Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Viņš pasniedza man atšķirto grāmatu. Palūkojies ilus­trācijā, es satrūkos. Sis mākslīgi konstruētais sen izmiru­šās pasaules pārstāvis gaužām līdzinājās tam dzīvnie­kam, ko bija uzskicējis nezināmais mākslinieks.

— Tas patiešām ir ko vērts.

— Un tomēr vēl ir kādas šaubas?

— Protams, tā var būt sagadīšanās, vai arī amerikānis kaut kur redzējis šādu bildi un tā viņam iespiedusies atmiņā. Nav nekāds brīnums, ka viņš to atkal ieraudzījis drudža murgos.

— Ļoti jauki,— iecietīgi teica profesors,— lai nu arī tā paliek. Bet tagad es palūgšu jūs apskatīt šo kaulu.— Viņš pasniedza man kaulu, ko, pēc paša vārdiem, bija atradis mirušā mākslinieka mugursomā. Tas bija aptuveni sešus sprīžus garš, resnāks par manu īkšķi un pašā galā tam bija vēl saglabājušās sažuvuša skrimšļa paliekas.

— Kuram no jums zināmajiem dzīvniekiem varētu būt šāds kauls?— profesors jautāja.

Es uzmanīgi aplūkoju kaulu un pūlējos atsaukt atmiņā kaut drusku no tā, ko reiz biju zinājis.

— Tas varētu būt kāda sevišķi drukna cilvēka atslēgas kauls,— es sacīju.

Mans sarunu biedrs nicinoši atmeta ar roku.

— Cilvēka atslēgas kauls ir izliekts. Bet šis ir taisns. Un šeit uz tā virsmas ir rieva, kas liecina, ka te pāri stiepusies liela cīpsla, bet atslēgas kaulam nekā tam­līdzīga nav.

— Tad man jāatzīstas, ka nezinu, kas tas tāds.

— Nekautrējieties par savu nezināšanu, jo diezin vai visā Dienvidu Kensingtonā kāds spētu noteikt šo kaulu.— Profesors izņēma no kādas pilulu kārbiņas sīku kauliņu, apmēram pupas lielumā.— Cik man zināms, šis cilvēka kauls atbilst tam, ko jūs patlaban turat rokā. Tagad jūs varat gūt aptuvenu priekšstatu par šā dzīv­nieka apjomu. Bet pēc skrimšļa jūs sapratīsiet, ka tas ir nevis kaut kāds pārakmeņojies kauls, bet gan gluži svaigs eksemplārs. Nu, ko jūs tagad teiksiet?

— Varbūt zilonis …

Profesors saviebās kā no sāpēm.

— Vai! Vai! To vien nesakiet — ziloņi Dienvidamerikā! Pat mūsu pašreizējā pamatskolā . ..

— Labi,— es viņu pārtraucu,— varbūt kāds cits liels Dienvidamerikas dzīvnieks, piemēram, tapirs.

— Varat ticēt, jaunais cilvēk, ka elementārās zināša­nas savā nozarē es tomēr esmu apguvis. Tāds kauls nevar būt ne tapiram, ne arī jebkuram citam zooloģijā pazīsta­mam dzīvniekam. Tas ir ļoti liela, ļoti spēcīga un, pēc analoģijas, arī ļoti plēsīga dzīvnieka kauls, un šis dzīv­nieks mitinās kaut kur uz mūsu zemeslodes, bet zinātne līdz šim brīdim to nav atklājusi. Jūs vēl arvien negribat to atzīt?

— Tas viss mani katrā ziņā bezgala interesē.

— Tātad gadījums nav gluži bezcerīgs. Es jūtu, ka saprašana jums ir, tikai tā kaut kur aizķērusies. Tad mēģināsim to pamazām uztaustīt. Atstāsim tagad mierā nelaiķa amerikāni, un es turpināšu savu stāstu. Varat iedomāties, ka es nespēju pamest Amazoni, cik necik neizdibinājis apstākļus. Sādi tādi norādījumi par vir­zienu, no kurienes ieradies nu jau mirušais ceļinieks, bija. Turklāt man varēja noderēt indiāņu leģendas vien, jo

biju jau atklājis, ka ikkatrā ciltī, kas dzīvo ap Amazoni, klīst nostāsti par kaut kādu nezināmu zemi. Jūs, protams, esat dzirdējis par Kurupuri?

— Nē, neesmu.

— Kurupuri ir meža gars, briesmīgs, ļauns spēks, kam indiāņi met apkārt līkumu. Neviens nespēj aprakstīt no tā izskatu, ne būtību, bet Kurupuri vārds vien iedveš šausmas ikkatram Amazones indiānim. Visas indiāņu ciltis vienprātīgi norāda vietu, kur mitinās šis ļaunais gars. No tās pašas puses bija ieradies arī amerikānis. Tur vajadzēja būt kaut kam briesmīgam. Un mans pienākums bija izpētīt, kas īsti tur slēpjas.

— Un ko jūs darījāt?— Mana vieglprātība bija pagai- susi. Sis smagnējais vīrs prata iemantot uzmanību un cieņu.

