Aizeks Azimovs - Es robots

— Nē, Kvinn, nē, Robotikas likumos nav neviena vārda, kas ļautu robotam atzīt cil­vēku par vainīgu. Robots nevar izspriest, vai cilvēks ir pelnījis nāves sodu. Tāds lēmums nav viņa spēkos. Viņš nedrīkst nodarīt cilvē­kam pāri — vienalga, vai tas būtu pēdējais nelietis, vai tīrais eņģelis.

— Alfrēd, nerunājiet muļķības, — Sjūzenas Kelvinas balsī ieskanējās nogurums. — Kas notiktu, ja robots nejauši ieraudzītu ārprā­tīgo, kas mēģina aizdedzināt māju, kurā ir cilvēki? Viņš taču atturētu vājprātīgo, vai ne?

— Protams.

— Bet ja viņš to varētu atturēt, vienīgi no­galinot …

Lenings tikai klusi nokremjšķinājās, bet neko neteica.

— Tad, Alfrēd, robots darītu visu iespē­jamo, lai viņam cilvēks nebūtu jānogalina. Ja ārprātīgais tomēr ietu bojā, robotam būtu nepieciešama psihoterapija, jo citādi iekšējais konflikts, ko izraisītu apziņa, ka viņš pār­kāpis Pirmo likumu pret vienu cilvēku, tā paša Pirmā likuma vārdā glābdams vairākus, robotu varētu padarīt ārprātīgu. Taču cilvēks būtu beigts, un robots būtu viņu nogalinājis.

— Vai tad Baierlijs ir ārprātīgs? — Le­nings šajā jautājumā ielika visu sarkasmu, uz kādu bija spējīgs.

— Nē, bet viņš pats arī nav nevienu noga­linājis. Viņš ir atklājis faktus, kas liecina, ka kads atsevišķs cilvēks ir bīstams vairumam pārējo cilvēku, ko mēs saucam par sabied­rību. Viņš aizsargā vairākumu un tādējādi paliek uzticīgs Pirmajam likumam tā maksi­mālajā potencē. Tālāk viņš neiet. Noziedz­niekam nāves sodu vai ieslodzījumu cietumā piespriež tiesnesis pēc tam, kad zvērinātie izlēmuši, ka viņš ir vainīgs. Cietumsargs ieliek viņu cietumā, bende izpilda nāves sodu. Bet misters Baierlijs ir tikai noskaid­rojis patiesību un palīdzējis sabiedrībai.

Pēc mūsu pirmās sarunas par šo tematu, mister Kvinn, es patiešām iepazinos ar mis­tera Baierlija darbības vēsturi un konstatēju, ka viņš tiesā savās nobeiguma runās nekad nav pieprasījis apsūdzētajam nāves sodu. Tāpat es konstatēju, ka viņš ir uzstājies par augstākā soda mēra atcelšanu un daudz lī­dzekļu ziedojis zinātniskām iestādēm, kas pētī kriminālistisko neirofizioloģiju. Viņš acīmre­dzot tic, ka noziedzība drīzāk izskaužama ar dziedināšanu nekā ar sodīšanu. Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgi.

— Jūs tā domājat? — Kvinns pasmaidīja. — Varbūt zīmīgi tādā ziņā, ka te ož pēc ro­bota?

— Varbūt. Kāpēc to noliegt? Tā rīkoties kā viņš var tikai robots vai ļoti godīgs un krietns cilvēks. Bet, redziet, nav nemaz tik vienkārši atšķirt robotu no ļoti laba cilvēka.

Kvinns atgāzās krēslā. Viņa balss aiz ne­pacietības trīcēja:

— Doktor Lening, ir taču pilnīgi iespējams radīt cilvēkveida robotu, kas pēc izskata būtu cilvēka precīza kopija, vai ne?

Mirkli padomājis, Lenings negribīgi sacīja:

— Firmā «U. S. Robots» ir izdarīti tādi eksperimenti, protams, neievietojot robotos pozitronu smadzenes. Izlietojot cilvēka olšū­nas un hormonu regulāciju, var porainas silī­cija plastmasas skeletu apaudzēt ar cilvēka miesu un ādu, tā ka no ārienes nekas nav pa­sakāms. Acis, mati, āda ir pilnīgi tādi paši kā cilvēkam, ne tikai līdzīgi. Un, ja šo veidojumu papildina ar pozitronu smadzenēm un citām vajadzīgajām ierīcēm, iznāk cilvēkveida ro­bots.

— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izgatavotu vienu tādu robotu? — Kvinns īsi jautāja.

Lenings apsvēra:

— Ja viss nepieciešamais — smadzenes, skelets, olšūnas, attiecīgie hormoni un apsta­rošanas ierīces — ir jau sagatavots, apmēram divi mēneši.

Politiķis izslējās savā krēslā.

— Nu, tad mēs paskatīsimies, kā misters Baierlijs izskatās no iekšpuses! Firmai «U. S. Robots» tas nozīmēs skandalozu slavu, taču es devu jums iespēju no tā izvairīties.

