Aizeks Azimovs - Es robots

— Seit, mister Baierlij, ir tiesas orderis, kas pilnvaro mani pārmeklēt šīs telpas, vai te nelikumīgi neatrodas … hm … mehāniski cilvēki vai jebkāda veida roboti.

Baierlijs mazliet pacēlās no krēsla un pa­ņēma papīru. Vienaldzīgi pārlaidis tam acis, viņš smaidīdams pasniedza to atpakaļ.

— Viss kārtībā. Sāciet! Dariet, kas jums jādara. Misis Hopena, — viņš pievērsās savai saimniecības vadītājai, kas negribīgi iznāca no blakus istabas, — lūdzu, pavadiet viņus un palīdziet, ja varat.

Mazais vīrelis, kura vārds bija Herovejs, brīdi vilcinājās, veltīgi pūlēdamies uztvert Baierlija skatienu, un, nosarcis līdz ausu ga­liem, nomurmināja abiem policistiem:

— Ejam!

Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās.

— Jau cauri? — Baierlijs jautāja tādā tonī, it kā viņam sevišķi neinteresētu ne šis jautā­jums, ne atbilde uz to.

Herovejs nokrekšķinājās, ierunājās neda­biskā falsetā, aprāvās un tad dusmīgi iesāka no jauna:

— Redziet, mister Baierlij, mums ir dotas speciālas instrukcijas pārmeklēt maju ļoti pamatīgi.

— Vai jūs to neizdarījāt?

— Mums tika precīzi norādīts, kas jā­meklē.

— Jā?

— Vardu sakot, mister Baierlij, iztiksim bez smalkām ceremonijām — mums ir pavē­lēts pārmeklēt jūs.

— Mani? •— prokurors plati pasmaidīja. — Kā tad jūs domājat to izdarīt?

— Mums ir līdz caurskatīšanas iekārta …

— Tātad jūs gribat izgatavot manu rent­gena uzņēmumu, ko? Vai jums ir tiesības to darīt?

— Jūs redzējāt manu pilnvaru.

— Vai varu vēlreiz to paskatīties?

Herovejs, kura piere bija norasojusi ne ti­kai aiz lielas centības, atkal pasniedza doku­mentu.

Baierlijs mierīgi sacīja:

— Tur ir minēts viss, kas jums jāpārmeklē. Es citēju: «dzīvojamā ēka, kas pieder Stīve- nam Elanam Baierlijam un atrodas Evans- tronā, Vilovgrovā 355, kā arī garāža, nolikta­vas un visas citas ēkas un būves, kas tur pie­derīgas, kā arī zemes gabals, kas pieder šai mājai»… un tā tālāk. Viss ir pareizi. Bet, mans dārgais, te nekas nav teikts par manas iekšienes izmeklēšanu. Es neesmu mājas daļa. Jūs varat pārmeklēt manas drēbes, ja domā­jāt, ka esmu paslēpis robotu kabatā.

Herovejam bija pilnīgi skaidrs, kam viņš var pateikties par šo darbu, un viņam ne prātā nenāca atkāpties, ja reiz pavērusies iespēja izpelnīties labāku, tas ir, augstāk atal­gotu darbu. Viņa balsī ieskanējās gandrīz vai kareivīgs tonis:

— Paklausieties, man ir atļauja pārmeklēt jūsu mājā mēbeles un visu pārējo, kas tajā atrodas. Jūs taču atrodaties šeit, vai ne tā?

— Vērā ņemama piezīme. Es atrodos savā mājā. Bet es neesmu mēbele. Kā pilngadīgam un par savu rīcību atbildētspējīgam pilso­nim — varu uzrādīt psihiatra izziņu, kas to apliecina, — pastāvošie likumi garantē man zināmas tiesības. Ja jūs izmeklētu mani, tas būtu kvalificējams kā manu personas neaiz­skaramības tiesību pārkāpums. Ar šādu pa­pīru tam nepietiek.

— Protams. Bet, ja jūs esat robots, jums nav personas neaizskaramības tiesību.

— Pareizi. Bet tomēr ar šo papīru nepie­tiek. Tas manu personu atzīst par cilvēku.

. — Kurā vietā? — Herovejs paķēra doku­mentu.

— Tur, kur teikts: «dzīvojamo ēku, kas pie­der» un tā tālāk. Robotam nevar piederēt īpa­šums. Un jūs pasakiet savam priekšniekam, mister Herovej, ka tādā gadījumā, ja viņš mēģinās dabūt līdzīgu dokumentu, kas mani neatzīs par cilvēku, viņu nekavējoties sauks pie atbildības un tiks ierosināta civilprasība, un tad viņam vajadzēs pierādīt, ka es esmu robots, ar tiem faktiem, kas pašreiz ir viņa rīcībā, vai arī maksāt bargu soda naudu par mēģinājumu aizskart manas ar pastāvoša­jiem likumiem garantētās tiesības. Jūs viņam to pateiksiet, vai ne?

