Aizeks Azimovs - Es robots

— Saprotu, — Lenings mehāniski noteica, stīvi raudzīdamies uz saviem pirkstu nagiem.

— Pagājušajā gadā, — Kvinns mierīgi tur­pināja, — man bija izdevība pavisam sīki iepazīties ar mistera Baierlija biogrāfiju. Zi­niet, vienmēr ir lietderīgi rūpīgi izpētīt refor- mistiski noskaņoto politiķu pagātni. Ja jus zinātu, cik bieži tas ir palīdzējis … — Viņš apklusa un vēsi uzsmaidīja savai kvēlojoša­jai cigaretei. — Bet mistera Baierlija pagātnē nav nekā ievērojama. Klusa dzīve provinces pilsētā, mācības koledžā, sieva, kas jauna mirusi, autokatastrofa, pēc tam lēna atvese­ļošanās, tieslietu fakultāte, pārnākšana uz galvaspilsētu, prokurora amats.

Frānsiss Kvinns lēni pašūpoja galvu un piebilda:

— Toties viņa tagadējā dzīve ir ievērības cienīga. Mūsu apgabala prokurors nekad neēd!

Lenings strauji pacēla galvu, un viņa vecīgajās acīs atplaiksnījās pārsteidzoša iein­teresētība.

— Atvainojiet, kā jūs teicāt?

— Mūsu apgabala prokurors nekad ne­ēd, — Kvinns atkārtoja, noskandēdams pa zilbēm. — Izteikšos mazliet precīzāk: nekad viņš nav redzēts ēdam vai dzeram. Nekad! Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Nevis retu­mis, bet nekad!

— Man tas liekas pilnīgi neticami. Vai jūs varat paļauties uz saviem informācijas avo­tiem?

— Jā, varu, un man tas nepavisam nelie­kas neticami. Tālāk — nekad nav redzēts, ka mūsu apgabala prokurors dzertu — tas vien­līdz attiecas kā uz ūdeni, tā alkoholiskiem dzērieniem — vai gulētu. Ir vēl arī daži citi fakti, taču man šķiet, ka esmu pateicis pie­tiekami daudz, lai jūs mani saprastu.

Lenings atgāzās pret krēsla atzveltni, un kādu brīdi valdīja sasprindzināts klusums kā pēc izaicinājuma uz divkauju. Tad vecais ro­botikas speciālists papurināja galvu.

— Nē. No jūsu konstatējumiem, ņemot vērā faktu, ka jūs tos pavēstāt man, izriet tikai viens secinājums. Taču tas nav iespējams.

— Doktor Lening, šis misters Baierlijs nav cilvēks!

— Ja jūs man teiktu, ka viņš ir maskējies sātans, es drīzāk jums noticētu.

— Viņš ir robots, doktor Lening, kad es jums saku.

— Bet es jums saku, mister Kvinn, ka tas ir absurdākais apgalvojums, kādu es jeb­kad esmu dzirdējis!

Atkal iestājās saspīlēts klusums.

— Un tomēr, — Kvinns sacīja, rūpīgi no­spiezdams savu cigareti, — jums vajadzēs iz­pētīt šo absurdu, izmantojot visas iespējas, kādas ir firmai.

— Es nekādi nevaru to uzņemties, mister Kvinn. Vai jūs patiešām domājat, ka akciju sabiedrība kaut kādā veidā iejauksies vietējā politikā?

— Jums nav citas izejas. Pieņemsim, ka es būšu spiests paziņot atklātībā šos faktus ne­pārbaudītus. Man ir tikai netieši pierādī­jumi.

— Dariet, kā vēlaties.

— Bet es tā nevēlos. Es daudz labprātāk gribētu īstus pierādījumus. Un avī jums tas nepatiktu, jo šāds paziņojums sagādātu jūsu firmai lielas nepatikšanas. Jūs taču ļoti labi zināt likumus, kas stingri aizliedz lietot ro­botus uz cilvēku apdzīvotām pasaulēm.

— Protams! — Lenings strupi izmeta.

— Jūs zināt, ka firma «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» ir Saules sis­tēmā vienīgā, kas izgatavo pozitronu robotus, un, ja Baierlijs ir robots, tad noteikti pozi­tronu robots. Jums ir arī zināms, ka pozitronu roboti netiek pārdoti, bet tikai iznomāti, ka visi roboti paliek firmas īpašumā un pārziņā un tādēļ tā ir atbildīga par viņu rīcību.

— Mister Kvinn, nebūs grūti pierādīt, ka firma nekad nav izgatavojusi cilvēkveida ro­botu.

— Bet to var izdarīt? Tīri teorētiski — vai tas ir iespējams?

— Jā, to var izdarīt.

— Arī slepeni, varu iedomāties. Neatzīmē­jot nekādos dokumentos.