— Man izdevās pārvarēt indiāņu bailes — tik lielas bailes, ka viņi pat nevēlas runāt par šo jautājumu,— un, visvisādi pārliecinādams un apdāvinādams viņus, tur­klāt, jāatzīstas, piedraudēdams, ka panākšu savu vai nu ar labu, vai ļaunu, sadabūju sev divus pavadoņus. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem, ko nav nekāda vajadzība atstāstīt, pārvarējuši krietnu ceļa gabalu, kura garumu, tāpat kā virzienu, šobrīd nepieminēšu, mēs beidzot nonā­cām tādā zemes nostūrī, kas vēl nekad nav ticis aprak­stīts un kur pirms mana nelaimīgā priekšgājēja neviens vēl nebija kāju spēris. Un tagad, lūdzu, apskatiet šo te!

Viņš pasniedza nelielu fotogrāfiju.

— Tā iznākusi tik neskaidra tāpēc,— viņš sacīja,— ka, braucot lejup pa upi, apgāzās laiva un izjuka kārba ar neattīstītajiem negatīviem, tā ka jūs pats sapratīsiet, kādi tur var būt rezultāti. Gandrīz visi negatīvi gāja bojā — un nekas vairs nav saglābjams. Sis ir viens no nedaudzajiem uzņēmumiem, kas vismaz daļēji saglabā­jies. Ja gribat, ticiet, ja ne — neticiet! Dažs labs gan izteicās, ka tas esot tīrais viltojums. Taču man nav ne višmazākās vēlēšanās šo uzskatu apstrīdēt.

Fotouzņēmums patiešām bija gaužām bāls. Nelabvē­līgs kritiķis neskaidro attēlu, protams, it viegli varēja iztulkot pēc savas patikas. Uzmanīgāk ielūkojies blāvi pelēkajā ainavā, pamazām sāku atšķirt atsevišķas tās detaļas, un tad es ieraudzīju kādu garu, milzīgi augstu klinšu sienu, kas pacēlās tālumā kā varens ūdenskritums, bet priekšplānā pletās kokiem apaudzis līdzenums.

— Šī, liekas, ir tā pati vieta, ko uzgleznojis māksli­nieks,— es teicu.

— Tā ir tā pati vieta,— atbildēja profesors.— Es tur vēl atradu viņa apmetnes pēdas. Bet tagad apskatiet šo te!

Tā bija tā pati ainava, tikai fotografēta mazliet tuvāk, taču ari šis uzņēmums bija izdevies gaužām slikts. Skaidri varēju saskatīt tikai vientuļo, kokiem apaugušo klints smaili, kas bija atšķēlusies no pārējās grēdas.

— Man vairs nav ne vismazāko šaubu,— es sacīju.

— Ari tas jau ir kaut kas,— teica profesors.— Tātad mēs pamazām gūstam panākumus, vai ne? Un tagad aplūkojiet, lūdzu, šo klints smaili! Vai jūs tur kaut ko saskatāt?

— Kādu milzīgu koku.

— Bet kokā?

— Lielu putnu.

Viņš pasniedza man lupu.

— Jā,— es sacīju, raudzīdamies caur lupu,— kokā sēž liels putns. Izskatās, ka tam būtu pamatīgs knābis. Vai tas tik nav pelikāns?

— Ar redzi jūs tiešām nevarat lepoties,— teica profe­sors.— Tas nav pelikāns, un vispār tas nav nekāds putns. Jums droši vien būs interesanti uzzināt, kā man izdevās nošaut šo pašu eksemplāru. Tas bija vienīgais pilnīgi drošais pierādījums, ko varēju paņemt līdzi.

— Tātad jums tas ir?

Beidzot vismaz viens taustāms pierādījums, kas aplieci­nās profesora vārdus.

— Nē, bija. Arī šis un vēl daudz kas cits gāja bojā uz upes tai pašā reizē, kad tika sabojātas fotogrāfijas. Es gan vēl paguvu šo relikviju satvert, iekams tā pazuda krāču ūdens virpuļos, un puse spārna palika man rokā. Krastā tiku izmests vēl bez samaņas, taču mana lieliskā eksemplāra nožēlojamās atliekas bija palikušas sveikas un veselas. Un tagad es tās nolieku te uz galda.

Profesors izņēma no atvilktnes kaut ko tādu, kas, manuprāt, izskatījās pēc milzu sikspārņa virsējās spārnu daļas. Tas bija aptuveni divas pēdas garš, izliekts kauls ar kaut ko plēvei līdzīgu apakšpusē.

— Milzīgs sikspārnis!— es izsacīju savu domu.

— Nekas tamlīdzīgs,— bargi atteica profesors.— Dzīvo­dams augstu attīstīta prāta un zinātnes atmosfērā, es nespēju pat iedomāties, kā cilvēkiem var būt tik maz zināšanu par zooloģijas pamatprincipiem. Vai patiesi iespējams, ka jums sveša tāda elementāra salīdzināmās anatomijas aksioma, ka putna spārns īstenībā ir apakš­delms, bet sikspārņa spārns sastāv no trim gariem pirkstiem, kurus savieno plēve? Sai gadījumā kauls, bez šaubām, nav nekāds apakšdelms, un jūs pats savām acīm redzat, ka te ir tikai viena pati plēve pie viena paša kaula, un tātad par sikspārni nevar būt ne runas. Taču, ja tas nav ne putns, ne sikspārnis, kas tad tas ir?