Aizeks Azimovs - Es robots

— Doktore Ķelvina, vai jūs esat ievai­nota? — Džeralds Bleks izdvesa.

Psiholoģe vārgi pakratīja galvu. Viņu at­brīvoja no robota smagās rokas un saudzīgi piecēla kājās.

— Kas notika?

— Es uz piecām sekundēm ieslēdzu gamma starus, — Bleks sacīja. — Mēs nezinājām, kas notiek. Tikai pašā pēdējā mirklī mēs sa­pratām, ka robots jums uzbrūk, un palīdzēt citādi vairs nebija iespējams. Viņš momentā sabruka. Jums tik īslaicīgs starojums nekai­tēs. Neuztraucieties!

— Es neuztraucos. — Viņa aizvēra acis un brīdi atbalstījās uz Bleķa pleca. — Man šķiet,

ka tieši uzbrukt viņš man vēl neuzbruka. Nestors 10 tikai mēģināja to darīt. Tas, kas bija palicis no Pirmā likuma, viņu vēl attu­rēja.

Sjūzena Ķelvina un PIters Bogerts pēdējo reizi tikās ar ģenerālmajoru Kelneru tieši pēc divām nedēļām kopš viņu pirmās tikšanās. Darbi Superbāzē bija atsākti. Kravas kuģis ar visiem sešdesmit diviem normālajiem NS-2 robotiem bija devies savā tālākajā ceļā ar oficiālu paskaidrojumu par divas nedēļas ilgo aizkavēšanos. Valdības patruļkuģis jau gaidīja, lai aizvestu abus robotikas speciā­listus atpakaļ uz Zemi.

Kelners atkal bija.tērpies savā spožajā pa­rādes formas tērpā. Baltie cimdi laistījās vien, kad viņš atvadoties abiem aizbraucējiem spieda rokas.

— Pārējie modificētie Nestori, protams, ta­gad tiks iznīcināti, — Ķelvina sacīja.

— Noteikti. Mēs tos aizstāsim ar normā­liem vai, ja tas būs nepieciešams, iztiksim bez robotiem.

— Labi.

— Bet pasakiet man … Jūs vēl neesat pa­skaidrojuši … Kā jūs to izdarījāt?

Ķelvina atturīgi pasmaidīja.

— Ak to! Es jau iepriekš būtu jums pastās­tījusi, ja būtu pārliecināta, ka izdosies. Re­dziet, Nestoram 10 bija pārākuma komplekss, kas ar katru dienu kļuva spēcīgāks. Viņam patika domāt, ka viņš un pārējie roboti zina vairāk nekā cilvēki. Un šī doma viņam kļuva arvien svarīgāka.

Mēs to zinājām. Tādēļ iepriekš brīdinājām visus robotus, ka gamma stari tos nonāvēs, kā tas arī būtu noticis, un vēl mēs visiem pateicām, ka gamma stari būs starp viņiem un cilvēku. Un pilnīgi dabiski, ka viņi visi palika savās vietās. Pakļaujoties Nestora 10 loģiskajam spriedumam iepriekšējā eksperi­mentā, viņi visi nolēma, ka ir veltīgi mēģi­nāt glābt cilvēku, ja viņi tik un tā ies bojā, iekāms pagūs to izdarīt.

— Jā, protams, doktore Ķelvina, to es sa­protu. Bet kādēļ pats Nestors 10 atstāja savu vietu?

— Tā bija mana un mistera Bleķa izdoma. Telpā starp mani un robotiem nebija vis gamma stari, bet infrasarkanie stari. Pa­rastie siltuma stari, absolūti nekaitīgi. Nes­tors 10 zināja, ka tie ir nekaitīgie infrasar­kanie stari, un tādēļ metās uz priekšu, jo do- maja, ka, Pirmā likuma dzīti, tā darīs arī pā­rējie roboti. Tikai kādu sekundes daļu par vēlu viņš attapās, ka normālie NS-2 gan var konstatēt radiāciju, taču neprot noteikt tās raksturu. Tikai vienu mirkli viņam likās pa­zemojoši atcerēties, ka viņš spēj noteikt viļņu garumu, vienīgi pateicoties Superbāzē iegū­tajam zināšanām, ko tam devuši cilvēki. Normālie roboti uzskatīja šo radiāciju par nāvīgu, tādēļ ka mēs tiem tā bijām teikuši, un vienīgi Nestors 10 zināja, ka mēs melojām.

Un uz vienu īsu mirkli viņš aizmirsa vai negribēja atcerēties, ka citi roboti var zināt mazāk nekā cilvēki. Tieši savas pārākuma ap­ziņas dēļ viņš iekrita. Ardievu, ģenerāli Kelner!

