Aizeks Azimovs - Es robots

— Tās nevēlas daudz runāt par šo tematu, Alfrēd, — Sjūzena mazliet paceltā balsi at­bildēja. — Tās saka, ka viņi varot mūs dzir­dēt… bet, kad es cenšos izdibināt kaut ko vairāk, tās kļūst… it kā īgnas. Bet tā ne­drīkstētu būt… Saīdzis robots — kur tas dzirdēts!

— Varbūt jūs, Sjūzen, tomēr mums pa­stāstītu, ko esat uzzinājusi, — Bogerts sacīja.

— Jā, lūdzu! Smadzenes atzīst, ka tikai pa­šas vada kuģi. Tās ir izteikti optimistiski no­skaņotas par izmēģinātāju drošību, bet sīkāk neizsakās. Un es neuzdrošinos tās piespiest. Taču šķiet, ka Smadzeņu dīvainā izturēšanās ir saistīta tieši ar starpzvaigžņu lēcienu. Kad es par to ieminējos, Smadzenes sāka skaļi smieties. Ir vēl arī citi simptomi, bet šī reak­cija neapšaubāmi norāda, ka Smadzenes vairs nedarbojas normāli.

Sjūzena palūkojās kolēģos.

•— Manuprāt, tā ir histērija. Es tūlīt sāku runāt par citu tin ceru, ka nepadarīju stā­vokli ļaunāku. Taču tas mani uzveda uz ceļa. Ar histēriju es tikšu galā. Dodiet man div­padsmit stundu laika! Ja man izdosies pa­nākt, ka Smadzenes atkal funkcionēs nor­māli, tās atvedīs kuģi atpakaļ.

Šķita, ka Bogertu ķēris pēkšņs sitiens.

— Starpzvaigžņu lēciens?!

— Kas tad ir? — Ķelvina un Lenings vienā balsī iesaucās.

— Aprēķini dzinēja konstruēšanai, ko Sma­dzenes mums izsniedza … Ziniet, man nupat kaut kas iešāvās prātā.

Bogerts steigšus izgāja no kabineta.

Lenings pavadīja viņu ar izbrīnītu skatienu un tad strupi sacīja Kelvinai:

— Pacentieties tikt galā ar Smadzenēm, Sjūzen!

Pēc divām stundām Bogerts uzbudināti stāstīja Leningam:

— Es jums saku, Lening, tas ir tieši tā. Starpzvaigžņu lēciens nav momentāns — ne­var tāds būt, jo gaismas ātrums ir galīgs lie­lums. Un izliektā telpā nevar eksistēt dzī­vība … nevar eksistēt matērija un enerģija kā tāda. Man nav reāla priekšstata, kādi pro­cesi tur notiek, bet tas ir fakts. Un tieši tas arī iznīcināja «Consolidated Robots» domā­jošo mašīnu.

Donovana pašsajūta pilnīgi atbilda viņa novārgušajam izskatam.

— Vai pagājušas tikai piecas dienas?

— Tikai piecas dienas. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Donovans izmisis palūkojās apkārt. Zvaig­znes aiz stikla bija pazīstamas, bet bezgala vienaldzīgas. Kuģa sienas bija aukstas,

gaisma, kas nesen atkal bija iedegusies, pie­pildīja telpu ar nežēlīgu spožumu, mērapa­rāta šautra vēl arvien ietiepīgi rādīja nulli, un Donovans visu laiku juta mutē pupu garšu.

Viņš īgni izgrūda:

— Es gribu nomazgāties.

Pauels pacēla acis un sacīja:

— Es arī. Neaizliedz sev to prieku. Bet ja tu negribi mazgāties pienā un palikt bez dzeramā …

— Tik un tā mums reiz tā pietrūks. Greg, kad notiks šis starpzvaigžņu lēciens?

— Nav ne jausmas. Varbūt mēs vienkārši turpināsim lidot. Lai kā, galu galā mēs tur nokļūsim. Vai vismaz mūsu pīšļos sabirušie kauliņi. Bet vai tieši tas, ka mums draud bojā eja, nesatricināja Smadzeņu garīgo līdz­svaru?

Donovans nepagriezdamies sacīja: - — Greg, es visu laiku domāju … Stāvok­lis ir gaužām nelabs. Ko darīt te nav — staigā apkārt un runājies pats ar sevi. Tu droši vien esi dzirdējis stāstām par puišiem, kas izbraukuši kosmosā un vairs netikuši atpakaļ. Viņi zaudē prātu, pirms nomirst bada nāvē. Nezinu, Greg, bet, kopš atkal iedegās gaisma, man ir tāda savāda sajūta.

Iestājās klusums. Tad Pauels klusi un no­spiesti sacīja:

— Man arī. Ko tu jūti?

Rudmatis pagriezās.

— Man iekšā viss ir sasprindzis un tā

jocīgi tūkst. Ir grūti elpot. Es nevaru nostā­vēt mierā.

