Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Un kur palikusi tavējā, mana dārgā?

— Tu esi mani pārlieku nomocījis. Kauslis, visparastā­kais ķildnieks un kauslis — neko citu vairs par tevi nevar teikt.

— Savaldies, Džesij!

— Bļauris un nekrietns huligāns!

— Nu gan pietiks! Un tagad uz grēku nožēlotāju sola,— viņš sacīja.

Man par lielu izbrīnu, viņš noliecās, pacēla sievu un nosēdināja uz augsta melna marmora podesta priekš­nama stūrī. Podests bija vismaz savas septiņas pēdas augsts un pavisam šaurs, tā ka profesora sieva tik tikko spēja uz tā noturēties. Es nevaru iedomāties neko vēl bezjēdzīgāku — kā viņa tur uztupināta sēdēja, seju dus­mās savaikstījusi, kājas šūpodama, nedrīkstēdama pakus­tēties, lai nenoveltos zemē.

— Nocel mani zemē!— viņa ievaimanājās.

— Saki «lūdzu»!

— Tu esi nelietis, Džordž! Cel mani tūdaļ pat zemē!

— Iesim manā kabinetā, mister Meloun.

— Nudien, ser… — es teicu, palūkodamies uz profe­sora kundzi.

— Redzi, kā misters Melouns aizlūdz par tevi, Džesij. Saki «lūdzu», un tūdaļ tiksi zemē.

— Ak tu nelietis! Lūdzu, lūdzu!

Profesors nocēla sievu tik viegli kā spalviņu.

— Uzvedies kā cilvēks, dārgā! Misters Melouns ir preses pārstāvis. Rīt pat viņš visu to nodrukās savā tenku lapelē un papildmetienu izpārdos mūsu kaimiņiem. «Dīvainības augstākās sabiedrības dzīvē»— tu taču jū­ties diezgan augsta sabiedrība, sēdēdama uz tā podesta, vai ne? Mazliet zemāk apakšvirsraksts: «Neliels ieskats kādas ģimenes ikdienā». Viņš ņems pretim jebkuru mēslu, šis misters Melouns, jo viņš jau ir maitēdājs kā visa viņu suga — porcus ex grege diaboli — cūka no sātana ganām­pulka. Tā taču ir, mister Meloun, vai ne?

— Jūs patiešām esat neciešams!— es nikni atbildēju.

Profesors nodārdināja smieklu šalti.

— Te acīmredzot nodibināta savienība,— viņš rūca, paraudzldamies vispirms uz sievu, tad uz mani, un izrieza varenās krūtis. Tad, pēkšņi mainīdams toni, ieru­nājās:— Piedodiet mums šo vieglprātīgo draiskošanos, mister Meloun! Es jūs aicināju atpakaļ daudz nopietnākā nolūkā, nevis tādēļ, lai jūs piedalītos mūsu ģimenes nelielajās rotaļās. Teci projām, mana mīļā, un negaudies vairs!— Viņš uzlika milzīgās ķepas sievai uz pleciem. — Viss, ko tu sacīji, ir neapstrīdama patiesība. Es kļūtu daudz krietnāks cilvēks, ja paklausītu taviem padomiem, tikai tad es vairs nebūtu Džordžs Edvards Celindžers. Krietnu cilvēku ir daudz, mana dārgā, bet Džordžs Edvards Celindžers ir tikai viens. Tā ka ņem vien viņu par labu.— Pēkšņi profesors skaļi noskūpstīja sievu, un tas mani samulsināja daudz vairāk nekā viņa pirmītējā vardarbība.— Bet tagad, mister Meloun,— viņš turpināja, atkal cienīgi izsliedamies,— esiet tik laipns, pa šīm dur­vīm.

Mēs atgriezāmies tai pašā istabā, ko pirms desmit minūtēm ar tādu troksni bijām atstājuši. Profesors rūpīgi aizvēra durvis, apsēdināja mani atzveltnes krēslā un pabāza zem deguna cigāru kārbu.

