Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Domāju, profesors Marejs man piedos, ja teikšu, ka viņam piemīt tā pati vaina, kas raksturīga vairumam angļu,— neprasme jēdzīgi uzrunāt plašāku auditoriju. Kāda velna pēc cilvēki, kuriem ir ko sacīt un kuru sakāmais būtu pelnījis, ka to uzklausa, nepapūlas iemācī­ties runāt skaidri, lai viņus saprastu? Tā ir viena no mūsu laikmeta mīklām. So cilvēku rīcība ne par mata tiesu nav saprātīgāka kā vērtīga šķidruma novadīšana pa aizsērējušu cauruli, lai gan to it viegli varētu iztīrīt. Profesors Marejs izteica pāris dziļdomīgu piezīmju savai baltajai kaklasaitei un ūdens karafei turpat blakus uz galda, tad it kā jokodamies pamirkšķināja sudraba sveč­turim, kas stāvēja no viņa pa labi. Pēc tam viņš apsēdās, un, vispārēju aplausu sveikts, piecēlās ievērojamais, vi­siem pazīstamais lektors misters Voldrons. Misters Vol­drons bija kalsns cilvēks bargu seju, griezīgu balsi un skarbām manierēm, taču viņš prata uztvert citu domas un arī gluži neizglītotam pūlim pasniegt tās ļoti sapro­tamā un pat saistošā formā, veikli atrazdams vietu jokam pat tur, kur tas it kā nekādi nebūtu iedomājams, tā ka viņa priekšnesumā pat ekvinokcijas precesija vai mugurkaulnieku izveidošanās šķita gaužām smieklīgs process.

It kā no putna lidojuma skatītu, misters Voldrons vienkāršā un skaidrā, brīžiem pat gleznainā valodā klāstīja mums zinātniski interpretētu Visuma izcelšanos. Viņš stāstīja, kā zemeslode — milzīga kvēlojoša gāzes masa — liesmojusi debesu plašumos. Tad attēloja, kā šī gāzes masa sabiezējusi, atdzisusi, sakrokojusies, kā no zemeslodes garozas krokām izveidojušies kalni, kā tvaiks pārvērties ūdenī un tā pamazām tikusi sagatavota ska­tuve, uz kuras pēcāk bija lemts risināties neizprotamajai dzīvības drāmai. Par pašas dzīvības izcelšanos lektors, piesardzīgs būdams, nekā noteikta nepasaclja.

— Viens ir gandrīz drošs,— viņš paziņoja,— dzīvības dīgļi diezin vai būtu spējuši izturēt sākotnējo karstumu.

Tāpēc jāpieļauj doma, ka dzīvība uz zemes radusies vēlāk. Vai tā izveidojusies no gāzu masas atdziestošajiem neor­ganiskajiem elementiem? Ļoti iespējams. Varbūt dzīvības dīgļus atnesis kāds meteors kaut kur no ārpasaules? Diez vai tas būtu domājams. Galu galā var teikt, ka paši gudrākie prāti šai jautājumā kategoriskus spriedumus neizsaka. Vēl līdz šim nav iespējams vai vismaz laborato­rijas apstākļos nav izdevies no neorganiskām vielām izveidot organiskās. Mūsdienu ķīmija pagaidām vēl nespēj pārmest tiltu pār bezdibeni starp dzīvo un nedzīvo. Taču iespējams, ka pati daba — šis lielākais un veiksmī­gākais no visiem ķīmiķiem —, daudzu gadsimtu gaitā darbodamās ar milzīgiem spēkiem, paveiks to, ko nespē­jam izdarīt mēs. Un te nu mums arī būtu jāapstājas.

Pēc tam lektors pievērsās dzīvnieku pasaules attīstības kāpnēm, sākdams no pašas apakšas — no moluskiem un dažādiem sīkiem jūras iemītniekiem, tad kāpienu pēc kāpiena izsekodams rāpuļiem un zivīm, līdz beidzot nonāca pie somainās žurkas, kas mazuļus dzemdē dzī­vus,— tā esot visu zīdītāju un tādējādi, domājams, arī visu klātesošo tiešā priekštece. («Nu, nu,» no zāles pēdējām rindām atskanēja kāda skeptiski noskaņota studenta balss.)

— Ja jaunais džentlmenis ar sarkano kaklasaiti, kurš sauca: «Nu, nu!»—un kurš acīmredzot iedomājas ticis izperēts no olas, pagaidītu lektoru pēc sanāksmes, mis­ters Voldrons justos gaužām iepriecināts, iepazīdamies ar šādu dabas retumu. (Smiekli zālē.) Grūti iedomāties, ka gadu simteņiem ilgušā dabas veidošanās procesa kulminā­cijas punkts būtu šis džentlmenis ar sarkano kaklasaiti. Taču vai šis process jau ir apstājies? Vai džentlmenis ar sarkano kaklasaiti būtu uzskatāms par pašu augstāko tipu — par visas attīstības alfu un omegu? Lektors nekādā ziņā negribētu aizskart jaunā džentlmeņa labā­kās jūtas, taču viņam jāteic — lai kādi cildeni tikumi piemistu džentlmenim ar sarkano kaklasaiti, tomēr Vi- suftia attīstības neatvairāmie procesi nebūtu visā pilnībā attaisnojušies, jo to galamērķis paliktu šāda tipa radī­šana. Evolūciju virzošie spēki nav izsīkuši, tie darbojas arī šobrīd un nākotnē atnesīs vēl dižākus sasniegumus.

