Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Man jāteic, ser,— ar manāmu barguma pieskaņu balsī sacīja lords Džons,— ka jūsu ierašanās kaut cik atvieglo mūsu stāvokli, jo šķita jau, ka mūsu misija priekšlaicīgi beigusies. Taču pat šobrīd es vēl nekādi nespēju saprast, kāpēc jums vajadzēja tik dīvaini rīkoties.

Ne vārda neatbildējis, profesors Celindžers ienāca is­tabā, sarokojās ar mani un lordu Džonu, uzsvērti zemu, kā izsmiedams paklanījās profesoram Samerlijam un ieslīga pītajā krēslā, tā ka tas zem viņa svara čīkstēdams nolīgojās.

— Vai braucienam viss ir sagatavots?— viņš jautāja.

— Varam doties ceļā jau rīt.

— Lai tad arī tā notiek. Tagad jums vairs nav vajadzī­gas ne kartes, ne norādījumi, jo jūsu rīcībā būs visdrošā­kais vadonis, un tas esmu es. Jau pirmajā dienā nolēmu ekspedīciju vadīt pats. Jūs drīz vien pārliecināsieties, ka arL vissīkāk izstrādātās kartes nespēj aizstāt ne manu padomu, ne tās ziņas, kas ir manā rīcībā. Bet šo mazo triku ar aploksni es izspēlēju tikai tāpēc, ka baidījos,— ja atklāšu visus savus nodomus, tikai ar mokām varēšu tikt no jums vaļā, lai nebūtu jābrauc visiem kopā.

— Ar mani gan jums nebūtu nekādu mocību, ser!— no visas sirds iesaucās profesors Samerlijs.— Tik ilgi, kamēr vien Atlantijas okeānam pāri iet vēl kāds kuģis.

Celindžers tikai novēcināja lielo, spalvaino roku, it kā aizslaucidams profesoru.

— Ticu, ka jūsu veselais saprāts attaisnos šo manu nepatiku un piekritīs, ka esmu rīkojies pareizi, iekārto­dams savu laiku tā, lai ierastos šeit tikai tad, kad mana klātbūtne patiešām ir vajadzīga. Sis brīdis nule pienācis. Jūs esat drošās rokās. Un savu ceļa mērķi katrā ziņā sasniegsiet. Kopš šā brīža ekspedīcijas vadību uzņemos es un lūgšu jūs visus sagatavošanās darbus pabeigt jau šovakar, lai rīt agri no rīta mēs varētu doties ceļā. Mans laiks ir dārgs, un to pašu, tikai, protams, mazākā mērā var teikt par jūsējo. Tāpēc es ierosinu steigties uz priekšu, cik ātri vien iespējams, lai jo drīzāk varu parādīt to, kā dēļ jūs šeit esat ieradušies.

Lords Džons jau bija nofraktējis prāvu tvaikoni «Esme­ralda», ar kuru mums vajadzēja doties pa upi uz augšu. Gadalaikam nebija nekādas nozīmes, varējām braukt kuru katru brīdi, jo karstums te turas gandrīz pilnīgi vienāds kā vasaru, tā ziemu — no septiņdesmit pieciem līdz deviņdesmit grādiem. Turpretim par mitrumu to nevar teikt: no decembra līdz maijam ilgst lietus periods, un ūdens upēs šai laikā mazpamazām paceļas pat līdz četrdesmit pēdu virs parastā līmeņa. Amazone iziet no krastiem, pārplūdinādama milzīgas platības, pārvērz- dama visu apkārtni staignājā, kuru iedzimtie sauc par gapo un pa kuru nav iespējams tikt uz priekšu ne kājām, ne arī ar laivām. Aptuveni jūnijā ūdens sāk kristies un viszemāko līmeni sasniedz oktobrī vai novembrī. Mūsu ekspedīcijas laiks iekrita tieši sausajā periodā, kad Ama­zone un visas tās pietekas turas puslīdz normālā līmenī.

