Aizeks Azimovs - Es robots

Здесь есть возможность читать онлайн «Aizeks Azimovs - Es robots» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: rīga, Год выпуска: 1970, Издательство: zinātne, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Es robots: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Es robots»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ES ROBOTS
AIZEKS AZIMOVS
A(Amer) Ai 487
No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova.
Māksliniece V. Hirša.
DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU
«Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen­ties to uzsvērt savos darbos.»
Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā ame­rikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri­sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē­tas iedzīvotājiem.
Šim žanram A. Azimovs — Harvarda uni­versitātes bioķīmijas profesors — veltījis div­desmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vai­rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele­ments. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi­jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni?
«Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrī­bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo­ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā pu­tekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī gran­diozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un pa­radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis­kās problēmas. Šī viela nedod pamatu opti­mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie­gumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.
Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī­jies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga­diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …»
Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimis­ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti.
Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li­dojumus, gan ar robotiem saistītas problē­mas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie­vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite­ratūrai.
Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze­mes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūs­dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa­sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš ne­protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā­pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.
Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama­toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantasti­kas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz­rakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.
Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vār­dos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem:
«Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē­nesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cil­vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.
Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pie­nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie­nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī­tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.»
Ņ. Ķrilova

Es robots — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Es robots», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Oho-o-o! — Smadzenes klusi un stiepti izsaucās.

— Tādēļ esi ļoti uzmanīgs! Kad mēs nonāksim pie kartītes, kas nozīmē briesmas, varbūt pat nāvi cilvēkam, tu neuztraucies. Redzi, Domātāj, šai gadījumā tas nav ne­kas — pat ja tā būtu nāve, tas nepavisam nav tik svarīgi. Tātad, kad nonāksi pie tās kartī­tes, tad vienkārši apstājies, dod to atpakaļ — un tas būs viss. Vai saproti?

— Jā, pilnīgi. Bet kā gan tā — cilvēku nāve! Vai, vai! …

— Es dzirdu, ka nāk doktors Lenings un doktors Bogerts. Viņi tev pateiks, kāds ir šis uzdevums, un tad mēs sāksim. Esi labiņš…

Palēnām kartītes tika ievadītas Smadze­nēs. Pēc katras kādu brīdi mašīnā bija dzir­dams kluss, dīvaini sprakšķošs troksnis — Smadzenes strādāja. Tad iestājās klusums, kas nozīmēja, ka tās ir gatavas saņemt nā­kamo kartīti. Tas bija darbs stundām — ka­mēr materiālu, kas apjomā līdzinājās apmē­ram septiņpadsmit bieziem matemātiskās fi­zikas sējumiem, ievadīja Smadzenēs.

Procesam ritot, cilvēkus pārņēma arvien pieaugošs nemiers. Lenings kaut ko nikni murmināja pie sevis, Bogerts vispirms domīgi aplūkoja savus pirkstu nagus un tad izklai­dīgi sāka tos grauzt. Kad beidzot Smadzenēs nozuda pēdējā kartīte no lielās kaudzes, Ķel­vina nobālusi sacīja:

— Kaut kas nav labi.

Lenings tikko varēja izdabūt vārdus pāri lūpām:

— Tas nevar būt. Vai Smadzenes … būtu pagalam?

— Domātāj! — Sjūzena Ķelvina visa trī­cēja. — Vai tu dzirdi mani, Domātāj?

— Oho! — atskanēja nevērīga atbilde. — Ko jums vajag?

— Atrisinājumu …

— Ak tā! To es varu. Un tikpat viegli es jums uzbūvēšu visu kuģi, ja jūs man dosiet robotus. Jauku kuģi. Tas prasīs apmēram di­vus mēnešus.

— Vai nebija … nekādu grūtību?

— Vajadzēja ilgi skaitļot, — Smadzenes atbildēja.

Doktore Ķelvina pakāpās atpakaļ. Viņas kalsnajos vaigos nebija atgriezies sārtums. Viņa pamāja pārējiem, lai tie iet projām.

Atgriezusies savā kabinetā, viņa teica:

— Es to nesaprotu. Informācijai, ko mēs ievadījām Smadzenēs, vajadzēja saturēt di­lemmu — iespējams, nāves briesmas. Ja ir noticis kaut kas slikts …

— Mašīna runā pilnīgi saprātīgi. Nekādas dilemmas tātad nav, — Bogerts mierīgi sa­cīja.

Taču psiholoģe dedzīgi iebilda:

— Ir dilemmas un dilemmas. Ir dažādas formas, kā izbēgt no īstenības. Varbūt Sma­dzenes ir tikai viegli skartas, nu, teiksim, tik daudz, ka tās maldīgi domā, ka spēj atrisi­nāt uzdevumu, kaut gan faktiski to nespēj_. Bet var arī būt, ka tās vilcinās uz kaut ka patiešām briesmīga robežas, tā ka mazākais uzmudinājums var tās pazudināt.

— Bet varbūt, — teica Lenings, — dilem­mas nav. Varbūt «Consolidated Robots» ma­šīna salūzusi, risinot kādu citu uzdevumu, vai sabojājusies tīri mehānisku cēloņu dēļ.

— Pat ja tā būtu, — Ķelvina palika pie sava, — mēs nedrīkstam riskēt. Paklausieties: no šā brīža neviens lai nemēģina ne vārda iečukstēt Smadzenēm. Es tās ņemu savā ziņā.

— Labi, — Lenings nopūtās, — lai notiek. Bet pagaidām ļausim Smadzenēm būvēt kuģi. Un, ja tās patiešām to uzbūvēs, mums tas būs jāizmēģina.

3im nolūkam mums vajadzēs mūsu vis­labākos izmēģinātājus, — viņš domīgi pie­bilda.

