Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Man savukārt būtu lūgums jums, mister Voldron,— viņš sacīja,— neapgalvot to, kas nekādi nesaskan ar zinātnes atziņām.

Profesora vārdi izraisīja zālē vētru. «Kaunieties! Kau- nieties!» — «Ļaujiet viņam runāt!» — «Dzeniet viņu ārā!» — «Lai vācas nost no skatuves!» — «Rīkojieties go­dīgi!»— skanēja vispārējās jautrības un sašutuma radī­tajā troksnī. Sapulces vadītājs jau bija pielēcis kājās un, rokas vēcinādams, kaut ko izmisīgi murmināja. «Profe­sor Celindžer … es jūs lūdzu … savus uzskatus … vē­lāk .. .»— tie bija vienīgie vārdi, ko cik necik varēja saprast šai nesakarīgajā murdoņā. Sajukuma izraisītājs paklanījās, pasmaidīja, noglauda bārdu un atkal apsēdās krēslā. Starpgadījuma satraukts, Voldrons ieņēma karei­vīgu nostāju un turpināja savu uzskatu izklāstu. Izteik­dams kādu apgalvojumu, viņš brīdi pa brīdim uzmeta indīgu skatienu pretiniekam, kurš likās ieslīdzis dziļā snaudā ar to pašu plato, laimīgo smaidu sejā.

Beidzot lekcija bija galā. Manuprāt, šis gals pienāca pārlieku ātri, jo runas nobeigums šķita tāds kā sasteigts, kā nesakarīgs. Lektora domu gaita tika brutāli pār­traukta, un auditorija palika neapmierināta, gaidīdama turpinājumu. Voldrons apsēdās, sapulces vadītājs kaut ko liočivināja, un profesors Celindžers piecēlās un devās uz paaugstinājuma malu. Savas avīzes interesēs es viņa runu pierakstīju vārdu pa vārdam.

— Lēdijas un džentlmeņi,— profesors iesāka, un no zāles viņa gala atskanēja uzmundrinoši saucieni.— Es lūdzu mani atvainot, lēdijas, džentlmeņi un bēr­ni,— piedodiet, ka gluži negribot biju palaidis garām nepamanītu krietnu šīs auditorijas daļu (kņada zālē;

