Aizeks Azimovs - Es robots

— O jā, jūsu viedoklis man ir skaidrs. Pats apvainojums ir smieklīgs, bet jūsu stā­voklis nepavisam. Lūdzu, piedodiet, ja mani smiekli jūs apvainoja. Es smējos par šo ap­galvojumu, ne par jums. Kā es varētu jums palīdzēt?

— Pavisam vienkārši. Jums vajag tikai liecinieku klātbūtnē apsēsties restorānā pie galdiņa un ļaut sevi nofotografēt ēdot.

Lenings atviegloti atlaidās krēslā — grūtākā sarunas daļa bija garām. Viņam bla­kus sēdošā sieviete ļoti ieinteresēti vēroja Bai- erliju, bet pati nebilda ne vārda.

Stīvena Baierlija skatiens uz mirkli sasta­pās ar viņas acīm, ar pūlēm no tām atrāvās un atkal pievērsās Leningam. Kādu brīdi viņa rokas domīgi grozīja bronzas presi, kas bija vienīgais dekoratīvais priekšmets uz viņa galda.

— Baidos, ka nevarēšu jums izdarīt šo pakalpojumu, — viņš klusi sacīja. Tad pacēla roku. — Pagaidiet, doktor Lening, es pilnīgi saprotu, ka visa šī lieta jums ir nepatīkama, ka jūs pret savu gribu esat bijis spiests to uzņemties, ka jūs jūtaties, it kā spēlētu ne­cienīgu un pat smieklīgu lomu. Taču tas viss vēl intīmāk skar mani, tādēļ esiet iecie­tīgs.

Pirmkārt, kādēļ jūs domājat, ka Kvinns — šī persona ar zināmu sabiedrisko stāvokli — nevarēja jūs vienkārši apmānīt, lai jūs izda­rītu tieši to, ko pašreiz darāt?

— Nu, šķiet neticami, ka persona ar re­putāciju tā riskētu kļūt par apsmiekla ob­jektu, ja nebūtu pārliecināta par drošu pa­matu zem kājām.

Baierlija acis bija nopietnas.

— Jūs nepazīstat Kvinnu. Viņš ir spējīgs pataisīt par drošu pamatu stāvāko krauju, kur pat kalnu kaza nenoturētos uz kājām. Viņš droši vien jums sīki izklāstīja savus pē­tījumus, ko sakās izdarījis attiecībā uz mani?

— Pietiekami, lai mani pārliecinātu, ka mūsu firmai būs visai grūti tos atspēkot, tur­pretim jūs to varētu izdarīt daudz vieglāk.

— Tātad jūs ticat viņa apgalvojumam, ka es nekad neēdot? Jūs, doktor Lening, esat zi­nātnieks. Padomājiet, kāda te loģika! Neviens mani nav redzējis ēdam, tātad — es vispār neēdu, kas arī bija jāpierāda. Nu, galu galā …

— Jūs lietojat jurista taktiku, lai sarežģītu pavisam vienkāršu situāciju.

— Tieši otrādi, es mēģinu padarīt skaid­rāku to, ko jūs ar Kvinnu ļoti sarežģījat. Re­dziet, es guļu maz, tas tiesa, un pats par sevi saprotams, ka es neguļu sabiedriskās vietās. Man nekad nav paticis ēst citu cilvēku sa­biedrībā — tā ir neparasta īpatnība, iespē­jams, neirotiskas dabas, taču tas nevienam nenodara nekādu ļaunumu. Paklausieties, doktor Lening, atļaujiet man runāt nosacīti. Pieņemsim, ka mums ir kāds politiķis, kas par katru cenu grib nobīdīt malā reformistiski noskaņotu kandidātu un, pētīdams viņa per­sonisko dzīvi, uzduras šādām dīvainībām, kādas es tikko minēju. Iedomāsimies tālāk, ka viņš visefektīvāk varētu sakompromitēt šo kandidātu ar jūsu firmas palīdzību. Vai jūs domājat, ka viņš atnāks un teiks: «Tas un tas ir robots, jo viņš reti kad ēd citu cilvēku sabiedrībā un es nekad neesmu redzējis, ka viņš būtu aizmidzis tiesas sēdes laikā, bet vienreiz, kad es nakts vidū palūrēju pa viņa logu, viņš sēdēja krēslā un lasīja grāmatu; es ieskatījos arī viņa ledusskapī, un tur ne­bija nekādu produktu.»

Ja viņš jums teiktu tā, jūs liktu sameklēt trakokreklu. Bet, ja viņš jums saka: «Viņš nekad neguļ, viņš nekad neēd», tad šis sa­triecošais apgalvojums padara jūs aklus pret faktu, ka šādus apgalvojumus nav iespējams pierādīt. Un jūs lieliski pakalpojat viņam, iemaisīdamies šajā jandāliņā.

— Vienalga, ser, — Lenings ierunājās ar draudīgu neatlaidību, — vai jūs uz šo jautā­jumu skatāties nopietni vai ne, tā nokārtoša­nai ir nepieciešams tikai publiski paēst pus­dienas, kā es jau minēju.

