Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Nē, pateicos,— viņš saka,— uz kuģa es gan nevēlos kāpt. Tos pāris vārdus, kas man sakāmi, varu pateikt arī tepat. Es palūgšu neiedomāties, ka varbūt jūtos kaut kādā veidā jūsu parādnieks sakarā ar šo braucienu. Gribu, lai jūs saprastu, ka man šis pasākums ir galīgi vienaldzīgs un ka es nebūt neizjūtu ne vismazāko patei­cību. Patiesība ir un paliek patiesība, un, lai ko jūs no turienes ziņotu, nekas šo patiesību nespēj grozīt; jūs varat vienīgi satraukt jau aprimušos prātus un iesvelt ziņkārē dažu labu neveiksminieku. Mani norādījumi, kas noderēs jums ceļā, atrodas šajā aizzīmogotajā aploksnē. To jūs atvērsiet, kad būsiet sasnieguši Manausas pilsētu pie Amazones, taču ne agrāk par aploksnē norādīto dienu un stundu. Vai jūs mani sapratāt? Pilnīgi paļaujos uz jūsu godaprātu, ka mani noteikumi tiks stingri ievēroti. Nē, mister Meloun, es pat nedomāju ierobežot jūsu korespondenci, jo ceļojuma nolūks galu galā ir faktu noskaidrošana, tomēr es prasu, lai jūs nesniegtu precīzas ziņas par ceļa mērķi un lai nekas netiktu publicēts, iekams jūs pats nebūsiet atgriezies mājās. Palieciet sveiks, ser! Jums izdevās kaut drusku mazināt manu riebumu pret to nožēlojamo profesiju, pie kuras diemžēl piederat arī jūs. Palieciet sveiks, lord Džon! Zinātne jūsu prātam, cik noprotu, ir aizzieģelēta grāmata; taču jūs ne iedomāties nevarat, kādi medību lauki jūs tur gaida. Jums, bez šaubām, radīsies izdevība mednieku žurnālā aprakstīt, kā esat nošāvis dimorfodontu. Palieciet sveiks arī jūs, profesor Samerlij! Ja vien vēl esat spējīgs papildināt savas zināšanas, par ko, taisnību sakot, es stipri šaubos, jūs katrā ziņā atgriezīsieties Londonā daudz gudrāks.

Tad profesors Celindžers apsviedās uz papēža, un pēc mirkļa es no klāja redzēju viņa zemo, drukno stāvu pavīdam tālumā — viņš devās atpakaļ uz vilcienu.

Un nu jau mēs esam Lamanšā. Atskan pēdējais zvans, aicinādams nodot vēstules, un mēs sakām locim ardievas. Kopš šā brīža «tikai uz priekšu, tikai uz priekšu vien»! Lai dievs svētī visus, kas palika krastmalā, un ļauj mums laimīgi atgriezties.

Negribu apnikt tiem, kurus sasniegs šis stāsts, aprakstī­dams mūsu braucienu ar lepno pasažieru tvaikoni, tāpat arī negrasos stāstīt par to nedēļu, ko pavadīju Parā (gribētos vienīgi izteikt atzinību sabiedrībai «Pereira da Pinta», kas laipni palīdzēja mums ceļojuma piederumu iegādē). Pāris vārdos pieminēšu arī braucienu pa Ama­zoni — platu, lēni plūstošu, mālainu upi — tvaikonī, kas bija tikai drusku mazāks par to kuģi, kurš mūs pārveda pāri Atlantijas okeānam. Beidzot izbraucām cauri Obido- sas šaurumam un sasniedzām Manausu. Te mūs no gaužām nepievilcīgās vietējās viesnīcas paglāba Lielbri­tānijas un Brazīlijas tirdzniecības sabiedrības pārstāvis misters Sortmens. Viņa viesmīlīgajā namā nodzīvojām līdz tai dienai, kad mums tika atļauts atvērt vēstuli ar profesora Celindžera dotajiem norādījumiem. Pirms nonāku pie šās dienas neparastajiem notikumiem, man gribētos mazliet sīkāk aprakstīt savus ceļabiedrus un tos cilvēkus, kurus bijām paguvuši piepulcēt savai ekspedīci­jai jau Dienvidamerikā. Rakstu, neko neslēpjot, nodo­dams šā materiāla publicēšanas iespējas jūsu ziņā, mister Makārdl, jo tikai ar jūsu starpniecību tie var nonākt atklātībā.

