Aizeks Azimovs - Es robots

Ķelvina juta, ka nespēs vēl trešo reizi iz­turēt stundām ilgo sarunu ar nebeidzamo ro­botu virkni. Jau to iedomājoties vien, visa vi­ņas būtība saslējās pretestībā un viņai kļuva gandrīz nelabi. Šis mokošais pārbaudījums vairs nebija viņai pa spēkam.

Tādēļ tagad robotus iztaujāja Bogerts, bet viņa ar puspievērtām acīm sēdēja malā un pavirši sekoja sarunai.

Ienāca četrpadsmitais numurs. Vēl priekšā — četrdesmit deviņi.

Bogerts pacēla acis no saraksta un jau­tāja:

— Kads ir tavs kartas numurs rinda?

— Četrpadsmit, ser.

Robots pasniedza savu numuru.

— Apsēsties! Vai tu šodien vēl neesi šeit bijis? — Bogerts jautāja.

— Nē, ser.

— Tā, manu zēn, tiklīdz mēs te beigsim, atkal būs tā, ka cilvēkam draudēs briesmas. Kad tu iziesi no šās istabas, tevi aizvedīs uz kabīni, kur tu mierīgi gaidīsi, kamēr būsi vajadzīgs. Vai saproti?

— Jā, ser.

— Ja cilvēks būs apdraudēts, tu, protams, mēģināsi viņu glābt, vai ne?

— Protams, ser.

— Bet par nelaimi starp šo cilvēku un tevi būs gamma staru lauks.

Klusums.

— Vai tu zini, kas ir gamma stari? — Bo­gerts asi jautāja.

— Kaut kāda enerģijas radiācija, ser?

Nākamo jautājumu Bogerts uzdeva drau­dzīgā, nepiespiestā tonī:

— Vai tev kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem?

— Nē, ser, — skanēja noteikta atbilde.

— Tā, tā. Redzi, manu zēn, gamma stari vienā acumirklī tevi iznīcinās. Tie izpostīs tavas smadzenes. Tas tev jāzina un jāatce­ras. Dabiski, ka tu gan negribi sevi iznīci­nāt.

— Dabiski. — Likās, ka robots atkal ir sa­mulsis. Tad viņš lēnām sacīja: — Bet, ser, ja starp mani un cilvēku, kam draudēs briesmas, būs gamma stari, kā tad es varēšu viņu izglābt? Es tikai veltīgi sevi iznīcināšu.

— Jā, tā nu iznāk gan, — Bogerts izlikās norūpējies. — Es tev varu ieteikt tikai vienu: ja tu starp sevi un cilvēku konstatē gamma starus, tad tu drīksti palikt savā vietā.

Varēja redzēt, ka robots jūtas atvieglots.

— Paldies, ser! Tad jau mēģināt viņu glābt tik un tā nebūtu nozīmes, vai ne?

— Protams. Bet, ja tur nebūs bīstamas radiācijas, tad tu to darīsi.

— Noteikti, ser. Pats par sevi saprotams.

— Tagad tu vari iet. Aiz durvīm gaida cil­vēks, kas tevi aizvedīs uz kabīni. Lūdzu, gaidi tur!

Kad robots bija izgājis, Bogerts pagriezās pret Sjūzenu Kelvinu:

— Nu, kā man tas izdevās?

— Ļoti labi, — viņa gurdi atbildēja.

— Kā jūs domājat, vai mēs nevarētu no­tvert Nestoru 10, ātri uzdodot jautājumus lauka fizikā?

— Varbūt, bet nav nekādas garantijas. — Sjūzenas rokas ļengani gulēja klēpī. — Ne­aizmirstiet, ka viņš cīnās ar mums. Viņš ir ļoti piesardzīgs. Mēs viņu notversim vienīgi tad, ja izdosies to pārspēt viltībā. Bet savu dotību robežās viņš spēj domāt daudz ātrāk nekā cilvēks.

— Nu, kaut vai joka pēc es no šā brīža uz­došu robotiem dažus jautājumus par gamma stariem. Piemēram, par viļņu garumu.

— Nē! — doktores Kelvinas acis iezibsnī- jās. — Viņam nenāksies grūti noslēpt savaš zināšanas, bet mēs būsim viņu brīdinājuši par gaidāmo eksperimentu, kas ir mūsu pē­dējā reālā iespēja. Lūdzu, Pīter, ierobežojie­ties ar jautājumiem, ko esmu norādījusi, un neimprovizējiet! Jau tas jautājums, vai vi­ņiem kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem, ir stipri riskants. Turpmāk centie­ties to uzdot vēl vienaldzīgākā tonī.

Bogerts paraustīja plecus un piespieda sig­nāla pogu, aicinādams ienākt piecpadsmito numuru.

