Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Lai kas tas būtu un lai kur tas būtu — esmu ar visu mierā.

Makārdls brīdi iegrima domās.

— Es tikai nezinu, vai jums izdosies ar šo cilvēku nodibināt draudzīgas, nu, kaut vai normālas attiecības,— viņš beidzot sacīja.— Lai gan, man šķiet, jums piemīt īpašs talants noskaņot cilvēkus sev par labu — vai nu jūs esat pār mēru simpātisks,vai arī tas ir primitīvs magnē­tisms vai jūsu jauneklīgais mundrums, vai vēl kaut kas cits, taču es pats to esmu izbaudījis.

— Jūs esat ļoti laipns, ser.

— Tātad kāpēc jūs nevarētu izmēģināt laimi pie profe­sora Celindžera Enmorparkā?

Jāatzīstas, ka es mazliet satrūkos.

— Celindžers!— es iesaucos.— Profesors Celindžers, sla­venais zoologs! Vai tas nebija viņš, kas Blandelam no «Telegraph» ielauza galvaskausu?

Jaunāko ziņu redaktors grīni pasmaidīja.

— Vai jums tas nepatīk? Man šķiet, jūs teicāt, ka tieši alkstat pēc piedzīvojumiem?

— Nekas, tas viss piederas pie mūsu profesijas, ser,— es atbildēju.

— Pareizi. Turklāt es nedomāju, ka viņš vienmēr būtu tik varmācīgs. Man šķiet — Blandels nenotvēra īsto mir­kli vai arī neprata, kā nākas, apieties ar profesoru. Varbūt jums būs vairāk laimes vai vismaz vairāk takta, lai viņu apstrādātu. Un tas atbilst arī jūsu specialitātei, tā ka, manuprāt, «Gazette» katrā ziņā varēs izmantot šo materiālu.

— Es par šo profesoru absolūti neko nezinu,— es teicu.— Viņa vārdu atceros tikai sakarā ar tiesas prāvu, toreiz, kad viņš bija iekaustījis Blandelu.

— Man ir pāris piezīmju, kas varētu jums noderēt, mister Meloun. Vienu brīdi es pats biju metis acis uz šo profesoru.— Viņš izņēma no atvilktnes papīra lapiņu. — Te ir šādas tādas ziņas par viņu. Pavisam īsas.

«Celindžers Džordžs Edvards. Dzimis Lērgā, Ziemeļan- glijā, 1863. gadā. Izglītība: Lērgas vidusskola, Edinbur- gas universitāte, 1892. gadā asistents Britu muzejā. 1893. gadā Salīdzināmās antropoloģijas nodaļas fondu glabā­tāja palīgs. Pēc dzēlīgas sarakstes ar administrāciju tai pašā gadā aizgājis no darba. Par pētījumiem zooloģijā apbalvots ar Kreistona medaļu. Vairāku ārzemju zināt­nisko biedrību biedrs,»— te nu uzskaitīta vesela virkne nosaukumu, savi pāris sprīži vissīkākajā salikumā,— «Beļģijas Zinību biedrība, Amerikas Zinātņu akadēmija, Laplatas Zoologu biedrība utt., utt. Paleontoloģijas bied­rības eksprezidents, Britu asociācijas nodaļas vadītājs un tā tālāk un tā joprojām.» Publikācijas: «Daži secinājumi par kalmiku galvaskausu uzbūvi», «Piezīmes par mugur­kaulnieku evolūciju», neskaitāmi zinātniski apcerējumi, starp kuriem var minēt, piemēram, «Veismanisma galvenās kļūdas», kas Vīnes zoologu kongresā izraisīja karstus strīdus. Iecienītas nodarbības vaļasbrīžos: pastai­gas, alpīnisms. Adrese: Enmorparks, Rietumu Kensing- tona.»

Nu tā, ja gribat, ņemiet! Un tas arī viss, ar ko šovakar varu jums līdzēt.

Es iebāzu lapiņu kabatā.

— Vienu acumirkli, ser,— es sacīju, pamanījis, ka man pievērsta nevis vairs Makārdla sarkanā seja, bet gan rožainais, plikais pakausis.— Man tomēr nav gluži skaidrs, kādā sakarā šis džentlmenis jāintervē. Ko viņš tādu izdarījis?

Redaktors pagriezās atkal pret mani.

