Aizeks Azimovs - Es robots

— Oho-o-o! — Smadzenes klusi un stiepti izsaucās.

— Tādēļ esi ļoti uzmanīgs! Kad mēs nonāksim pie kartītes, kas nozīmē briesmas, varbūt pat nāvi cilvēkam, tu neuztraucies. Redzi, Domātāj, šai gadījumā tas nav ne­kas — pat ja tā būtu nāve, tas nepavisam nav tik svarīgi. Tātad, kad nonāksi pie tās kartī­tes, tad vienkārši apstājies, dod to atpakaļ — un tas būs viss. Vai saproti?

— Jā, pilnīgi. Bet kā gan tā — cilvēku nāve! Vai, vai! …

— Es dzirdu, ka nāk doktors Lenings un doktors Bogerts. Viņi tev pateiks, kāds ir šis uzdevums, un tad mēs sāksim. Esi labiņš…

Palēnām kartītes tika ievadītas Smadze­nēs. Pēc katras kādu brīdi mašīnā bija dzir­dams kluss, dīvaini sprakšķošs troksnis — Smadzenes strādāja. Tad iestājās klusums, kas nozīmēja, ka tās ir gatavas saņemt nā­kamo kartīti. Tas bija darbs stundām — ka­mēr materiālu, kas apjomā līdzinājās apmē­ram septiņpadsmit bieziem matemātiskās fi­zikas sējumiem, ievadīja Smadzenēs.

Procesam ritot, cilvēkus pārņēma arvien pieaugošs nemiers. Lenings kaut ko nikni murmināja pie sevis, Bogerts vispirms domīgi aplūkoja savus pirkstu nagus un tad izklai­dīgi sāka tos grauzt. Kad beidzot Smadzenēs nozuda pēdējā kartīte no lielās kaudzes, Ķel­vina nobālusi sacīja:

— Kaut kas nav labi.

Lenings tikko varēja izdabūt vārdus pāri lūpām:

— Tas nevar būt. Vai Smadzenes … būtu pagalam?

— Domātāj! — Sjūzena Ķelvina visa trī­cēja. — Vai tu dzirdi mani, Domātāj?

— Oho! — atskanēja nevērīga atbilde. — Ko jums vajag?

— Atrisinājumu …

— Ak tā! To es varu. Un tikpat viegli es jums uzbūvēšu visu kuģi, ja jūs man dosiet robotus. Jauku kuģi. Tas prasīs apmēram di­vus mēnešus.

— Vai nebija … nekādu grūtību?

— Vajadzēja ilgi skaitļot, — Smadzenes atbildēja.

Doktore Ķelvina pakāpās atpakaļ. Viņas kalsnajos vaigos nebija atgriezies sārtums. Viņa pamāja pārējiem, lai tie iet projām.

Atgriezusies savā kabinetā, viņa teica:

— Es to nesaprotu. Informācijai, ko mēs ievadījām Smadzenēs, vajadzēja saturēt di­lemmu — iespējams, nāves briesmas. Ja ir noticis kaut kas slikts …

— Mašīna runā pilnīgi saprātīgi. Nekādas dilemmas tātad nav, — Bogerts mierīgi sa­cīja.

Taču psiholoģe dedzīgi iebilda:

— Ir dilemmas un dilemmas. Ir dažādas formas, kā izbēgt no īstenības. Varbūt Sma­dzenes ir tikai viegli skartas, nu, teiksim, tik daudz, ka tās maldīgi domā, ka spēj atrisi­nāt uzdevumu, kaut gan faktiski to nespēj_. Bet var arī būt, ka tās vilcinās uz kaut ka patiešām briesmīga robežas, tā ka mazākais uzmudinājums var tās pazudināt.

— Bet varbūt, — teica Lenings, — dilem­mas nav. Varbūt «Consolidated Robots» ma­šīna salūzusi, risinot kādu citu uzdevumu, vai sabojājusies tīri mehānisku cēloņu dēļ.

— Pat ja tā būtu, — Ķelvina palika pie sava, — mēs nedrīkstam riskēt. Paklausieties: no šā brīža neviens lai nemēģina ne vārda iečukstēt Smadzenēm. Es tās ņemu savā ziņā.

— Labi, — Lenings nopūtās, — lai notiek. Bet pagaidām ļausim Smadzenēm būvēt kuģi. Un, ja tās patiešām to uzbūvēs, mums tas būs jāizmēģina.

3im nolūkam mums vajadzēs mūsu vis­labākos izmēģinātājus, — viņš domīgi pie­bilda.

Maikls Donovans ar niknu rokas kustību pieglauda savus rudos matus, nepavisam ne­vērodams, ka nemierīgā kodaļa tūlīt atkal ne­ganti izspūra.

•— Man pietiek, Greg! — viņš sacīja. — Runā, ka kuģis esot pabeigts. Neviens ne­zina, kas tas īsti par kuģi, bet gatavs tas ir. Ejam, Greg! Tūlīt pat ķersimies pie klo­ķiem!

