Aizeks Azimovs - Es robots

Здесь есть возможность читать онлайн «Aizeks Azimovs - Es robots» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: rīga, Год выпуска: 1970, Издательство: zinātne, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Es robots: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Es robots»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ES ROBOTS
AIZEKS AZIMOVS
A(Amer) Ai 487
No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova.
Māksliniece V. Hirša.
DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU
«Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen­ties to uzsvērt savos darbos.»
Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā ame­rikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri­sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē­tas iedzīvotājiem.
Šim žanram A. Azimovs — Harvarda uni­versitātes bioķīmijas profesors — veltījis div­desmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vai­rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele­ments. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi­jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni?
«Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrī­bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo­ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā pu­tekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī gran­diozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un pa­radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis­kās problēmas. Šī viela nedod pamatu opti­mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie­gumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.
Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī­jies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga­diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …»
Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimis­ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti.
Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li­dojumus, gan ar robotiem saistītas problē­mas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie­vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite­ratūrai.
Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze­mes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūs­dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa­sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš ne­protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā­pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.
Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama­toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantasti­kas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz­rakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.
Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vār­dos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem:
«Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē­nesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cil­vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.
Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pie­nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie­nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī­tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.»
Ņ. Ķrilova

Es robots — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Es robots», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Baierlijs sacīja:

— Man ļoti žēl… Ienesiet viņu iekšā un parūpējieties, lai viņam būtu ērti. Es gribu ar viņu parunāties, kad būšu beidzis.

Kad doktore Ķelvina izgrieza savu auto­mašīnu no viņai rezervētās stāvvietas un brauca projām, tikai viens reportieris, kas bija jau pietiekami atguvies no satriecošā pārsteiguma, brāzās viņai pakaļ un izkliedza jautājumu, ko doktore nesadzirdēja.

— Viņš ir cilvēks! — Sjūzena Ķelvina no­kliedza pār plecu.

Ar to pietika. Reportieris aizdrāzās projām savu ceļu.

Baierlijs pabeidza savu runu, taču neviens vairs neklausījās.

Doktore Ķelvina un Stīvens Baierlijs sati­kās vēl vienreiz — nedēļu pirms viņa stāša­nās mēra amatā un zvēresta nodošanas. Bija jau vēls — pāri pusnaktij.

Doktore Ķelvina sacīja:

— Jūs nemaz neizskatāties noguris.

Jaunievēlētais mērs pasmaidīja.

— Es varu ilgi palikt nomodā. Tikai nesa­kiet to Kvinnam.

— Neteikšu. Bet, ja jūs reiz pieminējāt

Kvinnu, jāsaka — viņa izvirzītā versija bija interesanta. Taisni žēl, ka jūs to atspēkojāt. Šķiet, jūs zināt viņa teoriju.

— Daļēji.

— Izklausījās ļoti dramatiski. Stīvens Bai­erlijs bija jauns jurists, apdāvināts runātājs, liels ideālists… un juta aicinājumu nodar­boties ar biofiziku. Vai jūs interesējaties par robotiku, mister Baierlij?

— Tikai no juridiskā viedokļa.

— Sis Stīvens Baierlijs interesējās. Bet tad notika nelaimes gadījums. Baierlija sieva gāja bojā, bet viņa paša liktenis bija vēl ļau­nāks. Sakropļotas kājas, izķēmota seja, zau­dēta balss, daļēji cietis garīgais līdzsvars. Viņš nemeklēja plastiskās ķirurģijas palī­dzību. Viņš norobežojās no ārpasaules, jurista karjerai bija pārvilkta svītra — viņam bija palicis tikai viņa prāts un rokas. Kaut kādā ceļā viņam izdevās dabūt pozitronu smadze­nes, pie tam vissarežģītākās, kam ir vislielā­kās spējas risināt ētiskas problēmas un kas vispār ir augstākais robotikas sasniegums.

Tad viņš uzaudzēja ķermeni ap šīm sma­dzenēm. Padarīja šo robotu par to, kas pats būtu varējis kļūt. Viņš atdeva tam savu vārdu, un sabiedrībā atkal parādījās Stīvens Baierlijs, bet pats turpināja vadīt savas die­nas kā vecais, sakropļotais skolotājs, ko ne­viens nekad nav redzējis …

— Par nelaimi es šo pasaciņu sagrāvu, iesizdams cilvēkam, — jaunais mērs sacīja.

— Laikraksti ziņo, ka pēc ša gadījuma jūs esot oficiāli atzinusi mani par cilvēku.

— Kā tas notika? Vai jūs nevarētu man to pateikt? Tā taču nebija nejaušība?

— Nepavisam ne. Kvinns paveica lielāko daļu darba. Mani cilvēki paklusām sāka iz­platīt runas, ka es nekad neesmu iesitis cil­vēkam, ka nemaz neesmu spējīgs iesist cilvē­kam, ka pat provokācijas gadījumā es to ne­izdarīšu un tas būs drošs pierādījums, ka esmu robots. Tad es noorganizēju šo muļķīgo publisko uzstāšanos, kas tika pienācīgi iz­reklamēta, un galu galā bija gandrīz neno­vēršami, ka kāds muļķis uzķersies uz āķa. Būtībā tas viss bija tikai lēts triks. Šādos ga­dījumos visu nosaka mākslīgi radītā atmo­sfēra. Protams, emocionālais efekts nodroši­nāja manu ievēlēšanu, kā tas arī bija pare­dzēts.