Kad Sjūzena Ķelvina atgriezās no Superbāzes, Alfrēds Lenings viņu gaidīja. Vecais vīrs nekad nerunāja .par saviem gadiem, bet visi zināja, ka viņam ir jau pāri septiņdes­mit pieciem. Taču viņa prāts nebija zaudējis asumu, un, kaut gan viņš beidzot bija mierā pieņemt firmas zinātniskā vadītāja goda no­saukumu un tagad šo posteni ieņēma Bo­gerts, viņš tomēr ik dienas ieradās savā ka­binetā.

— Cik tālu viņi ir tikuši ar superatomdzi- nēju? — Lenings jautāja.

— Nezinu, — Sjūzena ērcīgi atbildēja. — Es to nejautāju.

— Hm … Kaut jel viņi pasteigtos! Citādi «Consolidated Robots» aizsteigsies viņiem priekšā. Un arī mums.

— «rConsolidated Robots»! Kāds šai firmai sakars ar to?

— Mēs taču neesam vienīgie, kam ir skait­ļošanas mašīnas. Mūsējās gan ir pozitronis- kas, bet tas nenozīmē, ka tās būtu labākas.

Robertsons par šo jautājumu rīt sasauc lielu apspriedi. Viņš gribēja sagaidīt jūsu atgrie­šanos.

«U. S. Robots and Mechanical Men Corpo­ration» prezidents Robertsons, šās firmas di­binātāja dēls, pacēla savu plāno degunu pret ģenerāldirektoru un, ādamābolam strauji sa­kustoties, sacīja:

— Sāciet! Ķersimies bez vilcināšanās pie lietas!

Ģenerāldirektors steigšus paklausīja.

— Runa ir par šādu darījumu, šef. Firma «Consolidated Robots» pirms mēneša griezās pie mums ar dīvainu priekšlikumu. Viņi iesniedza apmēram piecas tonnas aprēķinu, vienādojumu, visādu šāda veida materiālu. Vārdu sakot, ir viens uzdevums, un viņi gri­bētu; lai mūsu Smadzenes to atrisina. No­teikumi ir šādi…

Viņš sāka tos uzskaitīt uz resnajiem pirk­stiem:

— Simt tūkstošu mums, ja atrisinājuma nav un mēs viņiem norādām, kādu faktoru trūkst. Divsimt tūkstošu, ja atrisinājums ir, plus samaksa par attiecīgās mašīnas uzbūvē­šanu un ceturtā daļa no visas peļņas, ko tā dos. Uzdevums ir saistīts ar starpzvaigžņu kuģa dzinēja konstruēšanu …

Robertsons sarauca uzacis, un viņa kal­snais stāvs saspringa.

— Bet viņiem taču ir pašiem sava domā­jošā mašīna, vai ne tā?

— Tieši tādēļ, šef, viss šis priekšlikums ir negodīgs gājiens. Lever, tālāk pastāstiet jūs!

Eibs Levers, kas sēdēja konferenču galda otrā galā, pacēla acis un, bārdas rugājiem viegli nosprakšķot, noglaudīja savu spuraino zodu. Viņš pasmaidīja.

— Apstākļi ir šādi, ser. Firmai «Consolida­ted Robots» bija domājošā mašīna. Tā ir sa­lūzusi.

— Ko? — Robertsons gandrīz uztrūkās no krēsla.

— Jā, tā ir salūzusi. Beigta un pagalam. Neviens nezina, kāpēc, bet es esmu dzirdējis dažus visai interesantus minējumus — pie­mēram, ka viņi likuši tai atrisināt starp­zvaigžņu dzinēja konstruēšanas uzdevumu ar to pašu informācijas materiālu, ar kuru ta­gad griežas pie mums, un ka tas sadragājis viņu mašīnu gabalu gabalos. Tagad tā ir ti­kai lūžņu kaudze, nekas vairāk.

— Vai jūs saprotat, šef? — ģenerāldirek­tors pacilātā uzbudinājumā iesaucās. — Vai saprotat? Nav nevienas lielas vai mazas rūp­nieciskās pētniecības organizācijas, kas ne­mēģinātu izgudrot dzinēju izliektai telpai, un «Consolidated Robots» un «U. S. Robots» ar savām mehāniskajām supersmadzenēm šai jomā bija vadošās. Tagad, kad viņi savējās ir sabojājuši, mums vairs nav nopietna kon­kurenta. Te tas suns aprakts … Viņiem va­jadzēs vismaz sešus gadus, lai uzbūvētu jaunu domājošo mašīnu, un viņi būs paga­lam, ja tiem neizdosies ar to pašu uzdevumu salauzt arī mūsējo.

«U. S. Robots» prezidents izbolīja acis:

— Nu, tā ir riebeklība! …

— Pagaidiet, šef! Tas vēl nav viss. — Ģe­nerāldirektors ar plašu žestu norādīja uz Le- ningu: — Lening, turpiniet!

Doktors Alfrēds Lenings vēroja notiekošo ar vieglu nicinājumu — kā vienmēr, kad daudz labāk atalgotie komercijas un realizā­cijas nodaļas vadītāji apsprieda savus darī­jumus. Viņa neticami sirmās uzacis uzmeta kupri un balss skanēja sausi: