Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Manuprāt, pietiek ar niecīgākajām salīdzināmās anatomijas zināšanām, lai šo teoriju atzītu par pilnīgi pareizu,— nikni noteica Samerlijs.

Celindžers kareivīgi izslēja zodu, tā ka redzama palika vairs tikai bārda un cepures mala.

— Bez šaubām, ser, niecīgas zināšanas patiesi var novest pie šāda sprieduma. Turpretim pamatīgas zināša­nas liek izdarīt gluži citādus secinājumus.

Un abi profesori izaicinoši paraudzījās viens otrā, bet no visām pusēm skanēja draudīgie čuksti: «Jūs nogali­nāt .. . jūs nogalināt.»

Tovakar mēs ievilkām laivas upes vidū, enkuru vietā pielikām smagus akmeņus un sākām gatavoties varbūtē­jam uzbrukumam. Taču nekas nenotika, un līdz ar gaismu mēs devāmies atkal ceļā, bet bungu dārdi, pama­zām norimdami, palika aizmugurē. Apmēram pulksten trijos pēcpusdienā sasniedzām ļoti stāvas krāces, kas aizstiepās vairāk nekā jūdzi garumā,— šī esot tā pati vieta, kur profesoru Celindžeru pirmajā braucienā piemeklējusi nelaime. Atzīšos, ka šīs krāces mani krietni uzmundrināja, jo tas bija pirmais cik necik drošais fakts, kas apstiprināja profesora vārdu patiesīgumu. Indiāņi iznesa cauri biezajam briksnājam vispirms laivas, pēc tam visu mūsu mantību, bet mēs četri baltie, paņēmuši plecā šautenes, gājām gar meža malu, nodrošinādami viņus pret iespējamām briesmām. Pievakarē, laimīgi tikuši krācēm pāri, nobraucām vēl kādas desmit jūdzes pa upi uz augšu un noenkurojāmies uz naktsguļu. Sai vietā, pēc maniem aprēķiniem, bijām pa pieteku veikuši vismaz savas simt jūdzes, atstādami Amazoni tālu aizmu­gurē.

Agri nākamajā rītā mēs pametām ari šo pieteku. Profesors Celindžers jau kopš ausmas nemierīgs pētīja abus upes krastus. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās un norādīja uz kādu vientuļu koku, kas dīvaini līks bija noslīdzis pār upi.

— Kas tas tāds, pēc jūsu domām?— viņš jautāja.

— Vaska palma, protams,— atbildēja Samerlijs.

— Pilnīgi pareizi. So pašu vaska palmu es toreiz izvēlējos par orientieri. Skatienam apslēptā atteka atro­das upes viņā krastā apmēram pusjūdzi uz priekšu. Biezoknī nav ne vismazākās spraugas. Un tas ir neizskaid­rojams noslēpums. Vai redzat, kur izbeidzas tumšzaļā krūmu audze un sākas gaišais niedrājs,— tur starp liela­jiem kokiem arī ir mani slepenie vārti, kas ved pretim nezināmajam. Dosimies tikai uz priekšu, un jūs visu ieraudzīsiet paši.

Sī vieta patiešām bija brīnumaina. Sasnieguši gaišzaļo joslu, mēs kādus pāris jardus stūmām laivas ar kārtīm cauri niedrājam, līdz beidzot iekļuvām rāmā, seklā upītē ar tik dzidru ūdeni, ka skaidri varēja saskatīt tās smilšaino dibenu. Upes platums nepārsniedza divdesmit jardus, un abi tās krasti bija apauguši krāšņiem zaļu­miem. Ja nepamanītu, ka krūmāju šai vietā nomaina niedru audze, nevienam pat prātā neienāktu te meklēt upi, kas tālāk pavēra skatienam īstu pasaku valstību.

Tik tiešām tā bija pasaku valstība — neko brīnumai­nāku nespētu uzburt pat visbagātākā iztēle! Biezā la­potne savijās mums virs galvas krāšņā jumolā, un cauri šim dzīvajam tunelim zeltainā puskrēslā plūda skaistā, dzidri zaļā upe, bet savādā zaru režģa pieklusinātā gaismas mirga padarīja to vēl daiļāku. Skaidra kā kristāls, nekustīga kā stikla strēle, zaļgana kā leduskalna šķautne upe aizstīdza tālumā zem lapotnes velvēm, un ikviens mūsu airu vēziens savirmoja tās zaigo ūdens spoguli neskaitāmos ņirbu vilnīšos. Tāds ceļš nudien varēja aizvest brīnumu valstībā! Indiāņi vairs nelika sevi manīt, toties arvien biežāk parādījās dažādi dzīvnieki, un šo radījumu rāmums liecināja, ka tie nezina, kas ir mednieks. Mazi, samtaini, melnpūkaini pērtiķēni mir­dzoši baltiem zobiem un spožam, viltīgām ačelēm sagai­dīja mūs, skaļi buldurēdami. Ar dobju, smagu plunkšķi no krasta upē dažkārt iemetās kāds kaimans. Reiz nikns, neveikls tapirs, no krūmu pudura brīdi noraudzījies pēkšņajos miera traucētājos, aizļēpoja atpakaļ biezoknī, bet gabaliņu tālāk briksnājā pavīdēja milzīgas pumas brūngani dzeltenais, lunkanais ķermenis, un zvēra zaļa­jās, niknajās acīs iezalgojās naids pret mums. Bezgala daudzveidīga te bija spārnainu pasaule, īpaši bridēj- putni,— krastā ik uz siekstas bariem vien pulcējās stārķi, gārņi un ibisi — gan zili, gan balti, gan koši sarkani, bet kristāldzidrajā ūdenī ņirbēt ņirbēja dažnedažādas zivis.

