Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Ar patiesu cieņu D20RD2S EDVARDS CELINDŽERS.»

Tāda bija šī vēstule, ko skaļi nolasīju priekšā Tarpam Henrijam, kurš bija ieradies redakcijā agrāk, lai uzzinātu mana riskantā pasākuma rezultātus. Viņš noteica vienīgi:

— Esot tādas jaunas zāles, kutikura vai apmēram uz to pusi, un tās līdzot labāk nekā arnika.

Ir gan dažiem cilvēkiem neparasta humora izjūta!

Pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit, kad saņēmu vēstuli, bet važonis vēl paspēja laikus nogādāt mani norunātajā vietā. Nams, pie kura mēs apstājāmies, bija iespaidīgs, ar varenu portiku, un smagiem aizkariem aizsegtie logi skaidri liecināja, ka briesmīgais profesors ir bagāts cilvēks. Durvis atvēra dīvains, melnīgsnējs, izģindis nenosakāma vecuma vīrelis tumšā jūrnieka jakā, brūnām ādas getrām kājās. Pēcāk uzzināju, ka viņš ir arī šoferis, kas turklāt izpilda kārtējā aizbēgušā sulaiņa pienākumus. Pētīgās gaiši zilās acis nolūkoja mani no galvas līdz kājām.

— Vai jūs tiekat gaidīts?— viņš jautāja.

— Jā, man ir norunāta satikšanās.

— Kur ir vēstule?

Es parādīju aploksni.

— Labi.

Sis cilvēks acīmredzot nebija no runīgajiem. Devos viņam līdzi, bet pēkšņi mani apturēja neliela auguma dāma, kas iznāca pa durvīm, aiz kurām, cik varēju špriest, atradās ēdamistaba. Viņa bija mundra, sparīga, tumšām acīm, drīzāk līdzīga francūzietei nekā anglietei.

— Acumirkli,— viņa sacīja.— Pagaidiet, Ostin! Nāciet šeit, ser! Atļaujiet vaicāt — vai jūs jau kādreiz esat ticies ar manu vīru?

— Nē, kundze, nav bijis tas gods.

— Tādā gadījumā lūgšu jūs jau tūdaļ mūs atvainot. Jāteic, ka mans vīrs patiešām ir neciešams cilvēks — neiedomājami neciešams. Iepriekš brīdināts, jūs vieglāk spēsiet viņu saprast un aizbildināt.

— Jūs esat ļoti laipna, kundze.

— Tiklīdz manāt, ka viņš sāk niknoties, skrieniet aši ārā no istabas un nesāciet tikai ar viņu polemizēt! Dažs labs jau par šādu soli ir saņēmis krietnu mācību. Pēc tam aizvien izceļas publiski skandāli, un tie skar arī mani un visus pārējos. Ceru, ka jūs neesat atnācis, lai runātu ar viņu par Dienvidameriku?

Dāmai es nespēju melot.

— Ak dievs! Tas ir pats bīstamākais temats. Jūs neticēsiet nevienam viņa vārdam — un man tas nebūs nekāds brīnums. Tikai neizrādiet savu neticību, jo tad viņš kļūst nikns. Izliecieties, ka ticat, un varbūt jūs tiksiet cauri sveikā. Atcerieties, ka pats viņš tic it visam, ko saka. Par to jūs varat būt drošs. Godīgāku cilvēku pasaule nav pieredzējusi. Un tagad vairs nekavējieties, citādi viņam modīsies aizdomas. Ja redzat, ka viņš kļūst bīstams — patiešām bīstams, paraujiet zvana auklu un centieties nelaist viņu sev tuvumā, iekams nebūšu atnā­kusi es. Parasti es pat vistrakākajos brīžos protu viņu savaldīt.

Ar šiem iedrošinājuma vārdiem dāma nodeva mani atkal mazrunīgajam Ostinam, kurš mūsu īsās sarunas laikā bija stāvējis nekustīgs kā bronzas statuja, un viņš veda mani tālāk līdz pašam gaiteņa galam. Viegls klauvē­jiens pie durvīm, vērša baurošana istabā, un es atrados aci pret aci ar profesoru.

Viņš sēdēja grozāmā krēslā pie plata galda, kas bija nokrauts ar grāmatām, kartēm un diagrammām. Līdzko spēru soli istabā, krēsls strauji pagriezās uz manu pusi. Man aizrāvās elpa. Biju sagatavojies tikties ar kaut ko neparastu, taču tik nomācošu personību gan nebiju iztēlo­jies. Jau viņa augums vien bija satriecošs — augums un iespaidīgās kustības. Galva bija milzīga, tādu savu mūžu nebiju redzējis nevienam cilvēkam. Esmu pārliecināts, ka viņa cilindrs, ja vien man pietiktu drosmes to uzlaikot, noslīdētu man pāri ausīm un atdurtos pret pleciem. Celindžera seja un bārda atsauca atmiņā asīriešu vēršus; sejas āda bija sārta, bārda melna, pat ar tādu kā zilganu spīdumu, stūraini apcirpta, un lielās sprogās krita uz krūtīm. Arī mati bija neparasti — gara, viļņaina šķipsna, gluži kā pielipināta, gūlās pār profesora masīvo pieri. Zilgani pelēkās acis zem melnajiem, biezajiem uzacu kumšķiem raudzījās ļoti skadri, ļoti kritiski un ļoti valdonīgi. Vēl virs galda varēja saskatīt neticami platus plecus, varenas krūtis un garu, melnu spalvu apaugušas milzīgas rokas. Atliek vēl pieminēt baurojošo, rēcošo, dārdošo balsi, kas papildināja manu pirmo iespaidu par plaši pazīstamo profesoru Celindžeru.

— Nu?— viņš sacīja, nekautrīgi mani nopētīdams. — Ko jūs teiksiet?

Kaut īsu brīdi vajadzēja vēl noturēties, neatzīstoties melos, citādi mūsu saruna ar to pašu nepārprotami arī būtu beigusies.

— Jūs bijāt ļoti laipns, ser, atļaudams man ierasties pie jums,— es pazemīgi sacīju, parādīdams viņam aplok­sni.

Viņš izņēma no atvilktnes manu vēstuli un nolika to sev priekšā.

— Ak tad jūs esat tas jaunais cilvēks, kas neaptver visvienkāršākās patiesības! Taču manus galvenos secinā­jumus, cik noprotu, jūs vērtējat atzinīgi?

— Katrā ziņā, ser, katrā ziņā!— apgalvoju, cik pārlieci­noši vien varēdams.

— Nudien patīkami! Tas patiešām nostiprina manas pozīcijas! Jūsu gadi un jūsu āriene padara šādu atbalstu vēl divtik vērtīgu. Lai nu kā, jūs tomēr esat labāks par to cūku baru Vīnē, kaut arī viņu daudzbalsīgā kviekšana nespēj aizskart vairāk kā Jorkšīras vepru rukšķi.— Profe­sors paraudzījās manī tik nikni, it kā pats piederētu pie šo dzīvnieku sugas.

— Viņu rīcība laikam gan nav bijusi diez cik slavē­jama,— es sacīju.

— Varat būt drošs, ka es pats pratīšu tikt galā ar saviem ienaidniekiem un jūsu līdzjūtība man nepavisam nav vajadzīga. Atstājiet mani, cienījamais, vienu un piespiediet ar muguru pie sienas. Džordžs Edvards Celin­džers par to būs tikai priecīgs. Tad nu tā, ser, darīsim ko spēdami, lai drīzāk pabeigtu šo sarunu, kura jums nevar būt visai patīkama, bet man ir neizsakāmi pretīga. Jums, cik es saprotu, bija kādas kritiskas piezīmes sakarā ar manā referātā izvirzītajiem secinājumiem.

Viņš runāja tik tieši un nepārprotami, ka izlocīties gandrīz nebija iespējams. Un tomēr man vajadzēja turpi­nāt izlikšanos un nogaidīt, vai neradīsies labākas iz­redzes. Pa gabalu tas viss šķita tik vienkārši. Ak, mana īru attapība, kur tā palikusi šai brīdī, kad man visvairāk vajadzīga tās palīdzība! Profesora asās, tēraudpelēkās acis gluži vai ieurbās mani.

— Nu, runājiet, kas jums runājams!— viņš nodārdi- nāja.

— Es, protams, esmu tikai iesācējs zinātnes laukā,— es sacīju, stulbi smaidīdams,— nekas vairāk, gribētos teikt, kā dedzīgs pētniecības māceklis. Un tomēr man šķiet, ka pret Veismani jūs minētajā jautājumā esat bijis pārlieku bargs. Vai kopš tiem laikiem iegūtie pierādījumi neslie- cas… nesliecas, tā sakot, nostiprināt viņa pozīcijas?

— Kādi pierādījumi?— Profesora vārdos jautās drau­dīgs miers.

— Es, bez šaubām, saprotu, ka nekādu, tā sakot, noteiktu pierādījumu vēl nav. Man tikai šķita, ka šobrīd zinātniskā doma un pētnieku uzskati, ja tā varētu teikt, attīstās šādā virzienā.

Profesors bezgala nopietni paliecās man pretim.

— Domāju, jums ir zināms,— viņš sacīja, noliekdams pirkstus, lai uzskaitītu jautājumus,— ka galvaskausa indekss ir pastāvīgs faktors.

— Protams,— es sacīju.

— Un ka telegonija vēl arvien ir sub judice?

— Bez šaubām.

— Un ka dīgļa plazma ir pavisam kas cits nekā partenoģenētiskā olšūna?

— Kā gan citādi!— es iesaucos, sajūsmināts pats par savu nekaunību.