Robotu psiholoģe pamāja.

— Redzu, jūs ielaužaties manā nozarē, un tas laikam gan būtu jādara katram politiķim. Taču man ir ļoti žēl, ka viss izvērtās šādi. Man patīk roboti. Man tie patīk daudz labāk nekā cilvēki. Ja varētu radīt robotu, kas spētu kļūt par valsts darbinieku, manuprāt, viņš būtu visideālākais no tiem. Pakļaujoties ro­botikas likumiem, viņš nespētu nodarīt pāri cilvēkiem, nebūtu tirāns, neciestu korupciju, muļķību, aizspriedumus. Un, nokalpojis savu laiku, viņš atstātu savu posteni, kaut arī būtu nemirstīgs, jo nespētu apbēdināt cilvēkus, ļaudams tiem uzzināt, ka viņus vadījis robots. Tas būtu ideāli.

— Ja vien robots neciestu neveiksmi savu smadzeņu zināmās aprobežotības dēļ. Pat vis­komplicētākās pozitronu smadzenes tomēr nav adekvātas cilvēka smadzenēm.

— Viņam būtu padomdevēji. Pat cilvēka smadzenes nav spējīgas valdīt bez palīgiem.

Baierlijs ar nopietnu ieinteresētību pavērās Sjūzenā Kelvinā.

— Kāpēc jūs smaidāt, doktore Ķelvina?

— Es smaidu tāpēc, ka misters Kvinns to­mēr nebija visu līdz galam izdomājis.

— Jūs gribat teikt, ka šī viņa versija būtu vēl papildināma?

— Tikai mazliet. Trīs mēnešus pirms vēlē­šanām šis invalīds, ko misters Kvinns uzska­tīja par īsto Stīvenu Baierliju, noslēpumainu iemeslu dēļ pavadīja uz laukiem. Viņš atgrie­zās tieši pirms jūsu slavenās publiskās ru­nas. Galu galā — ko vecais invalīds bija iz­darījis vienreiz, viņš varēja izdarīt arī otr­reiz, it īpaši vēl tāpēc, ka otrais eksemplārs ir ļoti vienkāršs salīdzinājumā ar pirmo.

— Es jūs īsti labi nesaprotu.

Doktore Ķelvina piecēlās un sakārtoja tērpu. Acīmredzot viņa gatavojās aiziet.

— Es gribu teikt, ka ir iespējams viens ga­dījums, kad robots var iesist cilvēkam, nepār­kāpjot Pirmo likumu. Tikai viens gadījums …

— Un tas būtu?

Doktore Ķelvina jau bija pie durvīm.

— Kad cilvēks, kam jāsit, ari ir robots, — viņa klusi sacīja.

Robotu psiholoģes kalsnajā sejā staroja sirsnīgs smaids.

— Ardievu, mister Baierlij! Es ceru, ka va­rēšu balsot par jums pēc pieciem gadiem — koordinatora vēlēšanās.

Stīvens Baierlijs nosmējās.

— Man jāatbild, ka tas ir vēl tālas nākot­nes jautājums …

Durvis aiz viņas aizvērās.

*

Es raudzījos viņā ar šausmām.

— Vai tā ir patiesība?

— No pirmā līdz pēdējam vārdam, — viņa atbildēja.

— Un lielais Baierlijs bija robots?

— Nav vairs nekādu iespēju to noskaidrot. Es domāju, ka viņš bija robots. Bet, nolēmis mirt, viņš lika savu ķermeni atomizēt, tā ka nekad neko nevarēs pierādīt. Starp citu — kāda gan tam nozīme?

— Tomēr …

— Jums ari ir pilnīgi nepamatoti aizsprie­dumi pret robotiem. Viņš bija loti labs mērs. Pēc pieciem gadiem viņš kļuva par reģiona koordinatoru. Un, kad 2044. gadā Zemes re­ģioni apvienojās federācijā, viņš kļuva par pirmo Pasaules Koordinatoru… Un tas ir viss, — Sjūzena Ķelvina sacīja un piecēlās.

— Es redzēja, kā tas sākās — no tā laika, kad nabaga roboti vēl neprata runāt. Vairāk es nekā neredzēšu. Mans mūžs ir galā. Jūs redzēsiet, kas notiks tālāk.

Sjūzenu Kelvinu es vairāk nesastapu. Pirms mēneša viņa nomira.

SATURS

Daži vārdi par Aizeku Azimovu. — Ņ. Krilova . 5

Trīs robotikas likumi. Tulk. Ņ. Krilova …. 8

Ievads. Tulk. Ņ. Krilova………………………………………….. 9

Robijs. Tulk. Ņ. Krilova……………………………………. 15

Riņķa deja. Tulk. Ņ. Krilova………………………………….. 50

Loģika. Tulk. Ņ. Krilova…………………………………………. 82

Noķert trusi. Tulk. Ņ. Krilova………………………………. 114

Melis! Tulk. Ņ. Krilova………………………………………….. 150

Pazudušais robots. Tulk. R. Koka………………………….. 182

Izeja. Tulk. R. Koka…………………………………………….. 231

Pierādījums. Tulk. R. Koka………………………………….. 273

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Es robots»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Es robots» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Es robots»

Обсуждение, отзывы о книге «Es robots» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x