Aizeks Azimovs - Es robots

Par laimi Kclners bija pietiekami liels dip­lomāts, lai šajā saspīlētajā situācijā atklāti neizrādītu savu niknumu.

Sjūzena Ķelvina uzstāja:

— Kāpēc gan ne, ser? Ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā situācija ir ļoti nelabvēlīga. Mums roboti jāizšķir, karnēr nav par vēlu, jo vienīgi tad mēs vēl varam cerēt uz panākumiem. Tos nedrīkst vairs atstāt kopā.

— Dārgā doktore Ķelvina, — ģenerālis zemā baritonā nodārdināja, — man nav iespējams izvietot sešdesmit trīs robotus katru atsevišķi pa visu Superbāzi.

Doktore Ķelvina bezpalīdzīgi izpleta rokas.

— Tad es neko nevaru darīt. Nestors 10 vai nu turpinās imitēt citu robotu reakcijas, vai arī iestāstīs tiem, lai nedara to, ko viņš pats nevar darīt. Vienādi vai otrādi, nekas labs nav gaidāms. Starp mums un šo pazudušo robotu notiek īsta cīņa, un viņš gūst uzvaru pēc uzvaras. Bet katra no tām padziļina viņa anomāliju.

Viņa apņēmīgi piecēlās.

— Ģenerāli Kelner, ja jūs neizvietosiet ro­botus, kā es to lūdzu, tad es vienīgi varu ka­tegoriski pieprasīt, lai visi sešdesmit trīs tiek nekavējoties iznīcināti.

— Ak jūs to pieprasāt! — Bogerts spējās dusmās pacēla acis. — Kas jums ir devis tie­sības pieprasīt kaut ko tamlīdzīgu! Šie roboti paliks tur, kur ir. Es par tiem atbildu direkci­jai, nevis jūs.

— Un es, — ģenerālmajors Kelners pie­bilda, — atbildu Pasaules Koordinatoram … un man šī lieta jānokārto.

— Tādā gadījumā, — Ķelvina spīvi atcirta, — man neatliek nekas cits kā iesniegt atlū­gumu. Ja es citādi nevarēšu jūs piespiest iz­nīcināt robotus, es par šo lietu paziņošu at­klātībā. Es neesmu devusi piekrišanu modifi­cētu robotu izgatavošanai.

— Doktore Ķelvina, — ģenerālis, katru zilbi uzsvērdams, sacīja, — tiklīdz jūs bildī- siet kaut vienu vārdu, jūs par valsts noslē­puma izpaušanu tūlīt tiksiet apcietināta.

Bogerts juta, ka saruna pieņem nevēlamu virzienu. Viņa balss kļuva sīrupsalda:

— Nu, nu, mēs jau sākam uzvesties kā bērni. Mums ir vajadzīgs tikai vēl mazliet laika. Mēs noteikti tiksim galā ar šo robotu bez atlūgumu iesniegšanas, ļaužu apcietinā­šanas vai divu miljonu zaudējumiem.

Psiholoģe, tik tikko valdīdamās, pievērsās viņam:

— Es nepieļaušu, ka eksistē nestabili ro­boti. Mums ir viens Nestors 10, kas pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru, vēl vienpadsmit, ar kuriem var notikt tas pats, un sešdesmit divi normāli roboti, kas pakļauti nenosvērtai vi­dei. Vienīgā absolūti drošā izeja no stāvokļa ir iznīcināt tos visus līdz pēdējam.

Kad pie durvīm atskanēja signāls, visi trīs apklusa un uzbangojušais neapvaldītu emo-' ciju vilnis sastinga.

— Ienāciet! — Kelners noņurdēja.

Tas bija Džcralds Bleks. Viņš izskatījās sa­mulsis, jo caur durvīm bija dzirdējis dusmī­gās balsis.

— Es domāju, labāk būs, ja atnākšu pats … — viņš minstinājās. — Negribējās nevienam citam teikt…

— Kas noticis? Bez liekiem ievadiem!

— Ir mēģināts atmūķēt kravas kuģa C sek­cijas atslēgu. Tur redzami svaigi skrāpē- jumi.

— C sekcijas? — Ķelvina strauji iesaucas. — Tās, kur atrodas roboti, vai ne? Kas to ir darījis?

— No iekšpuses, — Bleks lakoniski atbil­dēja.

— Bet atslēga nav sabojāta?

— Nē. Tā ir kārtībā. Es visas šīs četras die­nas esmu pavadījis kuģī, un neviens no robo­tiem nav mēģinājis tikt laukā. Bet es domāju, ka jums tomēr tas jāzina, un negribējās ne­vienam citam to izpaust. Es pats pamanīju šos skrambājumus.

— Vai tagad tur kāds ir? — ģenerālis stingri noprasīja.

— Es tur atstāju Robinsonu un Mak- edemsu.

Iestājās dzi|domīgs klusums. Tad doktore Ķelvina ironiski noteica:

— Nu?