Soļojot uz durvīm, Herovejs atgriezās un izmeta:

•— Jūs esat slīpēts jurists …

Viņš vēl īsu brīdi uzkavējās, iebāzis roku kabatā. Tad viņš izgāja laukā, uzsmaidīja te­levīzijas kameras virzienā, vēl arvien turpi­nādams spēlēt savu lomu, pamāja žurnālis­tiem un uzsauca:

— Zēni, rīt jūs kaut ko uzzināsiet! Es ne­mānos!

Iekāpis savā krietni nobružātajā mašīnā, viņš atgāzās sēdeklī, izvilka no kabatas smalko mehānismu un rūpīgi to aplūkoja. Sī bija pirmā reize viņa mūžā, kad nācās izdarīt uzņēmumu ar reflektētiem rentgena stariem. Viņš cerēja, ka ir visu izdarījis pareizi.

Kvinns un Baierlijs nekad nebija tikušies vaigu vaigā, taču saruna pa vizifonu bija gandrīz tas pats. Vārda tiešā nozīmē teiciens «vaigu vaigā» te bija varbūt vēl vairāk vietā, kaut arī viņi viens otra seju redzēja tikai kā fotoelementu pārraidītu attēlu, kas sastāvēja no gaišiem un tumšiem punktiem.

Kvinns bija izsaukuma iniciators un bez liekām ceremonijām sāka runāt pirmais:

— Domāju, jums, Baierlij, būs interesanti uzzināt, ka esmu nodomājis publicēt paziņo­jumu, ka jūs nēsājat aizsargvairogu pret rent­gena staru caurspiedību.

— Ko jūs sakāt!? Tādā gadījumā jūs droši vien jau esat to tikpat kā nopublicējis. Man ir aizdomas, ka mūsu uzņēmīgie preses pār­stāvji jau labu laiku cenšas kontrolēt visas manas sarunas. Es zinu, ka viņi ir pieslēgu­šies mana kantora komunikācijas līnijām, un tādēļ šajās pēdējās nedēļās sēžu mājās. — Baierlija tonis bija laipns, gandrīz draudzīgs.

Kvinna lūpas mazliet sakniebās.

— So sarunu neviens nevar noklausīties. Esmu to nokārtojis, uzņemdamies zināmu personisku risku.

— Domāju gan. Neviens taču nezina, ka aiz visas šās kampaņas stāvat jūs. Vismaz oficiāli neviens to nezina. Bet neoficiāli to zina visi. Es par to neraizētos. Tātad es val­kāju aizsargvairogu? Droši vien jūs to kon­statējāt tad, kad izrādījās, ka jūsu nesen at­sūtītā rokaspuiša uzņemtā rentgenogramma ir pārgaismota?

— Saprotiet, Baierlij, visiem būs pilnīgi skaidrs, ka jūs baidāties no rentgena caur­skates.

— Un arī tas, ka jūs vai jūsu cilvēki ir mē­ģinājuši nelikumīgi pārkāpt manas personas neaizskaramības tiesības.

— Par to nevienam nebūs nekādas daļas!

— Iespējams. Tā ir raksturīga atšķirība starp mani un jums šai kampaņā. Jūs nerē­ķināties ar atsevišķu pilsoņu tiesībām. Es tur­pretim ļoti rēķinos. Es nepakļaušos rentgena caurskatei, tāpēc ka principā gribu aizstāvēt savas tiesības. Tāpat kā es aizstāvēšu citu pilsoņu tiesības, kad būšu ievēlēts.

— Šādi izteicieni, bez šaubām, padarīs jūsu priekšvēlēšanu runu ļoti interesantu, taču neviens jums neticēs. Skan mazliet par cēlu, lai būtu patiesi. Vēl kas, — Kvinna balss piepeši kļuva asa, — tovakar jūsu mājā ne­bija visi tās iemītnieki.

— Kātā?

— Pec ziņojuma, — Kvinns sāka rakņāties papīros, kas atradās viņa priekšā un bija re­dzami vizifona ekrānā, — iznāk, ka vienas personas trūka. Kaut kāda kropla.

— Šis cilvēks, ko jūs saucat par kropli, — Baierlijs neskanīgi sacīja, — ir mans vecais skolotājs, kas dzīvo pie manis. Viņš jau kopš diviem mēnešiem atrodas uz laukiem. Parasti šādos gadījumos mēdz teikt — «bauda pelnītu atpūtu». Vai jums būtu pret to kas iebilstams?

— Jūsu skolotājs? Vai viņš ir zinātnieks?

— Kādreiz viņš bija jurists — pirms kļuva par kropli. Viņam ir oficiāla atļauja nodarbo­ties ar biofiziskiem pētījumiem savā perso­niskajā laboratorijā, un pilnīgi viņa darbu ap­raksti ir iesniegti attiecīgajos orgānos, kur