Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Jā, jā, es zinu! — T. kungs kaut kā pavisam dīvaini palūkojās uz viņu. — Tas ir stāsts «Vērša galva», vai ne?

S. kungs mazliet nobālēja un nodūra acis:

— Jūs uzminējāt… Šis stāsts patiesi ir draus­mīgs …

— Es lūdzu jūs, tikai nestāstiet visus sīkumus, — T. kunga balss iedrebējās, pēc kā varēja samanīt, ka viņš ir ārkārtīgi satraukts.

— Runa te nav tikai par to, ka stāsts ir šauša­līgs, — S. kungs turpināja, it kā nemaz nedzirdē­dams, ko saka viņa sarunu biedrs. — Tas vēl nebūtu nekas sevišķs. Bet cik pretīga sajūta pēc tam pār­ņem … To pat grūti izstāstīt…

— Jā, jā … — T. kungs pamāja ar roku un nemie­rīgi sakustējās krēslā, slepšus pamezdams skatienu uz mani. — Jums tūkstoškārt taisnība, taču nevajag runāt par to!

Dīvaini… Kāpēc viņš pēkšņi kļuva tik nervozs? Kāpēc tik neatlaidīgi centās mainīt sarunas tematu… Es gluži nevilšus paliecos uz priekšu.

— Par kādu stāstu jūs runājat?

— Kas par jautājumu? Vai tad jūs patiešām to neesat lasījis? — T. kungs caur pieri paglūnēja uz mani un pēc tam pavērsa skatienu sāņus. — Šo stāstu taču zina visi.

— Man kauns atzīties, bet es diemžēl ne tikai ne­esmu to lasījis, bet pat neesmu neko dzirdējis par to…

Man jau vaigos iemetās sārtums, jo nešaubījos, ka tas patiesi būs šaušalīgs un neparasts stāsts, un gata­vojos to noklausīties. Man ļoti patīk visādi notikumi, kuros iejaukti spoki un laupītāji. Viņi abi saskatījās.

— Tātad jūs to nezināt… — T. kungs sacīja.

— Un, ja nezināt, tad labāk arī necentieties ko izdi­bināt, mans draugs …

Tālāk notika kaut kas pavisam dīvains. S. kungs kļuva vēl bālāks. Liekas, ka viņu sāka kratīt drudzis. Kakls zem platās atlokāmās apkaklītes pārklājās ar zosādu. Uz T. kunga pieres parādījās sviedru lāsītes.

— Ko jūs te dzenat velnu? — es sāku protestēt.

— Man taču nav tikai pieci gadi! Nu, stāstiet, lūdzu! Apgaismojiet man prātu! Vienkārši kauns nezināt tik lielisku stāstu.

— Bet… — T. kungs konvulsīvi norija slienas.

— Runā, ka ar to, kas noklausās šo stāstu, katrā ziņā notiek kaut kas nelabs.

— Bet jūs taču to zināt un līdz pat šim brīdim vēl esat sveiki un veseli!

Viņi abi atkal daudznozīmīgi saskatījās.

— Nu, lūdzu! Tikai neuzsitiet sev cenu! — es sāku lūgties. — Lai arī ar mani notiek nelaime, vienalga izstāstiet. Tātad — par ko ir šis stāsts?

— Labi, lai notiek, klausieties, — S. kungs dziļi ieelpoja, pārvilka ar roku pār seju, it kā atgaiņā­dams baigu rēgu, un cieši ielūkojās man acīs. — Šis stāsts… šis šaušalīgais, ne ar ko neizskaidrojamais notikums…

Es sasprindzināju dzirdi un ar vislielāko uzmanību sekoju katrai S. kunga lūpu kustībai. Taču viņš pie­peši apklusa. Viņa seja bija šausmās pārvērsta.

— N-nē … nevaru … nevaru to stāstīt.

— T. san, nu tad stāstiet jūs.

— Ziniet, man mēle neklausa, — T. kungs, noliek­dams galvu, dobjā balsī nomurmināja. — Par daudz šausmīgs … Turklāt riebīgs … Pavisam pretīgs stāsts…

— Atliksim uz citu reizi, — S. kungs kategoriski pateica. — Bet vēl labāk būtu, ja jūs palūgtu, lai jums to pastāsta kāds cits. Man vienkārši pietrūkst drosmes.

Kopš šī vakara «Vērša galva» man vairs nedeva miera. Es sāku iztaujāt visus man pazīstamos rakst­niekus, visus savus draugus, kas aizrāvās ar šausmu stāstiem. Izrādās, viņiem visiem šis notikums bija zināms un viņi nemaz nekautrējās slēpt izbrīnu par to, ka esmu tik atpalicis.