_— Izbeidz, Maik! — Pauels gurdi atbil­dēja. — Tu vispār pēdējā laikā esi kā tāds rūguma pods, un šejienes noslēgtā atmosfēra tev neiet labumā.

— Paklausies, — Donovans atkal pārbrauca

roku pār nepaklausīgajiem matiem. — Es ne­esmu tik daudz noraizējies par mūsu čuguna ģēniju un viņa bleķa kuģi. Bet man iet zu­dumā atvaļinājums. Un šī vienmuļība! Te nav nekā, vienīgi tavas ūsas un skaitļi — nejē­dzīgi skaitļi. Kāpēc gan mums uzdod šādus darbus?

— Tāpēc, — Pauels lēnīgi atbildēja, — ka mēs nebūsim nekāds zaudējums, ja tiksim pa­zaudēti. Labi, nomierinies! Doks Lenings nāk šurp.

Doktora Leninga sirmās uzacis bija tikpat kuplas kā vienmēr un stāvs par spīti gadiem vēl arvien nesalīcis un spēka pilns. Neteik­dams ne vārda, viņš kopā ar abiem puišiem uzkāpa pa nogāzi un izgāja klajumā, kur klu­sējoši roboti bez cilvēka vadības būvēja kuģi.

Nē, nevis būvēja, jau bija uzbūvējuši!

— Roboti stāv, — Lenings sacīja. — Šo­dien neviens nav pakustējies.

— Tātad kuģis ir gatavs? Pilnīgi ga­tavs? — Pauels jautāja.

— Kā lai es to zinu? — Lenings bija sa­īdzis, un viņa uzacis noslīga lejup, gandrīz aizsedzot acis. — Šķiet, ka gatavs. Tuvumā vairs neredz nekādu detaļu, un iekšpusē viss spīd un laistās.

— Jūs bijāt tur iekšā?

: — Tikai uz mirkli. Es neesmu kosmo­

nauts. Vai kāds no jums labi pārzina dzinēju teoriju?

Donovans paskatījās uz Pauelu, bet tas savukārt uz Donovanu.

Donovans sacīja:

— Man ir kosmonauta tiesības, ser, bet manā mācību laikā par superdzinējiem un navigāciju izliektā telpā vēl nekas nebija zi­nāms. Nodarbojāmies ar parasto bērnu spē­līti trijās dimensijās.

Alfrēds Lenings neapmierināts pacēla acis, sprauslājoši izgrūda elpu pa lielo degunu un vēsi noteica:

— Nu, gan mums atradīsies dzinēju spe­ciālisti.

Kad doktors jau grasījās iet projām, Pau­els satvēra viņu aiz elkoņa.

— Ser, vai kuģis vēl ir aizliegta terito­rija?

Bijušais zinātniskais vadītājs mirkli vilci­nājās, tad paberzēja virsdeguni:

— Domāju, ka ne. Vismaz jums abiem ne.

Donovans noraudzījās, kā Lenings aiziet,

un nomurmināja tam pakaļ īsu, izteiksmīgu frāzi. Tad pagriezās pret Pauelu:

— Zini, Greg, man gribētos reiz viņam pa­teikt, ko es īsti par viņu domāju.

— Labāk ejam, Maik!

Kuģa iekšiene līdz pēdējam sīkumam bija pilnīgi pabeigta — to varēja pateikt no viena vienīga acu uzmetiena. Neviens sava amata meistars nebūtu pratis tā nopulēt un nospod­rināt virsmas, kā to bija izdarījuši roboti. Sie­nas klāja spoža, sudrabota metāla apdare, uz kuras nepalika pirkstu nospiedumi.

Nebija neviena stūra — sienas, grīda un griesti līgani, noapaļoti saplūda kopā, un

paslēpto gaismas ķermeņu saltajā, metālis­kajā spožumā cilvēku ielenca seši vēsi savas paša apmulsušās fizionomijas atspulgi.

Galvenais koridors ar cietu, soļus atbalso­jošu grīdu bija līdzīgs šauram tunelim, un visgarām tam rindojās pilnīgi vienādas kajī­tes.

— Mēbeles laikam ir iebūvētas sienās, — Pauels sacīja. — Bet varbūt mums nemaz nav paredzēts ne sēdēt, ne gulēt.

Tikai pēdējā telpa, kas_ atradās vistuvāk kuģa priekšgalam, atšķīrās no pārējām. Te gludo metāla sienu nepārtrauktībā pēkšņi iezīmējās izliekts logs no nerefleksējoša stikla, un zem tā atradās viens vienīgs mēr­aparāts ar vienu vienīgu nekustīgu šautru tieši pretī nulles zīmei.

— Paskaties! — Donovans sacīja un norā­dīja uz vienīgo vārdu virs skalas smalkajām iedaļām.

Tur bija uzrakstīts: «Parseki», un mērska- las pusloka labajā galā sīkiem cipariem — «1 000 000».

Telpā atradas divi krēsli — smagi, lēzeni, bez polstējuma. Pauels piesardzīgi apsēdās un konstatēja, ka krēsls izveidots atbilstoši ķermeņa formām un ir ļoti ērts.