Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Par šīs nozīmīgās ekspedīcijas sākumu īstenībā var uzskatīt nākamo dienu. Izrādījās, ka visa mūsu mantība it viegli ir izvietojama abās laivās, un mēs sadalījāmies divās grupās, katrā pa seši cilvēki, turklāt, piesardzīgi būdami, profesorus vispārīgā miera labad iesēdinājām katru savā laivā. Es braucu kopā ar Celindžeru, kurš bija jūsmīgā noskaņojumā un ar katru vaibstu klusā svēt­laimē izstaroja labvēlību. Taču biju jau pieredzējis arī mazliet citādu viņa garastāvokli, tāpēc nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi no skaidrām debesīm nograndētu pērkons. Profesora klātbūtnē cilvēks nekad nevar justies mierīgs, tāpat kā viņa sabiedrībā nemūžam nav arī garlaicīgi, jo ik brīdi sirds nodreb bažās — kādā virzienā pavērsīsies viņa nevaldāmais temperaments.

Divas dienas mēs braucām pa krietni lielu upi — pāris simtu jardu platumā —, tās ūdens gan bija tumšs, bet tik caurspīdīgs, ka varēja saskatīt dibenu. Puse Amazones pieteku ir šādas dzidras un tumšas, bet pārējās veļ bālgani duļķainus ūdeņus — atkarībā no augsnes, kurai tās plūst cauri. Tumšie ūdeņi nāk no augu trūdvielām bagātas zemes, duļķainie — no mālainas augsnes. Divi lāgi ceļā gadījās krāces, un abas reizes veselu pusjūdzi laivas vajadzēja vilkt pa sauszemi. Abpus upes aug mūžamežs, kuram cauri var izkļūt vieglāk nekā ataugām, tā ka laivu stiepšana mūs nemaz tik ļoti nenomocīja. Nekad es nespēšu aizmirst šā meža noslēpumaino svinī­gumu! Dzimis un audzis pilsētā, es pat iztēlē nebiju skatījis tādus milzu kokus: kā krāšņas kolonnas tie slēja varenos stumbrus pret debesīm, kaut kur acīm tik tikko sasniedzamā augstumā savīdami zarus zaļā gotisku vel­vju jumolā, kuram cauri izspraukties spēja vienīgi rets, zeltains saules stars, iemezdams svinīgajā tumsas val­stībā žilbinošas gaismas atspulgu. Biezā, mīkstā trūdošu augu sega apslāpēja mūsu soļu troksni, un sirdī ielija klusa svētlaime, kā staigājot pa Vestminsteras abatijas krēslainajām ejām, tā ka pat profesora Celindžera dārdo­šais bass mazpamazām pārgāja čukstos. Iedams viens, es nemūžam neuzzinātu, kā sauc šos milzu kokus, bet mūsu zinātnieki citu pēc cita rādīja mums gan ciedrus, gan kapoku, gan mamutkokus — visu to bezgalīgo daudzvei­dību, kas Dienvidameriku padarījusi par galveno cilvēces apgādātāju ar augu valsts sniegtajām dabas balvām, jo ar dzīvnieku pasauli šis kontinents nekādi nespēj lepoties. Uz tumšajiem stumbriem kvēloja košas orhidejas un brīnumainās krāsās mirgojoši ķērpji, bet tur, kur nejauši ieklīdis saules stars apspīdēja zeltaino alamandu, ugunīgi sarkanos taksonijas ziedu ķekarus vai tumšzilās ipomejas, šķita, ka esam iekļuvuši pasaku valstībā. Sai nepārskatā­majā biezoknī it viss dzīvais tiecas izrauties no tumsas ķetnām pretim gaismai. Pat vissīkākais augs, vīdamies ap saviem spēcīgākajiem un lielākajiem brāļiem, cenšas izspraukties līdz zaļajam jumolam. Tīteņi aug krāšņi un milzīgi, un pat tie augi, kuri nekur citur pasaulē nav redzēti vijamies, šeit spiesti apgūt šo māku, lai izķepuro­tos no drūmās tumsības, un nekāds retums te nav visparastākā nātre, jasmīns un pat dažu sugu palmas, kas apvijušas ciedru stumbrus, tiekdamās augšup pretim to lapotnei. Virzīdamies uz priekšu, zem majestātiskajām velvēm nemanījām ne mazāko dzīvības zīmju, toties augstu virs mūsu galvām nemitējās rosība — tur čūskas un pērtiķi, putni un sliņķi veseliem bariem gozējās saulē un izbrīnā noraudzījās sīkajos, tumšajos cilvēku stāvos, kuri kaut kur tālu lejā lauzās cauri tumšajam biezoknim. Rītausmā un ap saulrietu spalgi sasaucās pērtiķi brēķi un pundurpapagailīši pieskandināja gaisu griezīgiem kliedzieniem, toties karstajās dienas stundās kā tāla bangu dunoņa bija dzirdama vienīgi kukaiņu uzmācīgā sīkšana un svinīgajā tumsā starp milzu koku stumbriem valdīja netraucēts klusums. Tikai reiz koku ēnā pazibēja neveikls, līkkājains radījums — tāds kā lācis vai skudru­lācis. Tas arī bija vienīgais zvērs, ko es savām acīm redzēju šai Amazones mežā.