Trīs dienas mēs virzījāmies uz priekšu pa šo dūmakaini zaļganas gaismas pielieto tuneli. Tālē raugoties, reizēm tik tikko varēja pateikt, kur beidzas zaļais ūdens un kur sākas zaļās lapotnes velves. Sās neparastās upes dziļo klusumu cilvēks vēl nebija iztraucējis.

— Nav neviena indiāņa. Viņi briesmīgi baidās no Kurupuri,— sacīja Gomess.

— Kurupuri ir meža gars,— paskaidroja lords Džons.— Sai vārdā tiek saukts viss, kam vien ir kāds sakars ar nelabo. Nabadziņi tic, ka te mitinās kaut kas baismīgs, tāpēc uz šo pusi ne acis nerāda.

Trešajā dienā skaidri sapratām, ka ar laivām ilgi uz priekšu netiksim, jo upe kļuva arvien seklāka un seklāka. Ik brīdi uzdūrāmies kādam sēklim. Beidzot ievilkām laivas krūmājā un nakti pārlaidām turpat upes krastā. No rīta abi ar lordu Džonu nostaigājām kādas divas jūdzes pa mežu līdztekus krastam; tā kā upe kļuva vēl seklāka, mēs atgriezušies apstiprinājām profesora Celin­džera minējumu, ka esam sasnieguši to vietu, no kurienes braukt pa upi vairs nav iespējams. Tāpēc uzvilkām laivas vēl augstāk krastā, noslēpām brikšņos un iecirtām zīmi kādā kokā, lai pēcāk varētu šo vietu atrast. Tad sadalī­jām nesamo — šautenes, munīciju, pārtiku, teltis, segas un visu pārējo — un, uzmetuši saiņus plecos, sākām vissmagāko sava ceļojuma posmu.

Pirmos šā posma soļus diemžēl atkal iezīmēja mūsu ērcīgo profesoru kārtējais ķīviņš. Piebiedrojies ekspedīci­jai, Celindžers jau tūdaļ uzmetās mums par rīkotāju, bet Samerlijam tas gaužām nepatika. Un, kad nu profesors savam kolēģim klaji sāka pavēlēt (proti, lika nest ane- roīdu barometru), vadzis beidzot bija pilns.

— Atļaujiet vaicāt, ser,— sacija Samerlijs, un viņa miers nekā laba nevēstīja,— kas jums devis tiesības mūs izrīkot?

Celindžers, nikni zibsnīdams acis, sabozās.

— Rīkojumus, profesor Samerlij, es dodu, būdams šās ekspedīcijas vadītājs.

— Uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ser, ka es jūs par ekspedīcijas vadītāju neatzīstu.

— Ko jūs sakāt!— Izsmiedams kolēģi, Celindžers vi­ņam neveikli paklanījās.— Varbūt jums labpatiktu norā­dīt, kāda tad ir mana vieta šai grupā?

— Lūdzu, ser. Jūs esat cilvēks, kura vārdu patiesīgums ir ticis apšaubīts, un šī komisija ir ieradusies šeit, lai to visu pārbaudītu. Jūs, ser, atrodaties savu soģu vidū.

— Vai, manu dienirt!— iesaucās Celindžers, apsēzda­mies uz laivas malas.— Tādā gadījumā jūs, protams, tālāk varat doties vieni paši, un es iešu savu ceļu. Ja jau neesmu ekspedīcijas vadītājs, neviens nevar prasīt, lai es ietu jums pa priekšu.

Paldies dievam, ka mūsu vidū bija divi saprātīgi cilvēki — lords Džons Rokstons un es —, citādi augsti mācīto profesoru kašķīgums un neprāts vēl spiestu at­griezties Londonā tukšām rokām. Kādi pierādījumi, lūg­šanās un izskaidrojumi bija vajadzīgi, līdz mums izdevās viņus nomierināt! Beidzot Samerlijs, nicīgi smīnēdams un pīpi pakšķinādams, sāka kustēties uz priekšu un Celindžers rūkdams un kurnēdams slāja viņam nopakaļ. Nesen mēs laimīgā kārtā bijām atklājuši, ka mūsu zinātņu vīri gaužām zemu vērtē Edinburgas profesoru Ilingvortu. Un tas nu turpmāk kļuva par mūsu glābiņu: līdzko radās bīstama situācija, mēs tūdaļ pieminējām skotu zoologa vārdu, un saspīlējums acumirklī atslāba, jo abi profesori nevilcinādamies noslēdza pagaidu savienību un draudzību, nikni mezdamies virsū kopīgajam sāncen­sim.