palieciet uz vietas, nekustieties,» balss norādīja, «un jūs izjutīsiet lielu baudījumu. Jūs atrodaties

Zonu*» baudu valstī… Kad skumjas un vientulība | Un mac, iesledziet stereotelevizoru un skatieties m Osu studijas raidījumus …»

Uz estrādes parādījās meitene. Viņa bija jauna un valdzinoša. Meitenes balsij bija tīkams tembrs, taču viņa laikam bija ļoti uztraukusies, jo dziesma brīžiem skanēja tik klusi, ka to nemaz nevarēja sadzirdēt. Meitene droši vien tikai nesen bija sākusi dziedāt kabarē.

Tā bija viņa iemīļotā. Viņš pagriezās uz sāniem un cieši lūkojās uz meiteni.

Ļaudis, kas sēdēja kabarē, nemaz neklausījās, par ko meitene dzied, viņi sarunājās, smējās. Meitene nokāpa no estrādes un gāja cauri zālei. Viņa apstājās pie dīvāna, pieskardamās tā malai ar ceļgaliem. Viņa mīļi uzsmaidīja — gan viņam, gan miljoniem televī­zijas skatītāju…

Viņš piecēlās sēdus, izstiepa roku un noglāstīja meitenes kailo plecu. Viņš sajuta viņas silto miesu un maigo ādu. Viņa roka slīdēja lejup, sažņaudza viņas elkoni. Elkonis viegli notrīsēja.

— Cik man ir labi un tomēr skumīgi, — viņš sa­cīja. — Tu taču piederi man, un es tevi mīlu. Un es patlaban glāstu tavu roku, bet to var noglāstīt ik­viens, kas skatās šo programmu… Tas ir bries­mīgi … Briesmīgi mums abiem …

«Līdz ar to,» balss pavēstīja, «mēs šīsdienas raidī­jumus beidzam. Reklāmas un komerciālo raidījumu programma arī beigusies. Ar labu nakti, dārgie tele­vīzijas skatītāji!»

Kāds cilvēks kaut kur, kaut kādā istabā, pirms iz­slēdza televizoru, pameta vēl skatienu uz zilo ekrānu. Un ieraudzīja pēdējo kadru: viņa istabu, viņu sēžam

uz dīvāna un meiteni, kuras elkoni viņš glās­tīja…

Viņš bija ģēnijs, apveltīts ar nepārspējamu ta­lantu, televīzijas reklāmas zvaigzne.

«ZIEDU SVĒTKI»

Pie ieejas parkā ne iekšpus, ne ārpus žoga nema­nīja neviena cilvēka. Josiko, kurai nejauši gadījās iet garām, nobrīnījās par to, un tajā brīdī kāds viņu skaļā balsī uzrunāja.

— Esiet sveicināta, laipni lūdzam!

Viņa izbijusies atskatījās. Viņai līdzās stāvēja stalts jauneklis.

— Vai atjausiet jūs pavadīt?

— Ko, vai tad jums tik maz apmeklētāju? — Jo­siko vaicāja.

— Pēdējās nedēļas laikā jūs esat pirmā. — Jau­neklis laipni uzsmaidīja viņai. — Cilvēki nemaz vairs neinteresējas par skaistumu. — Pēkšņi viņa balsī kļuva samanāma metāliska pieskaņa. Par ieeju jāmaksā simts un par gida pakalpojumiem — piec­desmit banknošu. Lūdzu, maksājiet.

Josiko samaksāja. Tad jauneklis pagrieza turni- ketu un ielaida viņu parkā.

— Lūdzu! — viņš sacīja. — Ir jau gan mazliet satumsis, taču ejiet vien un pagaidiet mani.

Kad Josiko acis bija apradušas ar krēslu, viņa ievēroja, ka ceļš iet pret kalnu un visapkārt slienas melni koku silueti. Bet virs koku galiem debesis jau sāka sārtoties — ausa rīts.

— Nu, vai jums te patīk? — jautājums atskanēja turpat pie viņas auss.

josiko nevilšus ierāva galvu plecos.

Bet kur tad ziedi?

— Tūlīt. Skatieties! — jauneklis sacīja. — Tas domāts jums.

Likās, ka viņš groza kaut kāda aparāta slēdzi.

Debesis austrumu pusē kļuva gaišākas, apvārsnis vispirms bija zeltaini dzeltens, pēc tam sāka sārto­ties, parādījās mirdzoši mākoņi un cauri biezi saau­gušajiem zariem izlauzās saules stari.

Uz kailajiem zariem sabrieda mazi, mīlīgi, rožaini ziedpumpuri. Turpat acu priekšā izplauka ziedi.

Josiko stāvēja zem pavasarīgajām debesīm ziedošo sakuras koku vidū.

— Kāds skaistums! — viņa nevilšus izsaucās.

— Jums patīk? — jauneklis, ielūkodamies Josiko acīs, jautāja. — Bet jūs esat vēl daiļāka nekā šie ziedi.

Josiko nosarka. Jauneklis ar rokas mājienu aici­nāja viņu sekot.

Dodoties lejup pa ceļu, kuru no abām pusēm ieskāva ziedošie sakuras koki, jauneklis nemanāmi nospieda podziņu, kas bija ierīkota vienā no koku stumbriem. Pēkšņi sāka pūst silts vējiņš. Gaisā sa­griezās gaiši sārto ziedlapiņu putenis.

— Jūs tiešām protat rūpēties par savu apmeklē­tāju labsajūtu, — Josiko pasmaidīja.

— Kā gan citādi! —jauneklis sacīja.

Sakuras koku aleja beidzās. Kalna pakājē gan­drīz līdz zemei liecās krāšņie, bālgani violetie glicī- niju ziedi. Monotoni dūca kibernētiskās kamenes. Virs dīķa tumšās virsmas izauga zaļi stiebri, klusām vērās vaļā smagās, samtainās žilbinoši balto liliju ziedlapas.

Uz katra soļa Josiko priekšā uzplauka arvien jauni un jauni ziedi. Bet tad pēkšņi atkal satumsa. Virs

kalna uzlēca mēness. Klajumā sidrabaino mēness staru gaismā iezaigojās un sāka viļņoties miskanta vārpas, bet aiz tumšā kalna skatienam pavērās vēl viens klajums, kas slīga krizantēmu smacējošās smaržās. Tur auga neskaitāmi daudz — gan dārza, gan lauka krizantēmu. Ielejā, kurā kļavas dega kā milzīgs sārts, piepeši atbalsojās spalgi brieža auri. Zem kājām čaukstēja nobirušās lapas. Josiko notrī­sēja.

— Drīz būsim sasnieguši izeju, — jauneklis pa­skaidroja. — Mēs bijām uz kalna un vēlāk apgājām tam apkārt. Kā jums te patika?

Josiko klusēja. Nepatīkams sīks un salts lietus kapāja viņas vaigus. Pūta stipri auksts vējš. Lapas tagad bira no kokiem nepārtraukti.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI»

Обсуждение, отзывы о книге «RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x