Taču daža laba pazīme liecināja, ka noslēpumainajā biezoknī kaut kur netālu mīt arī cilvēki. Trešajā dienā mēs pēkšņi izdzirdējām dīvainus, dobjus dārdus — tie ritmiski un svinīgi skanēja visu rītu, te pieņemdamies spēkā, te atkal pieklusdami. Kad pirmo reizi saklausījām šo troksni, laivas atradās dažu jardu attālumā viena no otras, un mūsu indiāņi pēkšņi sastinga, palikdami stā­vam kā bronzas statujas, un viņu sejā atspoguļojās šausmas.

— Kas tas varētu būt?— es iejautājos.

— Bungas,— bezrūpīgi atbildēja lords Džons, — kara- bungas. Esmu tās jau dzirdējis.

— Jā, ser, karabungas gan,— sacīja jauktenis Go­mess.— Tas nav uz labu, indiāņi nāk pa pēdām un grib mūs nogalināt.

— Kā viņi mūs pamanījuši?— es jautāju, ielūkodamies tumšajā, nekustīgajā biezoknī.

Jauktenis paraustīja platos plecus.

— Indiāņi visu zina. Viņi vienmēr panāk savu. Un tagad seko mums. Ar bungām viņi sasaucas. Viņi grib mūs nogalināt.

Tai pašā pēcpusdienā — manā kabatas grāmatiņā atzī­mēts, ka tā bijusi otrdiena, astoņpadsmitais au­gusts,— savas sešas septiņas bungas jau dārdēja no visām pusēm. Brīžiem tās tika rībinātas ātrāk, brīžiem lēnāk, lāgiem varēja saklausīt it kā jautājumu un at­bildi — kaut kur austrumos atskanēja spalgi, saraustīti tarkšķi, un pēc mirkļa no ziemeļiem atsaucās dobja dunoņa. Sis troksnis neciešami krita uz nerviem, tanī skanēja draudi, it kā bez gala kāds atkārtotu jaukteņa teiktos vārdus: «Jūs nogalināt. Jūs nogalināt.» Klusajā mežā nemanīja ne mazākās kustības. Tumšajā zaļumā valdīja dabas miers un klusums, bet aiz tā nenorimdama skanēja mūsu brāļu nestā vēsts. «Jūs nogalināt,» dārdēja austrumos. «Jūs nogalināt,» atbildēja ziemeļos.

Bungas rībēja un sačukstējās augu dienu, un to paustie draudi atspoguļojās mūsu krāsaino ceļabiedru sejā. Pat norūdītais, plātīgais jauktenis šķita pārbijies. Bet es šai dienā par visām reizēm pārliecinājos, ka Samerlijam un Celindžeram piemīt vislielākā drošsirdība — īstu zināt­nieku drošsirdība. Tas pats vīrišķības gars deva spēku Darvinam izturēt līdz galam pie Argentīnas gaučo un Volesam — pie Malajas galvaskausu medniekiem. Tāda nu reiz ir žēlsirdīgās dabas dāvana, ka cilvēka prāts nespēj vienlaikus nodoties divām lietām un, ja to pārņē­musi zinātniska interese, personiskiem apsvērumiem vairs nepaliek vietas. Lai arī visu dienu neatlaidīgi skanēja noslēpumaini draudīgā bungu rīboņa, abi mūsu profesori nenoguruši vēroja katru putnu, katru piekras­tes krūmu, reizi pa reizei nikni izķīvēdamies, un ikvienam dobjajam Celindžera rēcienam sekoja Samerlija ņirdzīgās piezīmes, taču ne ar vārdu netika pieminētas ne tuvojošās briesmas, ne indiāņu bungu dārdi, it kā viņi abi sēdētu Karaliskās biedrības kluba smēķētāju istabā Sent- džeimsa ielā. Tikai vienu reizi viņi atļāvās pieminēt indiāņus.

— Miranhas vai amajuakas cilts cilvēkēdāji,— teica Celindžers, ar īkšķi norādīdams uz mežu, no kurienes atskanēja rīboņa.

— Bez šaubām, ser,— atbildēja Samerlijs.— Kā visas šejienes ciltis, arī šī runā polisintētiskā valodā un pieder pie mongoloīdā tipa.

— Polisintētiskā valoda, tur jums taisnība,— iecietīgi piekrita Celindžers.— Es gan nezinu, vai šai kontinentā citādas valodas vispār sastopamas, jo esmu tās pierakstī­jis pāri par simtu. Bet par mongoļu rases teoriju es gan stipri šaubos.