— īsti «San Juan Colorado»,— viņš teica.— Tādiem viegli uzbudināmiem tipiem narkotiskas vielas ir tieši kā radītas. Dieva dēļ, nekodiet ar zobiem! Grieziet un dariet to ar cieņu! Bet tagad atlaidieties atzveltnī un klausieties uzmanīgi visu, lai ko man labpatiktu jums teikt. Ja rodas vēlēšanās kaut ko piezīmēt, pagaidiet piemērotu brīdi.

Vispirms par jūsu atgriešanos manā namā pēc tam, kad tikāt pilnīgi pamatoti padzīts no šejienes … — Viņš izslēja bārdu gaisā un blenza manī tā, it kā tīši izaicinā­dams uz strīdu.— … pēc tam, atkārtoju, kad pilnīgi pelnīti tikāt padzīts no šejienes. Aicināju jūs atpakaļ tāpēc, ka atbildē, ko jūs devāt uzmācīgajam policistam, es šķitu samanām kaut kādu krietnu jūtu atblāzmu — katrā ziņā vairāk, nekā esmu paradis gaidīt no jūsu profesijas pārstāvjiem. Atzīdams, ka vaina par incidentu gulstas uz jums, jūs apliecinājāt zināmu objektivitāti un uzskatu plašumu, tādējādi izraisīdams manī labvēlīgu uzmanību. Tā cilvēku pasuga, pie kuras diemžēl piederat arī jūs, nekad nav spējusi aizsniegt manu garīgo līmeni. Vārdi, ko jūs teicāt policistam, pacēla jūs pāri jūsu sugai. Es tūdaļ ielūkojos jūsos vērīgāk. Un tāpēc arī aicināju jūs atpakaļ savā namā, lai varētu iepazīties ar jums tuvāk. Esiet tik laipns un pelnus birdiniet mazajā japāņu trau­ciņā uz bambusa galdiņa jums pie kreisās rokas.

To visu profesors norunāja vienā elpas vilcienā, it kā lasīdams lekciju studentiem. Grozāmo krēslu viņš bija pagriezis tā, lai atrastos aci pret aci ar mani, un nu sēdēja piepūties kā varde, galvu atpakaļ atliecis un acis augstprātīgi piemiedzis. Pēkšņi viņš pagriezās, un ma­nām acīm saskatāms palika vairs tikai izbužināts matu cekuls un sarkana, atkārusies auss. Profesors ņēmās rakņāties papīru lēvenī uz rakstāmgalda. Un tad es viņa rokās ieraudzīju nodriskātu grāmateli, kaut ko līdzīgu skiču burtnīcai.

— Gribu jums šo to pastāstīt par Dienvidameriku,— viņš sacīja.— Tikai lūdzu jūs — atturieties no piezīmēm! Pirmais, ko es vēlos, lai jūs liktu aiz auss,— itin neko no tā, ko stāstīšu, jūs nekādā veidā nedrīkstat publicēt, iekams nebūsiet saņēmis no manis īpašu atļauju. Un šī atļauja droši vien nekad netiks dota. Skaidrs?

— Bargs noteikums,— es teicu.— Bet ja nu tā prātīgi uzrakstītu …

Profesors nolika grāmatiņu atpakaļ uz galda.

— Ar to man pietiek,— viņš sacīja.— Ar labu rītu!

— Nē, nē!— es iesaucos.— Esmu ar mieru pieņemt jebkurus noteikumus. Izvēles man acīmredzot nav nekā­das.

— Ne vismazākās,— viņš piekrita.

— Labi, apsolos klusēt.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

Viņa nekaunīgās acis nomērīja mani ar šaubu pilnu skatienu.

— Bet kāda man garantija, ka jums vispār ir gods?— viņš teica.

— Nu, vai zināt, ser,— es nikni iesaucos,— jūs atļauja­ties pārāk daudz! Savu mūžu neviens mani tā nav apvainojis.

Mans dusmu uzliesmojums viņu nepavisam neuztrauca, drīzāk gan ieinteresēja.