**— Pirms diviem gadiem viņš viens pats devās uz Dienvidameriku kaut kādā ekspedīcijā. Mājās atgriezās pērn. Nav šaubu, ka viņš bijis Dienvidamerikā, taču, kur īsti, to šis džentlmenis atsakās teikt. Sākumā viņš vēl šo to stāstīja par saviem piedzīvojumiem, bet tad kāds mēģināja piesieties un viņš kļuva mēms kā zivs. Varbūt tiešām tur atgadījies kaut kas brīnumains, vai arī šis cilvēks ir nepārspējams melis — un tas man šķiet vistica­mākais izskaidrojums. Rādījis pāris neizdevušos fotouz­ņēmumu, bet tie, kā runā, esot skaidri viltoti. Pats viņš kļuvis tik viegli aizvainojams, ka metas virsū ikvienam, kas uzdrošinās kaut ko jautāt, un reportieri tur lido pa kāpnēm kā salmu kūļi. Pēc manām domām, viņš ir cilvēkiem bīstams ārprātīgais, kas turklāt sirgst vēl ar lieluma māniju, iedomādamies sevi par izcilu zinātnieku. Tāds ir šis cilvēks, ko es nododu jūsu rīcībā, mister Meloun. Bet nu taisieties, ka tiekat, un palūkojiet, kā viņu labāk izmantot. Jūs esat pieaudzis cilvēks un spēsiet pats par sevi parūpēties. Un kaut kāda drošības garantija arī jums ir. Kā nekā pastāv taču likums par darba devēja atbildību.

Smīnlgā sarkanā seja atkal pazuda, un man pievērsās sārtais, plikais pakausis rudu matiņu ielokā; saruna bija beigusies.

Tūdaļ devos uz «Mežoņu klubu», taču pa ceļam vēl iegriezos Adelfi terasē un, domās nogrimis, pāri margām ilgi raudzījos tumšajā, eļļainajā upes ūdenī. Visskaidrāk un saprātīgāk man domāšana allaž vedas svaigā gaisā. Izvilku no kabatas lapiņu ar profesora Celindžera varoņ­darbu sarakstu un elektriskās spuldzes gaismā vēlreiz to pārlasīju. Un tad man uznāca kaut kas tāds, ko nevaru nosaukt citādi kā tikai par iedvesmu. Jau no tā vien, ko biju dzirdējis par šo kašķīgo profesoru, man kļuva skaidrs, ka avīžniekam nav ne vismazāko cerību viņam piekļūt. Taču īsajā biogrāfijā divkārt pieminētā tieksme uz apvainojumu atbildēt tikai ar apvainojumu liecināja, ka zinātnē viņš ir īsts fanātiķis. Vai tieši te nepavērās iespēja, kā tikt klāt profesoram? Pamēģināšu.

Es iegāju klubā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri vienpa­dsmitiem, un lielā zāle šķita pilna kā piebāzta, kaut gan īstais pulcēšanās brīdis vēl nebija pienācis. Pamanīju kādu garu, kalsnu vīru sēžam atzveltnī pie kamīna. Kad piestūmu savu krēslu tuvāk, viņš pagriezās pret mani. Neko labāku nebūtu varējis iedomāties,— tas bija Tārps Henrijs no žurnāla «Nature»— tievs, izžuvis, tīrie kauli un āda, taču tuvāku cilvēku sabiedrībā pazīstams ar savu laipnību un labsirdību. Es tūdaļ ķēros vērsim pie ragiem.

— Ko jūs zināt par profesoru Celindžeru?

— Celindžeru?— Viņš netīksmē savilka uzacis. — Celin­džers ir tas cilvēks, kas nāca klajā ar Dažādiem mednieku stāstiem par savu braucienu uz Dienvidameriku.

— Ar kādiem mednieku stāstiem?

Ak, tīrās blēņas par kaut kādiem dīvainiem dzīvnie­kiem, ko viņš it kā atklājis. Vēlāk gan laikam pats no tiaviem vārdiem atteicās. Lai nu kā, vismaz viņš ir apklusis. Atceros vēl kādu Reitera aģentūrai sniegtu Interviju, pēc kuras sacēlās tāds tracis, ka Celindžers tmprata — labi nebūs. Gaužām apšaubāms pasākums. At­radās jau viens otrs lētticīgais, kas viņa stāstus uzņēma nopietni, taču nepagāja ilgs laiks, un ari tos viņš bija aizbaidījis.

— Kādā veidā?

— Kā to teikt, ar savu neciešamo rupjību un neiespē­jamo uzvešanos. Kaut vai, piemēram, nabaga vecais Vedlijs no Zooloģijas institūta. Aizsūtīja Celindžeram vēstuli: «Zooloģijas institūta prezidents apliecina cieņu profesoram Celindžeram un uzskatītu par lielu labvēlību, ja profesors parādītu institūta darbiniekiem godu, ieraz­damies uz viņu nākamo apspriedi.» Atbilde bija neiedo­mājami rupja.

— Ko jūs sakāt!

— Ja izsvītrotu necenzējamos vārdus, tā skanētu apmē­ram šādi: «Profesors Celindžers apliecina cieņu Zooloģi­jas institūta prezidentam un uzskatītu par lielu labvēlību, ja viņš aizvāktos pie velna.»

— Dievs tēvs!

— Jā, tieši to pašu laikam gan sacīja arī vecais Vedlijs. Atceros viņa vaimanas tai pašā apspriedē: «Piecdesmit gadu ilgajā sadarbībā ar zinātnes pārstāvjiem… » Sis gadījums nabadziņu pavisam sabeidza.