Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Caur cigāru dūmu gaisīgo mākuli es ciešāk ielūkojos šai sejā, ko it labi pazinu pēc daudziem fotouzņēmu­miem,— stipri līks deguns, plāni, iekrituši vaigi, tumši rūsgani, galvvidū jau pareti mati, vīrišķīgi uzgrieztas ūsas, uz enerģiski veidotā zoda mazs, gaisā paslējies bārdas cekuliņš. Sai cilvēkā bija kaut kas no Napo­leona III, gan arī no dona Kihota, un tomēr droši varēja teikt, ka viņš ir tipisks angļu muižnieks — mundrs, atjau­tīgas dabas, suņu un zirgu cienītājs. Āda saulē un vējā viņam bija aprauta tumši sarkana. Ķerainās, biezās uzacis jau tā salto skatienu vērta gandrīz mežonīgu, un šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja platā, grumbām izvagotā piere. Stāvs viņam gan bija kalsens, toties ļoti spēcīgi veidots — ne velti lords Rokstons jau daudzkārt bija pierādījis, ka reti kāds vīrs visā Anglijā var stāties viņam blakus fiziskās izturības ziņā. Garumā viņš sasniedza sešas pēdas, taču īpatnēji uzrautie pleci darīja viņu it kā mazāku. Tāds bija slavenais lords Rokstons, kurš, enerģiski košļādams cigāru, viņpus galda vērīgi nolūkojās manī, ļaujot ieilgt neomulīgai klusēšanai.

— Nu,— viņš beidzot sacīja,— tiktāl mēs nu būtu ti­kuši, manu mīļo zēn. (Šo teicienu viņš izrunāja pavisam īpatnēji — it kā tas būtu viens vienīgs vārds —«manmīļo- zēn».) Jā, tādus trakumus mēs abi tā kā būtu pastrādā­juši. Kad spērāt kāju pār institūta zāles slieksni, jums kaut kas tāds laikam pat prātā neienāca, ko?

— Nepavisam ne.

— Gluži tāpat kā man. Ne mazākās jausmas. Un nu mēs esam tai putrā līdz ausīm. Kaut kas traks! Un es tikai pirms trim nedēļām atgriezos no Ugandas, noīrēju muiželi Skotijā, parakstīju nomas līgumu un tā joprojām. Ir nu gan ķeza! Un jums nekas netiek izjaukts?

— Kā nu to ņem — man jau tāds amats. Esmu «Daily Gazette» reportieris.

— Kā tad, to jau jūs sacījāt tur, zālē, pieteikdamies. Starp citu, man ir vēl viens tāds neliels darbiņš, ja tikai jūs gribētu palīdzēt?

— Ar lielāko prieku.

— Bet vai no riska jūs nebaidāties?

— Un kāds būtu šis risks?

— Kā to teikt… Belindžers,— raugiet, kur tas risks. Jūs taču esat par vinu dzirdējis.

— Nē.

— Ak vai, manu mīļo zēn, kur jūs dzīvojat? Sers Džons Belindžers ir pats labākais žokejs visā Ziemeļanglijā. Bezšķēršļu distancē es vēl varu ar viņu mēroties spēkiem, bet, līdzko sākas lēkšana, viņš mani pārspēj kā nieku. īsi sakot, nevienam nav noslēpums, ka, pabeidzis treniņus, viņš metas uz dzeršanu vai, kā pats saka, «aprēķina vidējo ātrumu». Otrdien, piemēram, viņš pārdzērās līdz trakumam un vēl šobrīd plosās kā nelabā apsēsts. Viņš dzīvo tepat virs manis. Ārsti saka — ja kāds viņu nepaba- rošot, ar to pašu nabadziņam gals būšot klāt, taču viņš guj gultā, nolicis uz segas revolveri, un draud ielaist visas sešas lodes ribās ikvienam, kas uzdrošinātos tuvo­ties, tā ka sulaiņi pieteikuši kaut ko līdzīgu streikam. Ietiepīgs kā velns, turklāt nepārspējams šāvējs, bet nevar taču pieļaut, ka Lielās nacionālās balvas ieguvējs ne no šā, ne no tā aiziet bojā, vai ne?

— Bet ko jūs īsti gribat darīt?— es vaicāju.

— Manuprāt, mums abiem vajadzētu šo zelli pievārēt. Varbūt viņš ir iesnaudies, bet ļaunākajā gadījumā trāpīs vienam no mums, un otrs tikām pieveiks viņu. Ja kaut kā izdotos sasaistīt viņam rokas palagā un izsaukt ārstu ar kuņģa zondi, viņš mums, draudziņš, pavakariņotu kā vēl ne reizi savā mūžā.