— Apaļa galva,— viņš purpināja,— Brachycephalus, pelēkas acis, melni mati, kaut kādas nēģeriskas iezīmes Vai jūs neesat ķelts?

— Irs, ser.

— Irs, patiešām īrs?

— Jā, ser.

— Tad jau, protams, viss ir skaidrs. Nu labi, jūs apsolījāt neizpaust neko no tā, ko es jums uzticēšu. Taču tas, ko jums uzticēšu, būs tikai niecīga daļiņa no mana noslēpuma. Bet pat šīs skopās ziņas jums liksies interesan­tas. Tātad, kā droši vien jau esat dzirdējis, pirms diviem gadiem es devos ceļojumā uz Dienvidameriku — ceļojumā, kas ieies pasaules zinātnes vēsturē. Mana ceļojuma mēr­ķis bija pārbaudīt dažus Volesa un Beitsa secinājumus, un to izdarīt varēja vienīgi tad, ja šo zinātnieku aprakstī­tos faktus novēroja tādos pašos apstākļos, kādos bija atradušies viņi. Pat ja mana ekspedīcija aprobežotos tikai ar šiem rezultātiem, arī tad tā būtu uzmanības vērta, bet ceļā atgadījās kaut kas tik neparasts, ka mani pētījumi tika pavērsti gluži citā virzienā.

Jūs droši vien zināt vai varbūt arī nezināt nenieka, jo šajā mazizglītotajā gadu simtenī viss ir iespējams,— ka vairāki apgabali Amazones baseinā vēl arvien ir tikai daļēji izpētīti, ka šajā upē ietek neskaitāmas pietekas un ka daudzas no tām nav pat vēl atzīmētas kartē. Mans nolūks bija apmeklēt šīs nomaļās, mazpazīstamās vietas un izpētīt to faunu, tādējādi nodrošinot materiālu vairā­kām nodaļām tai milzīgajā, monumentālajā darbā par zooloģiju, kam jākļūst par manas dzīves piepildījumu. Pabeidzis pētījumus, es devos atpakaļceļā un vienu nakti pavadīju mazā indiāņu ciematiņā pie kādas upes — tās nosaukumu un atrašanās vietu negribu minēt —, kas turpat netālu ietek Amazonē. Ciematu apdzīvo kukamas indiāņi, miermīlīga, bet jau deģenerējusies cilts, kuras garīgais līmenis diez vai paceļas pāri vidusmēra londo­nieša līmenim. Jau dodamies augšup pa upi, biju dažus no viņiem izdziedinājis, tāpēc indiāņiem palika ļoti labs iespaids par mani, un es nebūt nebrīnījos, ka viņi jau gaidīja mani atgriežamies. Pēc iedzimto žestiem tūdaļ sapratu, ka ciematā kādam steidzami vajadzīga mana medicīniskā palīdzība, un devos virsaitim līdzi vienā no būdām. Iegājis iekšā, sapratu, ka cietējs, kuram tiku aicināts palīdzēt, pirms īsa brīža jau izlaidis garu. Pār­steigts ieraudzīju, ka nelaiķis ir nevis indiānis, bet gan baltais — var teikt, baltāks par baltu, linbaltiem matiem un pat ar albīnisma iezīmēm. Pagalam noliesējušo ķer­meni sedza nožēlojamas skrandas, un it viss liecināja, ka viņš nostaigājis ilgu un grūtu ciešanu ceļu. Cik es spēju saprast no iedzimto stāstījuma, viņiem nelaiķis bijis pavisam svešs cilvēks un ieradies ciematā no meža gluži viens, galīgi izsīkušiem spēkiem. Svešinieka mugursoma atradās turpat blakus viņa guļvietai, un es izpētīju tās saturu. Mugursomā bija iešūta lentīte ar viņa vārdu: «Meipls Vaits, Leikas avēnija, Detroita, Mičigana». Sā vārda priekšā es jebkuru brīdi esmu ar mieru noņemt cepuri. Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka tad, kad pilnīgi tiks novērtēta visa šī pasākuma milzīgā nozīme, viņa vārds ieņems vietu blakus manējam.