Tādējādi vispārējā smieklu šalkoņā ticis galā ar neveik­smīgo traucētāju, lektors atgriezās pie pagātnes ainas un attēloja, kā izžuvušas jūras, kā radušies smilšu sēkļi un uz tiem parādījušās pirmās gausās, valkanās dzīvības, kā izveidojušās lagūnas, kur čumējuši un mudžējuši visvi­sādi ūdens dzīvnieki, pastāstīja par jūras iemītniekiem, kas dūņās raduši patvērumu un neizsmeļamus barības krājumus, un par to turpmāko straujo vairošanos.

— Seit arī, lēdijas un džentlmeņi,— viņš piebilda,— ra­dās tās drausmīgās milzu ķirzakas, kas vēl joprojām iedveš mums šausmas, kad to paliekas tiek atrastas Dienvidanglijas un Zolenhofas slāneklī, taču tās laimīgā kārtā izmirušas sen jau pirms tiem laikiem, kad uz šīs planētas parādījās pirmais cilvēks.

— Tas vēl ir jautājums!— no paaugstinājuma atska­nēja dobja balss.

Misters Voldrons bija savaldīgs cilvēks, apveltīts ar dzēlīgu humoru, par ko liecināja viņa atbildes džentlme­nim ar sarkano kaklasaiti, tā ka traucēt viņa priekšlasī­jumu bija visai bīstami. Taču šis starpsauciens lektoram šķita tik bezjēdzīgs, ka viņš īsu mirkli pat neapjauta, kā uz to reaģēt. Tā laikam vajadzētu izskatīties Šekspīra literārā mantojuma pētniekam, kad tas aci pret aci sastopas ar iesīkstējušu Beikona piekritēju, vai arī astro­nomam, kam uzbrūk fanātiķis, kura uztverē Zeme ir plakana. Misters Voldrons brīdi klusēja, tad, balsi pacel­dams, lēni atkārtoja:

— Tās izmirušas, iekams uz šīs planētas parādījās pirmais cilvēks.

— Tas vēl ir jautājums!— atkal noskanēja dobjā balss.

Voldrons pārsteigts palūkojās profesoros, kas sēdēja uz

paaugstinājuma, un viņa skatiens apstājās pie Celindžera, kurš bija atspiedis muguru pret krēsla atzveltni un aizvēris acis ar tādu izteiksmi sejā, it kā miegā par kaut ko smaidītu.

— Skaidrs,— plecus paraustīdams, noteica Voldrons. — Mans draugs profesors Celindžers.— Un, zālei smejo­ties, viņš atsāka lekciju, it kā ar to viss būtu pateikts un turpmāki paskaidrojumi vairs nebūtu vajadzīgi.

Taču starpgadījums vēl nebija izsmelts. Lai kādu ceļu lektors izvēlētos, brizdams cauri pagātnes džungļiem, arvien tas viņu noveda līdz apgalvojumam, ka aizvēstu­riskie dzīvnieki ir izmiruši, un ikreiz šim apgalvojumam sekoja profesora niknais rēciens. Auditorija jau iepriekš nojauta, kurā mirklī atskanēs starpsauciens, un uzņēma to ar gavilēm. Pēdējos solos sablīvējušies studenti jo skaļi tām pievienojās, un, tiklīdz Celindžera bārda pašķīrās, simtiem balsu izkliegts, atskanēja sauciens: «Tas vēl ir jautājums!»— un tam atbildēja ne mazāk skanīgs: «Klu­sumu!»— «Kā nav kauna!» Voldrons, šis pieredzējušais lektors un bargais cilvēks, pagalam apjuka. Viņš stomī­jās un stostījās, atkārtoja vienu un to pašu vairākas reizes, sapinās kādā garākā teikumā un galu galā metās virsū savu neveiksmju vaininiekam.

— Tas vairs nav ciešams!— viņš kliedza, nikni raudzī­damies uz paaugstinājumu.— Esmu spiests lūgt jūs, pro­fesor Celindžer, izbeigt šos nekompetentos un nepiedienī­gos starpsaucienus!

Zāle apklusa, studenti sastinga sajūsmā, redzēdami, kā dižie Olimpa dievi plūcas savā starpā. Celindžers piecēlās, lēnām iztaisnodams masīvo stāvu.