Maikls Donovans ar niknu rokas kustību pieglauda savus rudos matus, nepavisam ne­vērodams, ka nemierīgā kodaļa tūlīt atkal ne­ganti izspūra.

•— Man pietiek, Greg! — viņš sacīja. — Runā, ka kuģis esot pabeigts. Neviens ne­zina, kas tas īsti par kuģi, bet gatavs tas ir. Ejam, Greg! Tūlīt pat ķersimies pie klo­ķiem!

_— Izbeidz, Maik! — Pauels gurdi atbil­dēja. — Tu vispār pēdējā laikā esi kā tāds rūguma pods, un šejienes noslēgtā atmosfēra tev neiet labumā.

— Paklausies, — Donovans atkal pārbrauca

roku pār nepaklausīgajiem matiem. — Es ne­esmu tik daudz noraizējies par mūsu čuguna ģēniju un viņa bleķa kuģi. Bet man iet zu­dumā atvaļinājums. Un šī vienmuļība! Te nav nekā, vienīgi tavas ūsas un skaitļi — nejē­dzīgi skaitļi. Kāpēc gan mums uzdod šādus darbus?

— Tāpēc, — Pauels lēnīgi atbildēja, — ka mēs nebūsim nekāds zaudējums, ja tiksim pa­zaudēti. Labi, nomierinies! Doks Lenings nāk šurp.

Doktora Leninga sirmās uzacis bija tikpat kuplas kā vienmēr un stāvs par spīti gadiem vēl arvien nesalīcis un spēka pilns. Neteik­dams ne vārda, viņš kopā ar abiem puišiem uzkāpa pa nogāzi un izgāja klajumā, kur klu­sējoši roboti bez cilvēka vadības būvēja kuģi.

Nē, nevis būvēja, jau bija uzbūvējuši!

— Roboti stāv, — Lenings sacīja. — Šo­dien neviens nav pakustējies.

— Tātad kuģis ir gatavs? Pilnīgi ga­tavs? — Pauels jautāja.

— Kā lai es to zinu? — Lenings bija sa­īdzis, un viņa uzacis noslīga lejup, gandrīz aizsedzot acis. — Šķiet, ka gatavs. Tuvumā vairs neredz nekādu detaļu, un iekšpusē viss spīd un laistās.

— Jūs bijāt tur iekšā?

: — Tikai uz mirkli. Es neesmu kosmo­

nauts. Vai kāds no jums labi pārzina dzinēju teoriju?

Donovans paskatījās uz Pauelu, bet tas savukārt uz Donovanu.

Donovans sacīja:

— Man ir kosmonauta tiesības, ser, bet manā mācību laikā par superdzinējiem un navigāciju izliektā telpā vēl nekas nebija zi­nāms. Nodarbojāmies ar parasto bērnu spē­līti trijās dimensijās.

Alfrēds Lenings neapmierināts pacēla acis, sprauslājoši izgrūda elpu pa lielo degunu un vēsi noteica:

— Nu, gan mums atradīsies dzinēju spe­ciālisti.

Kad doktors jau grasījās iet projām, Pau­els satvēra viņu aiz elkoņa.

— Ser, vai kuģis vēl ir aizliegta terito­rija?

Bijušais zinātniskais vadītājs mirkli vilci­nājās, tad paberzēja virsdeguni:

— Domāju, ka ne. Vismaz jums abiem ne.

Donovans noraudzījās, kā Lenings aiziet,

un nomurmināja tam pakaļ īsu, izteiksmīgu frāzi. Tad pagriezās pret Pauelu:

— Zini, Greg, man gribētos reiz viņam pa­teikt, ko es īsti par viņu domāju.

— Labāk ejam, Maik!

Kuģa iekšiene līdz pēdējam sīkumam bija pilnīgi pabeigta — to varēja pateikt no viena vienīga acu uzmetiena. Neviens sava amata meistars nebūtu pratis tā nopulēt un nospod­rināt virsmas, kā to bija izdarījuši roboti. Sie­nas klāja spoža, sudrabota metāla apdare, uz kuras nepalika pirkstu nospiedumi.

Nebija neviena stūra — sienas, grīda un griesti līgani, noapaļoti saplūda kopā, un

paslēpto gaismas ķermeņu saltajā, metālis­kajā spožumā cilvēku ielenca seši vēsi savas paša apmulsušās fizionomijas atspulgi.

Galvenais koridors ar cietu, soļus atbalso­jošu grīdu bija līdzīgs šauram tunelim, un visgarām tam rindojās pilnīgi vienādas kajī­tes.

— Mēbeles laikam ir iebūvētas sienās, — Pauels sacīja. — Bet varbūt mums nemaz nav paredzēts ne sēdēt, ne gulēt.

Tikai pēdējā telpa, kas_ atradās vistuvāk kuģa priekšgalam, atšķīrās no pārējām. Te gludo metāla sienu nepārtrauktībā pēkšņi iezīmējās izliekts logs no nerefleksējoša stikla, un zem tā atradās viens vienīgs mēr­aparāts ar vienu vienīgu nekustīgu šautru tieši pretī nulles zīmei.

— Paskaties! — Donovans sacīja un norā­dīja uz vienīgo vārdu virs skalas smalkajām iedaļām.

Tur bija uzrakstīts: «Parseki», un mērska- las pusloka labajā galā sīkiem cipariem — «1 000 000».

Telpā atradas divi krēsli — smagi, lēzeni, bez polstējuma. Pauels piesardzīgi apsēdās un konstatēja, ka krēsls izveidots atbilstoši ķermeņa formām un ir ļoti ērts.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Es robots»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Es robots» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Es robots»

Обсуждение, отзывы о книге «Es robots» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x