Es vairs neko nesapratu. Ja jau šis stāsts patiesi ir tik lielisks, kā tad es par to neko nezināju? Es taču kādu laiku pat krāju tamlīdzīgus sacerējumus. Mani piederīgie jokoja, ka mūsu mājās esot bail pat pie­skarties grāmatu plauktiem — tā vien skaties, no tiem izlēks kāds mironis, spoks, velns vai arī laupī­tājs asiņu aptraipītām rokām.

Tātad visi zināja šo stāstu, bet, tiklīdz es lūdzu man to izstāstīt, notika kaut kas neparasts. Mani sarunas biedri sāka stomīties, sarka un bālēja, kodīja lūpas un visi kā viens atbildēja: kādu citu reizi.

Stāsts patiešām lielisks. Varētu teikt, pat ģe­niāls, — sacīja viens no maniem draugiem. — Tā valoda ir apbrīnojami-tēlaina un sižets grods. Pārņem sajūta, ka pats esi ierauts šajos notikumos.

Taču viņš atteicās atstāstīt tā saturu, un varēja redzēt, ka, uzmezdams man dvēseli stindzinošu ska­tienu, viņš notrīsēja.

— Šis stāsts ir baigs! — sacīja otrs, cenzdamies neizrādīt, ka viņu krata drebuļi. — Kaut kas tāds nerādās pat vismurgainākajos sapņos. Nezinu, var jau, protams, būt, ka ir vēl šaušalīgākas grāmatas, taču es gan neko briesmīgāku neesmu ne lasījis, ne dzirdējis.

Nolādētā «Vērša galva» vajāja mani kā lietuvēns. Mani urdīja slimīga, neremdināma ziņkāre, un likās, ka manā galvā ieperinājusies tikai viena vienīga doma. Kad satiku kādu paziņu, es sagrābu to kā bul­dogs un apvaicājos nevis par veselību un par to, kā klājas darbā, bet tūlīt noprasīju:

— «Vērša galva»… Vai jūs zināt šo stāstu?…

Beigu beigās no manis sāka vairīties kā no bīstama

maniaka. Mani kvēlojošie vaigi un drudžainais ska­tiens atbaidīja ikvienu cilvēku. Mani ieraudzījuši, paziņas jau pa gabalu cirtās sāņus, iesaukdamies:

«Re, kur iet «Vērša galva»!»

Reiz pēc šādas tikšanās es pats šausmīgi pārbijos. Drāzos uz mājām un metos pie spoguļa. Ne jau velti saka, ka stāsts esot murgains. Varbūt tam piemīt arī kāds maģisks spēks un… tūlīt no spoguļa man pre­tim raudzīsies nevis mana seja, bet gan baismīgs vērša purns ar saniknota dzīvnieka acīm un putām uz lūpām .. Taču spogulī es ieraudzīju savu baiļu pārvērsto seju, ko klāja auksti sviedri, — nožēlo­jamu un pretīgu seju, tomēr tai bija cilvēciski vaibsti un tā piederēja man.

Es mazliet nomierinājos, taču joprojām turpināju izprašņāt paziņas.

Tā pagāja vairāki mēneši. Man tomēr izdevās kaut ko noskaidrot. Proti, — stāsta pirmavotu. Izrādās, ka to bija sacerējis metrs O., viens no vecākajiem un pazīstamākajiem detektīvžanra pārstāvjiem. Rakst­nieks sižetu bija aizguvis no Vidusāzijas folkloras.

Kādā pievakarē es ielauzos cienījamā metra dzī­voklī un sāku lūgties, lai viņš man izstāsta šo «Vērša galvu». Sirmgalvja sejā pavīdēja izbailes un apju­kums.

— Jā, jā… jums taisnība… stāsta pirmavots ir kādas Vidusāzijas tautas folklora, — viņš nomurmi­nāja. — Es to pierakstīju Samarkandā. Jā, jā… pro­tams, protams, tūlīt izstāstīšu … Kāpēc gan lai jums to nepastāstītu? … Tikai ne patlaban, mīļais draugs. Pat­laban… man jāiet projām… Atnāciet rīt. Rītvakar.

Nākamajā dienā es norunātajā laikā piezvanīju pie rakstnieka dzīvokļa durvīm. Man bija pacilāts, pat svinīgs noskaņojums: beidzot es dzirdēšu šo satrau­cošo stāstu, kas man visu laiku nebija ļāvis mierīgi dzīvot!

Durvis atvēra mājkalpotājs:

— Jūs esat tāds un tāds kungs? Man ļoti žēl, bet metrs O. lūdza jums pateikt, ka viņš ārkārtīgi stei­dzamās darīšanās aizlidojis uz ārzemēm…