Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

No savas vietas piecēlās misters Samerlijs, pieredzes bagāts salīdzināmās anatomijas profesors, garš, tievs, īgns cilvēks, kura kalsenumā šķitās kaut kas teologam radniecīgs. Viņš izteica vēlēšanos uzzināt, vai tās atziņas, ko profesors Celindžers pieminējis savā runā, iegūtas Amazones baseinā, kuru profesors apmeklējis pirms di­viem gadiem.

Profesors Celindžers atbildēja, ka tas tiešām tā esot.

Vēl misters Samerlijs gribēja zināt, kā profesoram Celindžeram izdevies atklāt kaut ko jaunu tais apgabalos, ko savā laikā izpētījis Voless, Beits un citi pasaulslaveni zinātnieki.

Profesors Celindžers atbildēja, ka misters Samerlijs acīmredzot jauc Amazoni ar Temzu, ka Amazone ir krietni vien lielāka par Temzu un ka misteram Samerli- jam varbūt nenāktu par ļaunu uzzināt tādu faktu, ka Amazone kopā ar savu pieteku Orinoku aptver turpat piecdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu lielu platību un ka tik plašā teritorijā zinātniekam ir pilnīgi iespējams atrast to, ko pirms viņa palaidis garām kāds cits.

Misters Samerlijs, dzēlīgi smaidīdams, sacīja, ka viņš visā pilnībā izprotot starpību starp Temzu un Amazoni, un proti — jebkuru apgalvojumu par Temzu varot it viegli pārbaudīt, bet ar Amazoni esot jau daudz grūtāk.

Viņš būtu ļoti pateicīgs profesoram Celindžeram, ja tas norādītu, kādos platuma un garuma grādos atrodas apgabals, kur sastopami aizvēsturiskie dzīvnieki.

Profesors Celindžers atbildēja, ka viņš pagaidām patu­rot tiesības neizpaust šādas ziņas, bet labprāt to darītu aiz dažiem svarīgiem apsvērumiem — protams, ar zinā­miem noteikumiem — sapulces izvēlētai komisijai. Vai misters Samerlijs būtu ar mieru piedalīties šādā komisijā, lai personiski pārbaudītu Celindžera vārdu patiesīgumu?

Misters Samerlijs:— Jā, esmu ar mieru. (Skaļi piekriša­nas saucieni.)

Profesors Celindžers:— Tādā gadījumā apsolu nodot jūsu rīcībā ziņas, kas droši palīdzēs atrast pareizo ceļu. Taču, tā kā misters Samerlijs gatavojas pārbaudīt manus apgalvojumus, domāju, ka būs tikai taisnīgi, ja atradīsim vēl vismaz vienu vai dažus cilvēkus, kas savukārt pārbau­dītu viņu. Negribu jums arī slēpt, ka tur gaida daudz grūtību un briesmu. Misteram Samerlijam noderētu jau­nāks ceļabiedrs. Varbūt kāds labprāt uzņemtos šīs rūpes?

Tā negaidot pienāk izšķirošais brīdis, kad cilvēkam jāizlemj visa sava turpmākā dzīve. Vai, ienākdams šajā zālē, es varēju iedomāties, ka metīšos tik bīstamā dēkā, kāda pat sapnī man nekad nebija rādījusies? Nu, bet Gledisa — vai šī nebija tā pati iespēja, par kuru ieminējās viņa? Gledisa noteikti būtu sacījusi, lai uzņemos šo pienākumu. Biju jau pielēcis kājās. Un tad es runāju, kaut pats vēl nezināju, ko teikt. Mans draugs Tārps Henrijs raustīja mani aiz svārkiem, un es dzirdēju viņu čukstam:

— Sēdieties, Meloun! Nekļūstiet par muļķi visu acu priekšā!

Tai brīdī es ieraudzīju kādu garu, tievu cilvēku, kas sēdēja dažas rindas tuvāk skatuvei, arī pieceļamies kājās. Viņš palūkojās manī bargu, dusmīgu skatienu, taču es nepadevos.

^ — Es gribu piedalīties, mister sapulces vadītāj,— es neatlaidīgi atkārtoju.

— Vārdu! Sakiet savu vārdu!— kliedza visa zāle.

— Mani sauc Edvards Dans Melouns. Esmu laikraksta *Daily Gazette<> reportieris. Apsolu, ka būšu pilnīgi objektīvs liecinieks.

— Un kā sauc jūs, ser?— sapulces vadītājs jautāja manam garajam sāncensim.

— Lords Džons Rokstons. Esmu bijis Amazones krastos, pazīstu visus šos apgabalus, tā ka man jau ir zināma pieredze šādos pētījumos.

— Kā sportists un ceļotājs lords Rokstons patiešām ir iemantojis pasaules slavu,— sacīja sapulces vadītājs, — taču tikpat noderīga šādā ekspedīcijā nenoliedzami būtu arī preses pārstāvja klātbūtne.