— Hm … Vai tu jūti vibrāciju?

— Vibrāciju, tu saki?

— Apsēsties uz brīdi un ieklausies. Tu to nesadzirdēsi, bet sajutīsi — it kā kaut kur kaut kas pulsētu, liekot pulsēt visam kuģim, un šī pulsācija atbalsojas arī mūsos… Ieklausies …

— Jā … jā … Greg, kas tas ir, kā tu domā? Varbūt tas ir tikai mūsos pašos?

— Iespējams. — Pauels lēni nobraucīja savas ūsas. — Bet varbūt tie ir kuģa dzi­nēji. Varbūt tie gatavojas …

— Kam tad?

— Starpzvaigžņu lēcienam. Iespējams, ka tas drīz sāksies, un velns vien zina, kas tad notiks ar mums …

Donovans uz mirkli iegrima domās un tad nikni sacīja:

— Lai notiek, kam ir jānotiek. Bet būtu la­bāk, ja mēs varētu vismaz cīnīties! Ir paze­mojoši tā gaidīt.

Apmēram pēc stundas Pauels uzmeta ska­tienu savai rokai, kas gulēja uz krēsla elkoņu balsta, un ar ledainu mieru sacīja:

— Pieskaries sienai, Maik!

Donovans pielika roku pie sienas un kon­statēja:

— Tā dreb, Greg.

Pat zvaigznes izskatījās vibrējošā dūmakā tītas_. Radās neskaidra sajūta, ka gigantiska mašīna kuģa sienās koncentrē spēku, uzkrā­dama enerģiju varenam izrāvienam, pulsējot pārvarēdama pieaugošu pretestību.

Tas sākās piepeši un ar svelošām sāpēm. Pauels konvulsīvi sarāvās un gandrīz izkrita no krēsla. Viņš vēl uzmeta ašu skatienu Do­novanam, un tad acu priekšā viss satumsa, tikai ausīs kā izmisīgs smilksts ieskanējās un izdzisa Donovana kliedziens. Viņa krūtīs, raustīdamies sāpēs, kaut kas cīnījās pret stindzinošu ledus segu, kas kļuva arvien bie­zāka.

Kaut kas izrāvās un aizvirpuļoja mirgojo­šas gaismas un sāpju uzliesmojumā … No­krita …

… un virpuļoja …

… un gāzās lejup …

… klusumā!

Tā bija nāve!

Tā bija pasaule bez kustības un sajūtām. Tikai neskaidra, neapzināta nojausma; no­jausma par tumsu un klusumu, un bezveidīgu cīņu …

Un visvairāk — mūžības nojausma.

No viņa bija palicis pāri tievs, balts pave­diens — viņa «es», sastindzis un pārbiedēts.

Tad atskanēja vārdi, uzmācīgā laipnībā nodārdēdami pār viņu kā apdullinošu skaņu jūra:

— Vai jūs nejūtaties ērti savā zārkā? Izmē­ģiniet firmas «Melanholiskais līķis» elastīgos šķirstus! Konstruēti pēc zinātnes jaunākajām atziņām, tie atbilst ķermeņa dabiskajiem iz­liekumiem un apgādāti ar Bi vitamīnu. Lieto­jiet šās firmas ērtos zārkus! Atcerieties — jūs .. .būsiet… miris … ilgi… ilgi!…

Mistiskā balss, kas reizē bija un nebija skaņa, izdzisa tālumā kā lišķīgs, dunošs čuksts.

Baltais pavediens, kas varētu būt bijis Pauels, veltīgi pūlējās patverties nemateriā­lajā laika mūžībā, kura iekļāva to no visām pusēm, un ierāvās sevī, kad simt miljonu garu simt miljonu soprānu balsīs griezīgiem izklie- dzieniem arvien pieaugošā spēkā skandēja:

— Es priecāšos, kad tu, blēdi, būsi miris!

— Es priecāšos, kad tu, blēdi, būsi miris!

— Es priecāšos …

Mežonīgā gaudošana kā pa spirāli uzvijās augšup līdz griezīgai superskaņai, ko dzirde vairs neuztvēra, un aiztraucās vēl augstāk …

Baltais pavediens trīcēja pulsējošās sāpēs. Tad tas klusi saspringa …

Atskanēja parastas balsis — daudz balsu. Cits caur citu vāvuļoja vesels bars — virpu­ļojošs pūlis ātrā, trauksmainā kustībā drāzās viņam garām, cauri un pāri, atstājot aiz sevis plīvojošas vārdu driskas:

— Kas ar tevi, vecīt? Tu izskaties kā sa­malts …

— … viss vienās ugunīs, bet man izde­vās …

— … tiku līdz paradīzei, bet vecais Pēte­ris …

— Nu, man ar šo būs īsa runa, esam jau agrāk sadarbojušies …

— Ei Sem, šurp, šurp! …

— Vai tev ir mikrofons? Belcebuls saka …