Diez kāds prieks vis nebija pēkšņi uzņemties šādu pienākumu. Turklāt es nebūt neuzskatu sevi par īpašu drosminieku. Kā jau īstam īram, nezināmais un neizbau­dītais manā iztēlē allaž rādās daudz briesmīgāks, nekā ir patiesībā. No otras puses, esmu audzināts tādā garā, ka mūždien baidos kļūt par gļēvuli, jo iedomājos to par vislielāko kaunu. Man pat šķiet, ka es būtu ar mieru mesties stāvus bezdibenī, gluži kā hunnis no vēstures grāmatām, ja kāds iedomātos apšaubīt manu drošsirdību, taču ari tad mani pamudinātu nevis drosme, bet gan lepnums un bailes no gļēvuļa slavas. Tāpēc, kaut arī ikviena šūna manā miesā nodrebēja, kad iedomājos dzē­ruma trakuma pārņemto vīru augšstāvā, es tomēr cik vien spēdams nevērīgā tonī atbildēju, ka esmu ar mieru. Kad lords Rokstons vēl grasījās ieminēties par briesmām, kas mums draud, es gandrīz jau zaudēju savaldību.

— No runāšanas tik un tā nekāda labuma nebūs,— es sacīju.— Iesim!

Vispirms piecēlos es, tad lords Rokstons. Palaidis sīku, sazvērniecisku smiekliņu, viņš pāris reižu iebukņīja man krūtīs, galu galā nosēdinādams mani atpakaļ krēslā.

— Būs jau labi, manu mīļo zēniņ … jūs esat lietaskoks.

Pārsteigts palūkojos lordā Rokstonā.

— Šorīt es pats parūpējos par Džonu Belindžeru. Na­badziņš izšāva man tikai caurumu kimono — lai slavēta viņa trīcošā rociņa!— toties mēs paguvām viņam uzraut trakokreklu, un pēc nedēļas viss būs labākajā kārtībā. Ceru, mīļo zēn, ka jūs uz mani nedusmojaties. Redziet, tā pavisam slepus starp mums runājot, es uz to Dienvidame­rikas būšanu raugos gaužām nopietni, un, ja nu man reiz vajadzīgs ceļabiedrs, tad es gribu tādu, uz kuru varu paļauties kā pats uz sevi. Tāpēc arī es sarīkoju šo pārbaudījumu, un man jāteic—jūs to veicāt godam. Skaidrs, ka mums abiem vien vajadzēs tikt ar visu galā, jo šim večukam Samerlijam pašam būs vajadzīga aukle. Starp citu, vai jūs gadījumā neesat tas pats Melouns, kas spēlēs Īrijas komandā regbija meistarsacīkstēs?

— Domājams, rezervē.

— Man jau tā šķita, ka esmu jūs kaut kur redzējis. Kā tad, es noskatījos, kā jūs sadevāt Ričmondai — pati labākā spēle visā sezonā. Nekad, ja tikai varu, nelaižu garām regbija sacīkstes, jo tā ir visvīrišķīgākā spēle, kāda vien iedomājama. Taču neesmu jūs aicinājis šurp, lai runātu par sportu. Mums jānokārto darīšanas. Seit «Times» pirmajā lappusē ir kuģu atiešanas saraksts. Nākamo trešdien uz Paru atiet pasažieru tvaikonis, un, ja jūs abi ar profesoru paspētu sagatavoties, mēs varētu ar to braukt, kā jums šķiet? Ļoti jauki, tad es sarunāšu vēl ar viņu. Un kā būs ar jūsu ietērpu?

— Par to parūpēsies mana avīze.

— Vai jūs protat šaut?

— Apmēram tā kā jebkurš sauszemes armijas karavīrs.

— Dievs debesīs! Tik slikti? Šaušana ir pēdējā, ko jūs, jaunie zēni, atrodat par vajadzīgu iemācīties. Bites bez dzeloņiem, kuras nespēj parūpēties pat par savu stropu. Cik dumji jūs izskatīsieties, ja reiz kāds pielavīsies pie jūsu medus kāres! Lai nu kā, bet Dienvidamerikā jums tomēr būs jāprot turēt šauteni rokā, jo, ja vien jūsu draugs profesors nav plānprātiņš vai melis, mums ceļā var gadīties dažs labs dīvains notikums. Kāda šautene jums ir?

Namatēvs piegāja pie kāda ozolkoka skapja, un, kad viņš to atvēra, es ieraudzīju cieši citu citam blakus sarindotus mirdzošus šauteņu stobrus, gluži kā ērģeļu stabules.

— Paraudzīsimies, ko es varu jums atlicināt no savas baterijas,— viņš sacīja.

Citu pēc citas viņš ņēma ārā no skapja skaistās šautenes, atvilka sprūdus un skaļi tos noklikšķināja, tad, katru maigi noglāstījis, gluži kā māte apmīļo savu lolojumu, atlika tās atpakaļ.

— Sī ir «Blend-577», sevišķs eksemplārs,— viņš teica,— ar kuru es pieveicu to milzeni.— Lords Rokstons paraudzījās uz balto degunradzi.— Trūka vēl tikai des­mit metru, un viņš būtu pievienojis mani savai kolekcijai.