kamēr tā norimst, profesors stāv, vienu roku pacēlis, milzīgo galvu saprotoši klanīdams, gluži kā priesteris svētīdams pūli). Man bija uzticēts pateikties misteram Voldronam par ļoti spilgto, tēlaino stāstījumu, ko mēs tikko noklausījāmies. Šai stāstījumā gan tika skarti vairāki jautājumi, kuru traktējumam es nekādi nevaru piekrist, tāpēc uzskatīju par savu pienākumu tūdaļ iz­teikt iebildumus, un tomēr jāatzīst, ka misters Voldrons godam veica uzticēto uzdevumu, proti, visai vienkārši un saistoši izklāstīja mūsu planētas vēsturi — tā, kā viņš to sapratis. Populāras lekcijas patiešām ir ļoti viegli noklau­sīties, taču lai misters Voldrons (šai mirklī profesors pasmaida un veltī lektoram starojošu skatienu) mani atvaino, ja es teikšu, ka šādas lekcijas parasti mēdz būt virspusējas un maldinošas, jo tās arvien jāpiemēro nekom­petentas auditorijas zemajam līmenim. (Ironiski saucieni.) Populāru lekciju lasītāji pēc savas dabas ir parazīti. (Misters Voldrons ar žestu nikni protestē.) Slavas vai iedzīvošanās kāres dzīti, viņi izmanto darbu, ko pavei­kuši viņu nabadzības nomāktie, nezināmie brāļi. Pašam mazākajam laboratorijā gūtajam rezultātam, visniecīgā­kajam zinātnes templī iemūrētajam ķieģelim ir nesalīdzi­nāmi lielāks svars nekā jebkuram citam noklausītu faktu izklāstam, kas var gan aizpildīt dažu labu dīku stundu, bet nespēj sniegt nekādu paliekamu labumu. Šo acīm redzamo patiesību es te pieminu, nevis gribēdams kaut kā īpaši noniecināt misteru Voldronu, bet gan lai atgādi­nātu — nezaudējiet samēra izjūtu un neuzskatiet svētnī­cas kalpotāju par visaugstāko priesteri. (Šai brīdī misters Voldrons kaut ko pačukst sapulces vadītājam, tas piece­ļas un teic pāris bargu vārdu ūdens karafei.) Taču lai nu tas paliek! (Skaļi, ilgstoši piekrišanas saucieni.) Atļaujiet man pievērsties problēmai, kas var izraisīt daudz plašāku interesi. Kurš bija tas jautājums, kas man, patstāvīgam pētniekam, lika apšaubīt mūsu lektora precizitāti faktu izklāstā? Nespēju noklausīties mistera Voldrona apgalvo­jumus, ka zināmas dzīvnieku sugas sen jau izzudušas no zemes virsas. Es runāju par šo jautājumu nevis kā diletants, ne arī, atļaujiet piebilst, kā populāru lekciju lasītājs, bet gan kā cilvēks, kuru zinātnieka sirdsapziņa spiež palikt līdz galam uzticīgam faktiem, un tādēļ es saku — misters Voldrons gaužām dziļi maldās, apgalvo­dams, ka tā sauktie aizvēsturiskie dzīvnieki vairs neek­sistē tikai tāpēc vien, ka viņš tos pats savām acīm nav redzējis. Sie dzīvnieki, kā lektors pareizi minēja, patie­šām ir mūsu priekšteči, taču tie ir ne tikai priekšteči, bet, ja tā varētu izteikties, arī mūsu laikabiedri, kurus vēl arvien var atrast ar visām to pretīgajām, atbaidošajām īpašībām, ja vien cilvēkam netrūkst enerģijas un drosmes uzmeklēt to mitekļus. Dzīvnieki, kuri līdz šim tikuši pieskaitīti pie juras perioda nezvēriem un kuri spētu saplosīt un aprīt jebkuru no mūsu lielākajiem un plēsīgā­kajiem zīdītājiem, eksistē vēl šobrīd. (Saucieni: «Blē­ņas!»— «Nu tad pierādiet to!» — «Kā jūs to zināt?» — «Tas vēl ir jautājums!») Jūs man jautājat, kā es to zinu? Zinu tāpēc, ka esmu bijis tur, kur tie mitinās, neviena neatklāti. Zinu tāpēc, ka pats esmu vienu otru no tiem redzējis. (Aplausi, troksnis, kāda balss sauc: «Melis!») Es lai būtu melis? (Vispārēja draudzīga un skaļa piekrišana.) Vai tiešām kāds mani nosauca par meli? Varbūt es drīkstētu lūgt piecelties cilvēku, kas mani nosauca par meli, lai varētu viņu apskatīt? (Kāda balss: «Raugiet, kur viņš ir, ser!»— un neliela studentu grupa paceļ sīku, gaužām nekaitīgu cilvēciņu, kas nikni ķepurojas pretim.) Jūs iedrošināties nosaukt mani par meli? («Nē, ser, nemūžam!» kliedz sīkais cilvēciņš un kā atsperē iestipri­nāts ķipars nozūd pūlī.) Ja kāds no klātesošajiem uzdrīk­stas apšaubīt manu vārdu patiesīgumu, es labprāt pēc šīs sanāksmes ar viņu parunātu. («Melis!») Kurš to teica? (Gaužām nekaitīgais sīkais cilvēciņš, izmisīgi airēdamies, atkal uzlido augstu gaisā.) Kad es kāpšu nost no paaugsti­nājuma un došos pie jums . .. (Vienbalsīgs koris: «Nāc vien, draudziņ, nāc tik šurp!»— un sapulce uz īsu brīdi tiek pārtraukta, bet sapulces vadītājs pielec kājās un vicina rokas, it kā diriģēdams orķestri. Profesors, tumši pietvīcis, ieplestām nāsīm, bārdu izslējis, niknumā šņāc.) Ikviens dižs jaunā atklājējs ir iepazinis šādu neticību — neticību, kas tik raksturīga stulbeņu baram. Kad pūlim tiek pasniegti lieli zinātniski atklājumi, tam nepietiek ne intuīcijas, ne iztēles, lai šos atklājumus apjēgtu. Vienī­gais, ko jūs spējat — apmētāt dubļiem cilvēkus, kas riskējuši ar savu dzīvību, lai pavērtu zinātnei jaunus plašumus. Jūs spējat tikai vajāt praviešus! Galilejs, Dar­vins un es . . . (Ilgstoši piekrišanas saucieni un galīgs sajukums zālē.)

To visu es stāstu pēc savām sapulces laikā steigšus pierakstītajām piezīmēm, kuras ne tuvu nespēj atspogu­ļot- to neizsakāmo haosu, kas tobrīd valdīja sapulces zālē.

Troksnis bija tik briesmīgs, ka viena otra dāma jau meklēja glābiņu bēgot. Nopietnus un cienījamus cilvēkus bija pārņēmis tāds pats kareivīguma gars kā studentus, un es redzēju, kā sirmbārdaini vīri pielec kājās un krata dūres pret stūrgalvīgo profesoru. Visa lielā zāle murdēja un mutuļoja kā verdošs ūdens katlā. Profesors paspēra soli un pacēla abas rokas. Sajā cilvēkā jautās kaut kas tik dižs, aizraujošs un vīrišķīgs, ka čala un saucieni pama­zām aprima, viņa iespaidīgā žesta un valdonīgā skatiena pievārēti. Zāle apklusa, lai dzirdētu, ko teiks profesors.

— Negribu jūs aizkavēt,— viņš sacīja.— Nav jau arī vērts to darīt. Patiesība ir un paliek patiesība, tā ka pāris muļķīgu jaunekļu un diemžēl, man atliek vēl piebilst, ne mazāk muļķīgu pieaugušu vīru trokšņošana nespēj tai neko padarīt. Es apliecinu, ka esmu zinātnē atklājis kaut ko pilnīgi jaunu. Jūs to apstrīdat. (Piekrišana zālē.) Tad atļaujiet jums kaut ko vaicāt. Vai esat ar mieru pilnvarot vienu vai vairākus pārstāvjus no sava vidus, kas jūsu vārdā uzņemtos pārbaudīt mana apgalvojuma patiesī­gumu?