Kelners apjucis paberzēja degunu.

— Ko tas nozīmē?

— Vai tad tas nav pilnīgi skaidrs? Nes­tors 10 gatavojas bēgt. Šī pavēle pazust bez pēdām ir viņu novedusi līdz neglābjamai ano­mālijai. Es nebūtu pārsteigta, ja tas, kas šajā robotā vēl ir palicis no Pirmā likuma, vairs nespētu viņu nobremzēt. Viņš ir pilnīgi spējīgs sagrābt kuģi un aizlidot ar to. Tad mums būtu ārprātīgs robots kosmosa kuģī. Ko viņš darītu tālāk? Nevarat iedomāties? Vai jūs vēl arvien gribat atstāt visus robotus kopā, ģenerāli Kelner?

— Nieki! — Bogerts pārtrauca Kelvinu. Viņš bija atguvis savu lēnīgumu. — To visu jūs' secināt vienas saskrambātas atslēgas dēļ!

— Vai jus, doktor Bogert, beidzot esat iz­darījis aprēķinus, ko es lūdzu, ja tā steidza­ties izteikt savu viedokli?

— Jā, esmu.

— Vai es varētu tos redzēt?

— Nē.

— Kāpēc nē? Vai varbūt es nemaz nedrīk­stu to lūgt?

— Tādēļ, Sjūzen, ka tur nekā būtiska nav. Es jau iepriekš jums teicu, ka šie modificētie roboti nav tik stabili kā normālie, un arī mani aprēķini to parāda. Pastāv zināma ļoti nie­cīga varbūtība, ka ārkārtējos apstākļos viņu mentalitāte var iziet no sliedēm, taču prak­tiski tādi apstākļi nemēdz gadīties. Un tas ir viss. Es nedošu munīciju jūsu absurdajai prasībai iznīcināt sešdesmit divus lieliskus robotus tikai tāpēc, ka līdz šim jūs neesat spējusi viņu vidū atrast Nestoru 10.

Sjūzena Ķelvina nicinoši viņu uzlūkoja, un viņas acīs pavīdēja riebums.

— Jūs negribat pieļaut, ka kaut kas stātos ceļā jūsu karjerai, vai ne tā?

— Lūdzu, lūdzu! — Kelners uzbudināti iejaucās. — Doktore Ķelvina, vai jūs tiešām uzskatāt, ka nekas cits vairs nav darāms?

— Es nevaru neko izdomāt, ser, — viņa no­gurusi atbildēja. — Ja starp Nestoru 10 un normāliem robotiem bez šā modificētā Pirmā likuma būtu vēl kādas citas atšķirības … Kaut vai viena tāda atšķirība. Teiksim, sā­kotnējā informācijā, piemērotībā videi, spe­cializācijā … — viņa piepeši aprāvās.

— Kāpēc jūs apklusāt?

— Man kaut kas ienāca prātā … es do­māju … — Viņas skatiens kļuva dzedrs un ciets. — Šiem modificētajiem robotiem, Pī­ter, taču ir tāda pati sākotnējā informācija kā normālajiem, vai ne?

— Jā, tieši tāda pati.

— Mister Blek, — Ķelvina pievērsās jauna­jam fiziķim, kas visu laiku v taktiski ne ar vārdu nebija iejaucies vētrainajā sarunā, ko izraisīja viņa paziņojums. — Šķiet, toreiz, sū­dzēdamies par Nestoru augstprātīgo izturē­šanos, jūs teicāt, ka tiem visu ir iemācījuši tehniķi.

— Jā, kas attiecas uz lauka fiziku. Ierodo­ties šeit, robotiem vēl nav šo zināšanu.

— Tā tas ir, — Bogerts it kā ar izbrīnu sacīja. — Toreiz pēc sarunas ar pārējiem še­jienes Nestoriem es taču jums, Sjūzen, teicu, ka tie divi jaunatvestie vēl nav apguvuši lauka fiziku.

— Bet kāpēc tā? — doktore Ķelvina jautāja ar augošu satraukumu. — Kādēļ NS-2 tipa robotus neapmāca lauka fizikā jau pašā sā­kumā?

— Es jums tūlīt paskaidrošu, — Kelners sacīja. — To nedara aiz piesardzības. Mēs domājām, ka tādā gadījumā, ja izgatavosim speciālu modeli ar zināšanām lauka fizikā, divpadsmit šādus eksemplārus izmantosim šajā nozarē, bet pārējos nodarbināsim citur, var rasties aizdomas. Cilvēki, kas strādā ar normāliem Nestoriem, varētu brīnīties, kāpēc tie zina lauka fiziku. Tādēļ modificētajiem robotiem ir tikai parastā sākotnējā informā­cija plus spēja apgūt speciālas zināšanas. Un, protams, apmācīti tiek tikai tie, kas ierodas šeit. Tas ir ļoti vienkārši.

— Saprotu. Lūdzu, tagad atstājiet mani vienu! Ļaujiet man kādu stundu padomāt.