Baierlijs atkal paskatījās uz sievieti, kas, neizmainoties sejā ne vaibstam, vēl arvien vēroja viņu.

— Piedodiet, vai es pareizi sadzirdēju jūsu vārdu? Doktore Sjūzena Ķelvina?

— Jā, mister Baierlij.

— Jūs esat firmas «U. S. Robots» psiho­logs, vai ne?

— Atvainojiet, robota psihologs.

— Vai tad robotu psihe tik ļoti atšķiras no cilvēku psihes?

— Tās ir pavisam dažādas pasaules. — Viņa vēsi pasmaidīja. — Roboti pēc savas dabas ir ļoti godprātīgi.

Jurista mutes kaktiņi noraustījās, apspie­žot smaidu.

— Nu, tas ir pamatīgs belziens. Bet es jums gribēju ko teikt. Tā kā jūs esat psiho… robotu psihologs un pie tam sieviete, jūs no­teikti būsiet izdarījusi to, par ko doktors Le­nings nepadomāja.

— Un proti?

— Jūsu rokassomiņā ir kaut kas ēdams.

Sjūzenas Kelvinas trenēti vienaldzīgajās

acīs kaut kas ietrīcējās.

— Jūs mani pārsteidzat, mister Baierlij,— viņa sacīja.

Atvērusi somiņu, viņa izņēma ābolu un klusēdama pasniedza juristam. Doktors Le­nings, pārvarējis pirmā mirkļa satraukumu, saspringti vēroja, kā ābols lēnām pārceļoja no vienas rokas otrā.

Stīvens Baierlijs mierīgi tajā iekoda un tikpat mierīgi norija kumosu.

— Vai redzat, doktor Lening?

Doktors Lenings uzsmaidīja tik atviegloti, ka pat viņa uzacis izskatījās labvēlīgas. Bet šis atvieglojums ilga tikai vienu īsu mirkli.

Sjūzena Ķelvina sacīja:

— Bija interesanti redzēt, vai jūs to apēdī- siet, bet šajā gadījumā tas, protams, neko ne­pierāda.^

— Nepierāda? — Baierlijs pavīpsnāja.

— Protams, nē. Doktor Lening, ir pilnīgi skaidrs: ja misters Baierlijs būtu cilvēkveida robots, tā būtu vispilnīgākā imitācija. Viņš ir gandrīz neticami cilvēcisks. Galu galā mēs taču visu mūžu esam redzējuši un vērojuši cilvēciskas būtnes, un mūs apmānīt ar kaut ko tikai aptuveni cilvēkam līdzīgu nebūtu iespējams. Tai būtu jābūt precīzai cilvēka ko­pijai. Paraugieties uz ādas tekstūru, uz acu varavīksnenēm, roku locītavu veidojumu. Ja viņš ir robots, man būtu patīkami apzināties, ka to izgatavojusi firma «U. S. Robots», jo tas ir labs darbs. Vai gan jūs domājat, ka tas, kas pievērsis uzmanību šādām ārienes finesēm, nebūtu parūpējies par pāris mehā­nismiem ēšanai, aizmigšanai, izvadproce- siem? Varbūt tikai galējas nepieciešamības gadījumiem, piemēram, lai novērstu tādas situācijas, kāda ir radusies pašreiz. Tātad viena maltīte vēl it nekā nepierādīs.

— Pag, pag, — Lenings noņurdēja. — Es neesmu gluži tāds muļķis, par kādu jūs abi mani gribat iztaisīt. Es neesmu ieinteresēts jautājumā, vai misters Baierlijs ir cilvēks vai nav. Es esmu ieinteresēts pasargāt firmu no nepatikšanām. Publiskas pusdienas darīs galu šai lietai uz visiem laikiem, vien­alga, ko Kvinns uzsāktu. Detaļas mēs varam atstāt juristu un robotu psihologu ziņā.

— Bet, doktor Lening, — Baierlijs sacīja, — jūs aizmirstat situācijas politisko pusi. Es esmu tikpat ieinteresēts, lai mani ievēlētu, cik ieinteresēts ir Kvinns to nepieļaut. Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pats nosaucāt viņu vārdā? Tas man ir tāds lēts kaktu advokāta triks. Es zināju, ka, iekāms mūsu saruna būs beigusies, jūs to izdarīsiet.

Lenings spēji nosarka.

— Kāds vēlēšanām ar to sakars?

— Reklāma paliek reklāma, ser. Un katrai nūjai divi gali. Ja Kvinns grib paziņot, ka es esmu robots, un viņam pietiek drosmes to darīt, man pietiks drosmes ielaisties šai viņa spēlītē.

— Jūs gribat teikt, ka … — Lenings ne­spēja noslēpt izbīli.

— Tieši tā. Ļaušu viņam rīkoties, izvēlē­ties sev striķi, pārbaudīt tā izturību, nogriezt īsto garumu, sasiet cilpu, iebāzt tajā galvu un atņirgt zobus. To nieku, kas vēl būs va­jadzīgs, varu izdarīt es.