— Tādā gadījumā es ierosinu,— teica profesors Celin­džers,— lai sapulce pilnvaro abus šos džentlmeņus pava­dīt profesoru Samerliju braucienā, kura mērķis ir pārbau­dīt un apstiprināt manus novērojumus.

Un tā ar skaļu troksni un piekrišanas saucieniem mūsu liktenis bija izlemts, un es, gluži apdullis no plašajām perspektīvām, kas man tik pēkšņi pavērās, iejuku uz durvju pusi plūstošajā cilvēku straumē. Iziedams no institūta ēkas, īsu brīdi pamanīju studentu pulciņu, kas, skaļi smiedamies, grūstījās uz ietves, un to vidū kādu roku ar smagu lietussargu, kurš pacēlās un nolaidās pār pūli. Tad, nopūtu un gaviļu saucienu pavadīts, pa ielu aiztraucās profesora Celindžera elektroautomobilis, un es devos projām pa sudrabainas gaismas pielieto Rīdžen- strītu, domās kavēdamies pie Gledisas un apcerēdams savu pagaidām vēl neskaidro nākotni.

Pēkšņi kāds pieskārās manam elkonim. Atskatījies ieraudzīju, ka smējīgām, valdonīgām acīm manī nolūko­jas tas pats garais, lielais cilvēks, kurš kopā ar mani bija pieteicies šai neparastajā ceļojumā.

— Misters Melouns, ja nemaldos,— viņš sacīja.— Tā­tad mēs būsim ceļabiedri, vai ne? Es dzīvoju tepat netālu, Olbenijā. Varbūt jūs laipni ziedosiet man kādu pusstundu laika, jo es ļoti labprāt aprunātos ar jums par vienu otru jautājumu.

Tā mēs abi ar Džonu Rokstonu iegriezāmies Vigostrītā un soļojām pa šo slaveno aristokrātu midzeni garām apkvēpušiem ēku portāliem. Garas, noplukušas ejas galā mans jaunais paziņa atgrūda kādas durvis un pagrieza elektrības slēdzi. Vairākas krāsainiem abažūriem pieseg­tas lampas pieplūdināja plašo telpu ar sārtenu gaismu.

Palūkojies apkārt, jau uz sliekšņa izjutu neparastu kom­forta un elegances atmosfēru, kurā netrūka skarbas vīrišķības. Te bija gan bagāta cilvēka greznība un izsmalcinātā gaume, gan vecpuiša bezrūpīgā nekārtība. Grīdu klāja nevērīgi nomestas krāšņas ādas un neredzēti, visās varavīksnes krāsās zaigojoši paklāji, kas acīm­redzot bija pirkti kādā austrumzemju tirdziņā. Sienas no vienas vietas bija nokārtas ar gleznām un gravīrām, kurās pat mana nezinātāja acs tūdaļ saskatīja vērtīgus un retus mākslas priekšmetus. Bokseru un balerīnu port­reti, kā arī sacīkšu zirgu attēli mijās ar emocionālajām Fragonāra gleznām, Ziradē kara skatiem un Tērnera sapņainajām dabas ainavām. Taču starp šiem dažnedažā­dajiem greznuma priekšmetiem bija izvietotas arī trofe­jas, kas atsauca atmiņā to, ko biju dzirdējis par Džonu Rokstonu — vienu no sava laika ievērojamākajiem med­niekiem un sportistiem. Virs kamīna dzegas krusteniski salikti airi — tumšzilais un ķiršsarkanais — liecināja, ka dzīvokļa saimnieks studiju laikā bijis slaveno airētāju komandu loceklis, bet floretes un boksa cimdi, gan virs tām, gan zemāk pakārti, pauda neskaitāmas uzvaras sporta zālēs. Gluži kā arhitektonisks veidojums visapkārt istabai vienā rindā bija izvietotas varenas nomedīto zvēru galvas, vienkopus savākti paši izcilākie savas sugas eksemplāri no visām pasaules malām, un to vidū izcēlās kādā tālā britu anklāvā pieveiktā gaužām retā baltā degunradža galva ar augstprātīgi uzmestu lūpu.

Uz grezna, koši sarkana paklāja pašā vidū stāvēja melns Ludviķa XV stila galdiņš ar zeltītu rotājumu — brīnišķīga senlieta, kas gluži kā nozaimots svētums bija no vienas vietas izraibināts glāžu atstātiem traipiem un cigāru galu iededzinātiem ripuļiem. Uz galdiņa atradās sudraba paplāte ar smēķējamo piederumu komplektu un līdz spīdumam nospodrināts dzērienu statnis, no kura mazrunīgais namatēvs paņēma pudeli un piepildīja divas augstas glāzes, pieliedams klāt sodu no šifona. Norādī­dams uz atzveltnes krēslu, lords Rokstons piebīdīja man tuvāk glāzi un pasniedza garu, slaidu Havanas cigāru. Tad, pats apsēdies iepretim, viņš ilgi un cieši noraudzījās manī ar dīvainajām, izaicinošajām acīm, kurās zibsnīja kalnu ezera ledaini gaišā zilgme.