Profesora Samerlija nopelni zinātnes laukā ir pārāk labi zināmi, tāpēc vairs nepūlēšos tos atkārtot. Šādai grūtai ekspedīcijai viņš ir sagatavojies daudz labāk, nekā sākumā varēja domāt. Profesora garais, kalsnais, stieg - rais stāvs nepazīst noguruma, un, lai notiktu kas notik­dams, nekas nespēj ietekmēt viņa vēso, pat netīkamo izturēšanos. Kaut gan turpat jau sešdesmit sešus gadus vecs, viņš ne reizi nav žēlojies par grūtībām, ar kurām mums te iznāk sadurties. Pirmajā mirklī man šķita, ka profesora klātbūtne būs ekspedīcijai tikai lieks apgrūtinā­jums, taču tagad, jāatzīst, esmu pārliecinājies, ka viņa izturība nebūt nav mazāka par manējo. Pēc dabas profe­sors ir skarbs un skeptiski noskaņots. Jau kopš paša sākuma viņš neslēpj savu pārliecību, ka profesors Celin­džers nav nekas cits kā īsts krāpnieks, ka mēs esam ielaidušies bezcerīgā pasākumā un ka vienīgais, ko ieman­tosim, būs vilšanās un briesmas Dienvidamerikā un gaužām pamatots izsmiekls Anglijā. Ar šādām runām, kalsno seju nikni vaibstīdams, profesors Samerlijs pieskandināja mums pilnas ausis jau no pašas Sautempto- nas līdz pat Manausai. Kad nokāpām no kuģa, viņš guva vismaz kaut kādu mierinājumu, ieraudzīdams brīnu­maino un bagātīgo kukaiņu un putnu pasauli, jo zinātnei ir nodevies patiešām ar visu sirdi un dvēseli. Augām dienām profesors klimst apkārt pa mežiem ar šauteni un tauriņu ķeramo tīklu, bet pa vakariem apstrādā iegūtos paraugus. No pārējām viņa īpatnībām varētu minēt nevērību pret apģērbu, nevīžību vispār pret sevi, neiedo­mājamu aizmāršību un kaislu pieķeršanos īsajai, baltajai viršu saknes pīpītei, ko viņš reti kad izlaiž no mutes. Jaunībā profesors Samerlijs piedalījies vairākās zinātnis­kās ekspedīcijās (piemēram, kopā ar Robertsonu devies pie papuasiem), tāpēc šāda dzīve mežos un, tā sakot, uz plostiem viņam nav it nekas neparasts.

Lordam Džonam Rokstonam ir šis tas kopīgs ar profe­soru Samerliju, toties šis tas cits viņus savukārt padara par pilnīgiem pretstatiem. Lords Rokstons gan ir divdes­mit gadus jaunāks, taču miesās tāds pats vājš un izdēdē­jis. Viņa ārieni, ja atmiņa mani neviļ, es aprakstīju tajā sava stāsta daļā, ko atstāju Londonā. Viņš allaž ir glīti apkopies, labām manierēm, rūpīgi ģērbies, parasti valkā baltus, sportiskus tērpus un garus, brūnus zābakus, skujas vismaz reizi dienā. Kā lielākā daļa darbīgu cil­vēku, viņš liekus vārdus nemēdz tērēt un bieži iegrimst dziļās domās, bet, ja rodas kāds jautājums, nekad nekavē­jas ar atbildi un labprāt pievienojas sarunai, netaupī­dams savus īpatnējos, aprautos, jokainos teicienus. Lorda zināšanas par visu pasauli, it īpaši par Dienvidameriku, ir apbrīnojami plašas, viņš no visas sirds tic, ka mūsu ekspedīcija būs veiksmīga, un šo ticību nespēj satricināt nekādas profesora Samerlija zobgalības. Balss lordam Džonam ir maiga un izturēšanās allaž mierīga, taču dzirkstījošās zilās acis liecina, ka šis vīrs spēj reizēm arī saniknoties un kļūt nepielūdzams savos lēmumos, tāpēc viņa parastā savaldība šķiet jo bīstamāka. Viņš nelab­prāt runā par saviem piedzīvojumiem Brazīlijā un Peru, un man bija liels pārsteigums, redzot, kādu satraukumu viņa parādīšanās izraisīja Amazones krastu iedzimtajos, kuri uzskata lordu Rokstonu par savu labvēli un aizstāvi. Varoņdarbus, ko veicis Rudmatainais Virsaitis (tā viņu sauca indiāņi), jau apvija leģendas, taču īstenība, cik man to izdevās noskaidrot, patiešām bija pārsteidzoša.

Lords Džons pirms dažiem gadiem pēkšņi nonācis nevienam nepiederošā teritorijā, jo robežas starp Peru, Brazīliju un Kolumbiju kādā vietā nav bijušas precīzi noteiktas. Sai plašajā apgabalā aug savvaļas kaučuka koki, kuri šejienes iedzimtajiem, gluži tāpat kā Kongo, kļuvuši par īstu sodību, ko var salīdzināt vienīgi ar spaidu darbiem Darjenas sudraba raktuvēs spāņu kundzī­bas laikā. Pāris neliešu jaukteņu sagrābuši savās rokās visu šo teritoriju un apbruņojuši vairākus indiāņus, kas bijuši ar mieru tos atbalstīt, visus pārējos pakļāvuši verdzībā un, draudēdami ar necilvēciskām mocībām, piespieduši vākt kaučuku, ko pēcāk pa upi nogādājuši Parā. Lords Rokstons mēģinājis aizstāvēt nelaimīgos upurus, taču par atbildi saņēmis tikai draudus un apvai­nojumus. Tad viņš pieteicis karu vergu uzraugu vadonim Pedro Lopesam, sapulcējis izbēgušos vergus, apbruņojis tos un pats vadījis kaujā, kuras laikā no viņa rokas krita bēdīgi slavenais jauktenis un tikusi iznīcināta tā ieviestā verdzība.