Kad viņi palika vieni, Lenings nepacietīgi pievērsās Sjūzenai Kelvinai:

— Kāpēc jūs pastāvat uz …

Viņa tūlīt kaismīgi un asi atbildēja:

— Kas jums vajadzīgs — patiesība vai mana aiziešana no firmas? Es jūsu dēj ne­melošu. Lai firma pati rūpējas par savu pres­tižu. Nekļūstiet gļēvulis!

— Bet ja nu viņš uzšķērdīs Baierliju un tiešām atradīs tur ritenīšus un mehānismus? Ko tad? — Lenings jautāja.

— Viņš to neizdarīs, — Ķelvina nicinoši sacīja. — Baierlijs ir vismaz tikpat gudrs kā Kvinns.

Jaunā vēsts aplidoja pilsētu nedēļu pirms Baierlija kandidatūras izvirzīšanas. Taču teikt «aplidoja» nebūs pareizi. Tā nedroši klumburoja pa pilsētu, ložņāja pa kaktiem. Cilvēki par to smējās un dzina jokus. Bet, kad Kvinna ietekmīgā roka pamazām pastiprināja spiedienu, smiekli vairs neskanēja tik bezrū­pīgi, radās kremtošas šaubas un ļaudis sāka visādi spriedelēt.

Pašas pirmsvēlēšanu sapulces atmosfēra atgādināja satramdītu skudru pūzni. Iepriekš nebija paredzēts, ka Baierlijam būs kāds sān­censis. Pirms nedēļas varēja būt runa vienīgi par viņa kandidatūru. Un arī tagad nebija ne­viena, ar ko Baierliju aizstāt. Gribot negribot vajadzēja vien izvirzīt viņu, un tas izraisīja visos galīgu apjukumu.

Tas viss vēl nebūtu tik ļauni, ja vidusmēra pilsoņus nemāktu šaubas — ticēt vai neticēt pret Baierliju izvirzītajam apvainojumam. Tas būtu pārāk briesmīgi, ja apvainojums atbilstu patiesībai, un pārāk sensacionāli muļķīgi, ja izrādītos, ka viss ir meli.

Nākamajā dienā pēc sapulces, kurā bez sa­jūsmas tika izvirzīta Baierlija kandidatūra, kāds laikraksts publicēja garu interviju ar doktori Sjūzenu Kelvinu — «pasaulslaveno robotu psiholoģijas un pozitronikas speciā­listi».

Sā raksta izraisīto reakciju īsi un skaidri varētu raksturot ar vienu vārdu — «elle».

Fundamentālisti to tik vien bija gaidījuši. Viņi nebija ne politiska partija, ne arī kāda oficiāla reliģiska sekte. Būtībā fundamentā­listi bija tie cilvēki, kas nebija spējuši piemē­roties dzīvei laikmetā, ko nosauca par atom- laikmetu toreiz, kad atomi vēl bija jaunums. Viņi, patiesību sakot, bija vakardienas vien­kāršā dzīves veida piekritēji, kas alka dzīvot tā, kā ļaudis bija dzīvojuši senāk, kaut gan tiem toreiz šī viņu dzīve droši vien nemaz nebija šķitusi tik vienkārša un viņi paši savu­kārt bija tiekušies atpakaļ uz vakardienu.

Fundamentālistiem nebija vajadzīgs jauns pamatojums savam naidam pret robotiem un robotu ražotājiem, taču Kvinna izvirzītais ap­vainojums un Kelvinas izteikumi bija pietie­kams stimuls, lai tie atkal skaļi paceltu balsi.

Firmas «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» milzīgās rūpnīcas atgādināja bišu stropu, kas mudžēt mudžēja no bruņotiem sargiem. Firma gatavojās cīņai.

Pilsētā ap Stīvena Baierlija māju patrulēja policija.

Nekādi vēlēšanu kampaņas parastie pasā­kumi, protams, vairs netika organizēti, un visiem tālākajiem notikumiem bija zināma līdzība ar kampaņu tikai tādēļ, ka tie aizpil­dīja starplaiku no kandidātu izvirzīšanas līdz vēlēšanām.

Mazā, rosīgā vīreļa parādīšanās Stīvenu Baierliju nemaz neuztrauca. Viņš palika nesa­tricināmi mierīgs arī tad, kad ieraudzīja_ šā nelūgtā viesa uniformētos pavadoņus. Arā, aiz bargās apsardzes ķēdes, kas ielenca māju, gaidīja savas profesijas tradīcijām uzticīgie avīžu reportieri un fotogrāfi. Kāda uzņēmīga televīzijas kompānija pat bija uzstādījusi savu uzņemšanas aparatūru tieši pretī proku­rora necilās mājas ieejai, un diktors māksloti satrauktā balsī bēra uzpūstus komentārus.

Rosīgais vīrelis panācās uz priekšu. Izstiep­tajā rokā viņš turēja garu, sarežģītu doku­mentu.