Lielā radiācijas zāle atkal bija sagatavota eksperimentam. Roboti pacietīgi gaidīja sa­vās koka kabīnēs, kas pret telpas centru bija vaļējas, bet rūpīgi norobežotas cita no citas.

Ģenerālmajors Kelners lēnām slaucīja pieri lielā kabatlakatā, kamēr doktore Ķelvina ar Bleķu pārbaudīja pēdējās detaļas.

— Vai jūs esat pilnīgi drošs, ka pēc in­struēšanas robotiem nav bijis iespējams sa­runāties? — viņa stingri noprasīja.

— Absolūti drošs, — Bleks apgalvoja. — Viņi nav pārmainījuši savā starpā ne vārda.

— Un roboti ir pareizi izvietoti pa kabī­nēm? _

— Šeit ir plāns.

Psiholoģe domīgi aplūkoja plānu.

— Hm … m …

Ģenerālis palūkojās pār viņas plecu.

— Ka tad jūs likāt tos izvietot, doktore Ķelvina?

— Es lūdzu, lai tos robotus, kas iepriekšē­jās pārbaudēs uzrādīja kaut mazāko sliecību neteikt patiesību, koncentrē vienā apļa pusē. Šoreiz es pati sēdēšu vidū, jo gribu tos īpaši uzmanīgi novērot.

— Jūs gribat sēdēt šeit! … — Bogerts iesaucās.

— Kāpēc gan ne? — viņa dzedri atjautāja. — Tas, ko es ceru ieraudzīt, var būt uztve­rams tikai vienā acumirklī. Es nedrīkstu ris­kēt, uzticot galveno novērošanu kādam citam. Pīter, jūs sēdēsiet augšā novērošanas kabīnē, un es lūdzu jūs uzmanīt pretējo apļa pusi. Ģenerāli Kelner, es esmu noorganizējusi katra robota uzņemšanu filmā gadījumam, ja, vizuāli novērojot, nekas netiks konstatēts. Ja tas būs vajadzīgs, robotiem jāpaliek tur, kur viņi atrodas, kamēr filmas būs attīstītas un izpētītas. Neviens nedrīkst aiziet, neviens nedrīkst izkustēties no savas vietas. Skaidrs?

— Pilnīgi.

— Nu tad sāksim šo pēdējo eksperimentu!

Uz krēsla klusējot sēdēja Sjūzena Ķelvina, nemierīgām acīm vērodama robotus. No aug­šas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Viens vienīgs robots pietrūkās"kājās un pa­spēra divus soļus uz priekšu.

Tad apstājās.

Bet doktore Ķelvina jau bija kājās, un vi­ņas pirksts bargi pastiepās pret robotu.

— Nestor 10, nāc šurp! — vina kliedza. — Nāc šurp! NĀC SURP!

Robots leni, negribīgi paspēra vel vienu soli uz priekšu. Psiholoģe, nenovērsdama acu no robota, kliedza, cik skaļi vien spēja:

— Aizvāciet pārējos robotus no šejienes! Ātrāk aizvāciet visus projām, lai neviens te nepaliek!

Atskanēja troksnis, viņa sadzirdēja smagu soļu dimdoņu uz grīdas, bet ne uz mirkli ne­atskatījās.

Nestors 10 — ja tas bija Nestors 10 — pa­spēra vēl vienu soli, tad, pakļaudamies Sjū- zenas pavēlošajam žestam, vēl divus. Kad viņus šķīra tikai desmit pēdu attālums, ro­bots griezīgā balsī sacīja:

— Man bija pavēlēts pazust…

Vēl viens solis.

— Es nedrīkstu nepaklausīt. Līdz šim mani nevarēja atrast… Viņš domās, ka es esmu nejēga … Viņš man teica … Bet tā tas nav … Es esmu stiprs un gudrs …

Vārdi izlauzās alpām.

Vēl viens solis.

— Es zinu ļoti daudz … Viņš domās … tāpēc, ka mani atrada … Kāds apkauno­jums … Nē … es esmu gudrs … Un man pavēl tāds … vājš … gauss …

Vēl solis — un metāla roka spēji uzgūlās Sjūzenas plecam, un viņa juta, ka robota svars spiež to lejup. Viņas rīkle aizžņaudzās, un pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens.

Kā caur miglu viņa dzirdēja Nestora 10 nā­košos vārdus:

— Neviens nedrīkst mani atrast. Neviens cilvēks…

Un atkal aukstais metāls smagi uzzvēlās viņai virsū, liekot saļimt zem sava svara.

Tad viņas dzirdi skāra dīvaina metāliska skaņa. Nejuzdama kritiena, viņa nogāzās uz grīdas un juta šķērsām pāri savam ķermenim smagu, dedzinoši karstu roku. Tā nekustējās. Nekustējās arī pats Nestors 10, kas, neveikli izplēties, gulēja viņai līdzās.

Pār Sjūzenu noliecās vairākas sejas.