Aizeks Azimovs - Es robots

— No zinātniskā viedokļa šī situācija, kaut arī viss vēl nav pilnīgi noskaidrots, ir pa­kļaujama loģiskai analīzei. Problēma par starpzvaigžņu lidojumiem pašreizējā fizikas teorijas attīstības pakāpē ir … nu, teiksim … diezgan neskaidra. Jautājums ir pilnīgi at­klāts, un mūsu rīcībā ir informācija, ko «Consolidated Robots» devusi savai domājo­šajai mašīnai, ja pieņemam, ka mums iesniegtā ir tā pati. Mūsu matemātikas sek­tors to ir rūpīgi izanalizējis, un šķiet, ka tajā ietverts viss nepieciešamais. Apstrādājamais materiāls satur visus zināmos secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz Frankiaki telpas izliekšanās teoriju, un acīmredzot arī visus attiecīgos astrofizikas un elektronikas datus. Tas ir krietns kvantums.

Robertsons noraizējies klausījās.

— Vai tas ir pārāk daudz, lai Smadzenes

spētu apstrādāt? — viņš pārtrauca Leningu.

Lenings noraidoši pakratīja galvu.

— Nē. Smadzeņu kapacitātei nav noteiktu robežu. Te slēpjas pavisam kas cits. Runa ir par robotikas likumiem. Smadzenes, piemē­ram, nevar dot atrisinājumu iesniegtajam uz­devumam, ja šis atrisinājums ir saistīts ar cilvēku bojā eju vai ievainošanu. Tādēļ uz­devums, kam vienīgais atrisinājums būtu šāds, Smadzenēm nav atrisināms. Ja šādu uzdevumu pavada ļoti kategoriska prasība pēc atbildes, pilnīgi iespējams, ka Smadzenes, kas galu galā ir tikai robots, tiek nostādītas di­lemmas priekšā — tās nevar ne atbildēt, ne arī atteikties atbildēt. Kaut kas līdzīgs būs noticis ar «Consolidated Robots» mašīnu.

Viņš apklusa, bet ģenerāldirektors ņēmās skubināt:

— Turpiniet, doktor Lening! Izskaidrojiet to tā, kā izskaidrojāt man.

Lenings saknieba lūpas un, uzraudams uz­acis, norādīja uz doktori Sjūzenu Kelvinu, kas tagad pirmoreiz pacēla acis no^ savām klēpī sakrustotajām rokām. Viņas balss bija klusa un neizteiksmīga:

— Robota reakcija, sastopoties ar dilemmu, ir pārsteidzoša, — viņa iesāka. — Robotu psihe vēl ir visai neizpētīta — kā speciāliste varu jums to apgalvot, — bet, runājot par to, varam lietot parasto psiholoģijas terminolo­ģiju, jo robota pozitronu smadzenes, lai cik komplicētas tās būtu, ir būvējuši cilvēki at­bilstoši saviem priekšstatiem.

Cilvēks, kas pēkšņi nonācis bezizejas stā­voklī, bieži vien reaģē uz to ar bēgšanu no īste­nības: aiziet ilūziju pasaulē vai sāk žūpot, kļūst histēriķis vai nolec no tilta. Pamats vi­sos gadījumos ir viens un tas pats — atteik­šanās vai nespēja raudzīties situācijai tieši acīs. Un tāpat notiek ar robotu. Vieglākas for­mas dilemma sabojā daļu releju, bet smagā­kos gadījumos tiek pilnīgi izpostīti pozitronu smadzeņu sakari, tā ka nekas vairs nav la­bojams.

— Es saprotu, — sacīja Robertsons, kas nekā nesaprata. — Un kādas ir jūsu domas par šo informāciju, ko «Consolidated Robots» grib mums uzgrūst?

— Tā neapšaubāmi ietver aizliegtu uzde­vumu, — doktore Ķelvina atbildēja. — Bet mūsu Smadzenes stipri atšķiras no «Consoli­dated Robots» domājošās mašīnas.

— Tā ir, šef, patiešām tā ir, — ģenerāl­direktors enerģiski iejaucās. — Es gribētu, lai jūs to saprotat, jo pašreizējā situācijā tas ir pats galvenais.

Sjūzenas Kelvinas acis aiz brillēm nozib- snīja, bet viņa pacietīgi turpināja:

— Redziet, ser, «Consolidated Robots» ma­šīnas, arī viņu Superdomātājs, ir būvētas bez personības iezīmēm. Kā zināt, viņi par gal­veno uzskata funkcionālismu — un ir spiesti to darīt, jo viņu rīcībā nav «U. S. Robots» patentu emocionālajiem smadzeņu sakariem. Viņu Domātājs ir tikai ļoti komplicēta skaitļošanas mašīna, un diiemma to acumir­klī pilnīgi sadragā.

Turpretim mūsu Smadzenes ir jau perso­nība — gan tikai bērnišķīga personība. Tās ir izteikti deduktīvas smadzenes, taču līdzi­nās apmācītam idiotam. Tās īstenībā nesa­prot, ko dara — tikai dara. Un, būdamas pa­tiešām kā bērns, tās ir dzīvespriecīgākas. Va­rētu teikt, tās neņem dzīvi tik nopietni.