Amazones straume ir samērā lēna, tās kritums nepār­sniedz astoņas collas jūdzē. Nav otras upes, kas būtu tik noderīga kuģošanai, jo valdošais te ir ziemeļaustrumu vējš, un burinieki it viegli var nokļūt līdz Peru robežai, bet atpakaļceļā tos nes straume. Mūsu «Esmeraldas» lieliskie dzinēji padarīja kuģi neatkarīgu no upes gausā tecējuma, un mēs virzījāmies uz priekšu tik ātri, it kā brauktu pa ezeru. Trīs dienas braucām pret straumi ziemeļrietumu virzienā, un pat šeit, veselas tūkstoš jūdzes no grīvas, upe bija tik plata, ka, no vidus raugoties, abi tās krasti šķita kā tikko samanāmas ēnas pie paša apvāršņa. Ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Manausas mēs iegriezāmies kādā pietekā, kas pie grīvas bija gan­drīz tikpat plata kā pati Amazone. Taču drīz jau tā kļuva aizvien šaurāka; pēc divām dienām sasniedzām kādu indiāņu ciematu, un profesors Celindžers lika mums izkāpt krastā un «Esmeraldu» nosūtīt atpakaļ uz Ma- nausu. Viņš paskaidroja, ka drīz sākšoties krāces un tur kuģi vairs izmantot nevarot. Tad viņš vēl paklusām piebilda, ka nu jau mēs esot tikpat kā pie nezināmās zemes durvīm un ka labāk būtu, ja šo noslēpumu zinātu iespējami mazāk cilvēku. Tai pašā nolūkā profesors lika mums visiem dot godavārdu, ka nemēģināsim ne publicēt, ne kā citādi izpaust precīzu mūsu ekspedīcijas maršrutu, un arī kalpi tāpat tika svinīgi nozvērināti. Tāpēc es nevaru pastāstīt nekā noteikta un esmu spiests brīdināt lasītājus, ka diagrammās un kartēs, kuras, iespējams, vēlāk pievienošu piezīmēm, pareizs būs tikai atsevišķu punktu savstarpējais izvietojums, toties orientācija pēc kompasa tiks rūpīgi nomaskēta, tā ka šīs kartes nekādā gadījumā nav izmantojamas, lai atrastu ceļu uz nezi­nāmo zemi. Vai nu profesora prasība pēc šādas slepenības bija pamatota, vai nebija, mums atlika tai vienīgi pakļau­ties, jo viņš drīzāk būtu visu pametis nekā grozījis savus noteikumus, ar kuriem uzņēmās ekspedīcijas vadību.

Otrajā augustā atvadīdamies no «Esmeraldas», mēs sarāvām pēdējās saites ar ārpasauli. Kopš tā' brīža pagāja četras dienas, iekams sadabūjām no indiāņiem divas lielas laivas, kas bija tik vieglas (ar ādu pārvilkti bambusa karkasi), ka mēs varētu tās pārnest pāri jebku­ram šķērslim. Laivas piekrāvām pilnas un nolīgām vēl divus indiāņus, kas palīdzēs airēt. Cik noprotu, tie ir tie paši — vārdā Ataka un Ipetu —, kuri pavadījuši profe­soru Celindžeru viņa iepriekšējā braucienā. Abi šķita līdz nāvei pārbijušies, ka vēlreiz jādodas uz to pašu vietu, taču šajā zemē virsaiša rokās vēl ir patriarhāla vara un, ja tas kādu darījumu uzskata par izdevīgu, cilts locek­ļiem neviens neko nejautā.

Tātad rīt mēs dodamies pretim nezināmajam. So savu stāstījumu nosūtu ar kādu laivu, un varbūt tā arī būs pēdējā ziņa cilvēkiem, kurus interesē mūsu liktenis. Kā jau esam norunājuši, es adresēju šo vēstuli Jums, mister Makārdl, un izlemiet nu pats — svītrojiet, groziet, dariet, ko uzskatāt par vajadzīgu! Lai cik skeptiski uz visu šo pasākumu raugās profesors Samerlijs, spriežot pēc profe­sora Celindžera pašpārliecības, es ne mirkli nešaubos, ka viņš pierādīs savu apgalvojumu pareizību un ka mūs patiešām gaida ievērojami atklājumi.