— Nē, ser, pozitronu smadzenes slepeni ne­var izgatavot. Sis process ir saistīts ar pārāk daudziem faktoriem, bez tam ir visstingrākā valdības kontrole.

— Jā, bet roboti taču nolietojas, salūst, iz­iet no ierindas … un tos demontē.

— Un pozitronu smadzenes izmanto no jauna vai arī iznīcina.

— Patiešām? — Frānsiss Kvinns atļāvās sarkastisku intonāciju. — Bet ja nu vienas — gluži nejauši, protams — netika iznīcinā­tas … un gadījās, ka kādai cilvēkveida kon­strukcijai pašreiz bija vajadzīgas smadze­nes?

— Pilnīgi izslēgts!

— Jums to vajadzēs pierādīt valdībai un sabiedrībai, kādēļ jūs nevarētu to pierādīt ta­gad man?

— Kādam nolūkam mums tas būtu bijis vajadzīgs? — Lenings dusmīgi vaicāja. — Kādēļ mēs to lai darītu? Vai, jūsuprāt, mums vairs nav ne kripatiņas veselā sa­prāta?

— Tūlīt paskaidrošu, mans dārgais! Firmai būtu ļoti pa prātam, ja tiktu atļauts lietot cil­vēkveida pozitronu robotus uz apdzīvotām pasaulēm. Tā gūtu fantastisku peļņu. Taču sabiedrības aizspriedumi pret šādu praksi ir pārāk lieli. Bet iedomājieties: ja jums izdotos cilvēkus vispirms pieradināt pie šādiem robo­tiem — redziet, cik gudrs advokāts, cik labs mērs, un viņš ir robots. Iegādājieties mūsu robotus kalpotājus!

— Tīrā fantastika! Komiska, smieklīga spriedelēšana!

— Pieļauju. Bet kādēļ to nepierādīt? Vai jūs vēl arvien domājat, ka labāk būs to pie­rādīt visai sabiedrībai?

Kabinetā sāka jau krēslot, taču vēl nebija

tik tumšs, ka nevarētu saskatīt mulso pie- tvīkumu Alfrēda Leninga sejā. Zinātnieka roka lēnām pieskārās slēdzim, un sienās iebū­vētie gaismas ķermeņi piepildīja telpu ar maigu spožumu.

— Nu labi, — viņš norūca. — Paskatīsi­mies.

Stīvena Baierlija seja nebija no tām, ko viegli aprakstīt. Pēc dzimšanas apliecības vi­ņam bija četrdesmit gadu un arī pēc iz­skata — četrdesmit, bet viņš bija veselīgs, dzīvespriecīgs četrdesmitgadnieks ar labi koptu ārieni, un nodrāztais izteiciens «iz­skats atbilst gadiem» šai gadījumā zaudēja savu parasto, ne visai glaimojošo nozīmi.

Tas jo sevišķi izpaudās, kad misters Baierlijs smējās, un pašreiz viņš to darīja.- Smējās skaļi un ilgi, tad uz mirkli apklusa, pēc tam aizgūdamies smējās atkal…

Alfrēda Leninga seja savilkās stingā maskā, kas pauda sarūgtinājumu un nepa­tiku. Viņš pagriezās pret blakus sēdošo sie­vieti, bet tā tikai mazliet saknieba savas plā­nās, bālās lūpas.

Beidzot Baierlijs cik necik atguvās no ne­gantās smieklu lēkmes.

— Vai patiešām, doktor Lening… vai pa­tiešām … es … es esot robots?

— Tas nav mans apgalvojums, ser! — Le­nings strupi noskaldīja. — Es būtu gluži ap­mierināts, ja izrādītos, ka jūs esat cilvēku

cilts loceklis. Tā kā mūsu akciju sabiedrība nav jūs izgatavojusi, esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka jūs tas arī esat — vismaz no likuma viedokļa. Bet, tā kā ziņojumu, ka jūs esat ro­bots, mums visā nopietnībā ir iesniegusi per­sona ar zināmu sabiedrisko stāvokli…

— Nenosauciet viņa vārdu, ja tas varētu ieskrambāt jūsu ētikas granīta klinti, bet, lai būtu ērtāk diskutēt, pieņemsim, ka tas bija Frānsiss Kvinns. Turpinietl

Lenings, kas jutās aizskarts, ka ticis pār­traukts, asi nošņācās un kādu brīdi sapīcis klusēja, tad vēl vēsākā tonī turpināja:

— … persona ar zināmu sabiedrisko stā­vokli, kuras vārdu man nenāk ne prātā ļaut jums trīsreiz minēt, esmu spiests lūgt jūsu palīdzību, lai pierādītu pretējo. Jau tas vien, ka šāds apgalvojums tiktu virzīts tālāk un šī persona ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem to paziņotu atklātībā, būtu liels trieciens fir­mai, ko es pārstāvu, — pat tādā gadījumā, ja apsūdzība nekad netiktu pierādīta. Vai jūs saprotat mani?