— Lūk, ko mēs domājam darīt, — robotu psiholoģe turpināja. — Mēs esam sadalījuši visu «Consolidated Robots» informāciju loģis­kās vienībās. Mēs ievadīsim šīs vienības Sma­dzenēs pa vienai un ļoti piesardzīgi. Kad mašīnā nonāks tas faktors, kas rada di­lemmu, Smadzeņu bērnišķīgā personība brīdi vilcināsies, jo tās spriešanas spējas ir ierobe­žotas. Paies zināms intervāls, kamēr Smadze­nes aptvers, ka tā ir dilemma. Un šā inter­vāla laikā tās automātiski atraidīs šo vienību, iekāms tā būs paguvusi iedarbināt un izpostīt smadzeņu sakarus.

Robertsona ādamābols sakustējās.

— Vai jūs esat par to pārliecināta?

Doktore Ķelvina apslēpa savu neiecietību.

— Iespējams, ka, populāri izklāstot, tas ne­izklausās visai pārliecinoši, bet, manuprāt, nav nozīmes šeit izklāstīt visus matemātiskos aprēķinus. Ticiet man: tā ir, kā es saku.

Ģenerāldirektors tūlīt iejaucās un sāka bērt:

— Tāda, šef, ir situācija. Ja mēs noslēgsim šo darījumu, mēs tiksim ar to galā šādi. Sma­dzenes muitis pateiks, kura no informācijas vienībām satup dilemmu. Izejot no tā, mēs varēsim noskaidrot, kāda ir šī dilemma. Vai ne tā, doktor Bogert? Redziet, šef! Otru tādu matemātiķi kā doktors Bogerts jūs neatradī­siet! Mēs dosim firmai «Consolidated Robots» atbildi, ka «atrisinājuma nav», paskaidrojot iemeslu, un saņemsim simt tūkstošu. Viņiem paliks salūzusi mašīna; mums tā paliks ve­sela. Gada vai divu laikā mums būs dzinējs izliektai telpai jeb superatomdzinējs, kā daži to dēvē. Lai kā to nosauktu, tas būs varenā­kais izgudrojums pasaulē.

Robertsons īsi nosmējās un pastiepa roku:

— Dodiet šurp līgumu! Es to parakstīšu.

Kad Sjūzena Ķelvina iegāja ārkārtīgi stin­gri apsargātajā velvē, kur atradās Smadze­nes, kāds no dežurējošās maiņas tehniķiem tikko bija tām pajautājis: — Ja pusotras vis­tas izdēj pusotras olas pusotras dienas laikā, cik olu izdēs deviņas vistas deviņās dienās?

Smadzenes bija atbildējušas: — Piecdesmit četras.

Un tehniķis nupat bija uzsaucis savam bied­ram: — Redzi, stulbeni!

Doktore Ķelvina ieklepojās, un pēkšņi vis­apkārt sākās pilnīgi bezmērķīga rosība un kņada. Psiholoģe īsi pamāja, un pēc mirkja viņa bija vienatnē ar Smadzenēm.

Smadzenes bija lodveida ķermenis tikai divu pēdu diametrā, piepildīts ar rūpīgi kondicionētu hēlija atmosfēru — norobežota telpas daļiņa, absolūti izolēta pret vibrāciju un radiāciju, un tajā atradās ārkārtīgi sarež­ģītais pozitronu sakaru komplekss — pašas Smadzenes. Pārējo telpas daļu aizņēma ierī­ces, kas bija vidutāji starp Smadzenēm un ārējo pasauli — Smadzeņu balss, rokas, maņu orgāni.

— Kā tev klājas, Domātāj? — doktore Ķel­vina klusi jautāja.

Smadzenes augstā, priecīgā balsī atbildēja:

— Lieliski, miss Sjūzen! Jūs gatavojaties man kaut ko jautāt. Es to zinu. Jums vienmēr rokā ir grāmata, kad jūs gribat man kaut ko jautāt.

Doktore Ķelvina maigi pasmaidīja.

— Jā, tev taisnība, bet es to nedarīšu tūlīt. Tas būs liels jautājums. Tas būs tik sarežģīts, ka mēs tev to iesniegsim rakstiski. Bet ne tūlīt. Es vispirms ar tevi parunāšos.

— Labi. Man nav nekas pretī parunāties.

— Redzi, Domātāj, pēc kāda brīža šeit iera­dīsies doktors Lenings un doktors Bogerts ar šo sarežģīto jautājumu. Mēs to ievadīsim tevī pa mazām daļiņām un ļoti lēnām, jo mēs gri­bam, lai tu rīkotos piesardzīgi. Mēs lūgsim tevi uz šās informācijas pamata kaut ko kon­struēt, ja tu to spēsi, bet tagad es gribu tevi brīdināt, ka atrisinājums var būt saistīts … ar briesmām cilvēkiem.