Mājās palikušie draugi nu var priecāties līdz ar mums, jo esam nonākuši pie sava mērķa un pierādījuši vismaz tik daudz, ka profesora Celindžera apgalvojumus iespē­jams pārbaudīt. Plakankalnē gan, jāatzīstas, vēl neesam uzkāpuši, taču tā jau paveras mūsu skatienam, un pat profesora Samerlija garastāvoklis ir mazliet uzlabojies. Viņš, protams, gan ne brīdi nepieļauj domu, ka sāncensim varētu būt taisnība, bet mūžīgie iebildumi ir mitējušies, un profesors lielākoties piesardzīgi klusē.

Taču nule man ir laiks atgriezties pie sava stāsta tai vietā, kur to pārtraucu. Esam spiesti sūtīt atpakaļ vienu no indiāņiem, kas savainojis roku, un es uzticu viņam nogādāt šo vēstuli tālāk, lai gan šaubos, vai tā kādreiz nonāks īstajās rokās.

Pēdējo reizi es rakstīju, kad mēs gatavojāmies atstāt indiāņu ciematu, kurp mūs bija aizvedusi «Esmeralda». Šoreiz man stāstījums jāsāk ar nepatīkamu vēsti, jo tai vakarā mums iznāca pirmā nopietnā personiskā sarauša­nās (mūžīgos profesoru ķīviņus es vispār nepieminu), kas tik tikko nebeidzās traģiski. Esmu jums jau stāstījis par mūsu jaukteni Gomesu, kas runā angliski,— viņš ir krietns strādnieks, nevairās ne no kāda darba, toties viņam piemīt liels netikums — ziņkārība, kas gan ir visai parasta jaukteņu īpašība. Pēdējā vakarā Gomess acīm­redzot bija paslēpies netālu no būdas, kurā mēs apsprie­dām savus plānus, bet milzenis Sambo, uzticīgs kā suns un, tāpat kā visa viņa rase, ne acu galā neieredzēdams jaukteņus, sagrāba to un atvilka pie mums. Gomess izrāva nazi un droši vien būtu sadūris Sambo, taču nēģeris bija pietiekami spēcīgs, lai ar vienu roku atbru­ņotu uzbrucēju. Beigās abus krietni nostrostējām, likām, lai paspiež viens otram roku, tā ka atliek vienīgi cerēt, ka ar to arī šis starpgadījums beigsies. Toties abu augsti mācīto vīru naids aizvien vēl nepierimst. Celindžers, nenoliedzami, izturas nepārspējami izaicinoši, un Samer­lijs pat nedomā pievaldīt savu aso mēli, tādējādi aizvien vairāk pasliktinādams attiecības. Vakar Celindžers sacīja, ka viņam netīkot staigāt pa Temzas krastmalu un noraudzīties upē, jo esot skumji skatīt sava mūža galapie- turu. Profesors, protams, ir pārliecināts, ka viņa atdusas vieta būs Vestminsteras abatijā. Samerlijs savukārt, nīgri smīnēdams, piemetināja, ka Milbenkas cietums, cik viņš zinot, sen jau esot nojaukts. Celindžers ir pārāk augstās domās par sevi, lai apvainotos par šādiem sīku­miem. Viņš tikai nosmīnēja bārdā un, kā ar mazu bērnu runādams, līdzcietīgi noteica: «Kā tad, kā tad!» Abi profesori patiešām ir kā bērni: viens izģindis un kašķīgs, otrs — miesās varens un valdonīgs,— un tomēr abu prāts izvirzījis tos pašās pirmajās zinātnieku rindās. Prāts, raksturs, dvēsele — tikai ar gadiem cilvēks pamazām sāk saprast, cik bieži tie neatbilst cits citam.