Aizeks Azimovs - Es robots

— Nu, labi, — Bogerts kliedza, — vai tad jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu man kaut vienu piemēru, kā modificēts robots var no­darīt jaunumu cilvēkam, lai cik apvainots tas būtu, lai kā to būtu apsēdusi tieksme pierā­dīt savu pārākumu?

— Ja es jums to pateikšu, vai jūs apsolāt neizpļāpāties?

— Jā.

Viņi bija pārliekušies pari galdam un dus­mīgiem skatieniem urbās viens otrā.

Psiholoģe sacīja:

— Ja modificēts robots nomestu no augšas kādu smagu priekšmetu uz cilvēku, viņš ne­pārkāptu Pirmo likumu, ja darītu to, apzinā­damies, ka ir pietiekami spēcīgs un ātrs, lai pagrūstu smagumu nost, iekāms tas būtu uz­kritis cilvēkam. Taču, tiklīdz viņš izlaistu smagumu no rokām, viņš vairs nebūtu aktī­vais subjekts. Tagad aktīvais būtu vienīgi aklais gravitācijas spēks. Nu robots varētu izlemt citādi un ar savu bezdarbību Jaut sma­gumam nokrist. Modificētais Pirmais likums to atļauj.

— Jums ir šausmīgi bagāta fantāzija.

— Manā profesijā dažreiz tāda ir vaja­dzīga. Nestrīdēsimies, Pīter. Strādāsim! Jūs zināt tiešo stimulu, kas lika robotam_ paslēp­ties. Jums ir precīzi dati par viņa sākotnējo domāšanas veidu. Aprēķiniet, cik liela ir var­būtība, ka mūsu robots būtu spējīgs izdarīt to, par ko es nupat stāstīju. Saprotiet, mani neinteresē konkrēti šis piemērs, bet vispār šāda veida reakcijas. Un es gribētu, lai jūs to izdarāt iespējami drīz.

— Bet pagaidām …

— Pagaidām mums jāmēģina pārbaudīt tieši ar Pirmo likumu saistītās reakcijas.

Džeralds Bleks pats bija pieteicies vadīt koka nodalījumu ierīkošanu, kas kā sēnes iz­auga plašā lokā visapkārt Otrā korpusa trešā stāva augstajai radiācijas zālei. Strādnieki strādāja klusēdami, tikai brīžiem ne viens vien atklāti nobrīnījās, kāpēc te vajadzīgs uzstādīt sešdesmit trīs fotoelementus.

Viens no strādniekiem atsēdās netālu no Bleķa, noņēma cepuri un ar vasarraibumotu rokas dilbu domīgi noslaucīja pieri.

Bleks viņam pamāja.

— Nu, kā veicas, Velinski?

Velinskis paraustīja plecus un aizdedzi­nāja cigāru.

— Kā pa taukiem! Bet kas te īstenībā no­tiek, dok? Mēs jau trīs dienas nestrādājam, un nu pēkšņi tādā steigā jātaisa šie aiz­galdi. — Viņš atlaidās, atspiezdamies uz el­koņiem, un izpūta dūmu mākoni.

Bleks sarauca uzacis.

— No Zemes ir ieradušies daži robotikas speciālisti. Atcerieties, kādas mums bija ne­patikšanas, kad roboti skrēja iekšā gamma staros, pirms mēs tiem bijām iedzinuši paurī, ka viņi to nedrīkst darīt.

— Jā gan. Bet vai tad mēs nedabūjām jau­nus robotus?

— Dažus dabūjām, bet vairumu vajadzēja īpaši apmācīt. Tagad robotu būvētāji grib uztaisīt tādus robotus, kam gamma stari ne­būtu tik ļoti kaitīgi.

— Man tomēr liekas jocīgi, ka tādēļ vien pārtraukti visi darbi pie dzinēja. Es domāju, ka tos nekas nevar apturēt.

— Galu galā par visu noteicēji ir tie tur, augšā. Es tikai daru, ko man liek. Iespējams, ka ir kāds priekšniecības rīkojums …

— Jā, jā … — elektriķis savilka smaidiņu un viltīgi pamirkšķināja. — Vašingtonā jau lielu vīru netrūkst. Bet, kamēr es punktīgi sa­ņemu savu algu, man nav ko raizēties. Kas man daļas par dzinēju! Bet ko īsti viņi šeit darīs?

— Jūs to jautājat man? Viņi ir atveduši līdz veselu pulku robotu, pāri par sešdesmit, un grib pārbaudīt to reakcijas. Tas ir viss, ko es zinu.

— Un cik ilgi tas ies?

— Arī es to gribētu zināt.

— Nu labi, — Velinskis izsmējīgi sacīja, — kamēr viņi godīgi maksā man naudiņu, lai niekojas, cik patīk.

Bleks jutās apmierināts. Lai šī versija iz­platās. Tā ir nekaitīga un pietiekami tuva pa­tiesībai, lai nomierinātu pārlieko ziņkāri.

Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis. Sekundes des­mitdaļā, pirms smagums māinīja virzienu, sešdesmit trijās koka kabīnēs NS-2 tipa ro­boti metās uz priekšu, un sešdesmit trīs foto­elementi, kas atradās piecu pēdu attālumā no viņu izejas stāvokļa, iedarbināja pierakstošo mehānismu un uzvilka uz papīra mazu svīt­riņu. Smagums pacēlās un krita, pacēlās un krita, pacēlās …

Desmit reižu!

Desmit reižu roboti metās uz priekšu un apstājās, kad cilvēkam vairs nedraudēja briesmas.

Ģenerālmajors Kelners nebija uzvilcis savu parādes formas tērpu kopš tās reizes, kad pirmoreiz pusdienoja kopā ar «U. S. Ro­bots» pārstāvjiem. Pašreiz viņš bija izmeties savā zilpelēkajā kreklā ar atpogātu apkak­līti un vaļīgi atlaistu melnu kaklasaiti.

Ar cerību pilnu skatienu viņš raudzījās uz Bogertu, kurš kā allaž bija korekti ģērbies un kura iekšējo sasprindzinājumu nodeva vie­nīgi spožas sviedru pēdas uz deniņiem.

— Kādi ir rezultāti? — ģenerālis jautāja. — Ko jūs mēģinājāt noskaidrot?

— Atšķirību, kas gan, manuprāt, varētu izrādīties mazliet par niecīgu mūsu nolū­kiem, — Bogerts atbildēja. — Sešdesmit di­viem no šiem robotiem nepieciešamība mes­ties glābt acīm redzami apdraudētu cilvēku ir, kā mēs robotikā sakām, piespiedu reakcija. Redziet, pat tā^ā gadījumā, ja roboti zina, ka šim cilvēkam nekas nenotiks — un pēc trešās vai ceturtās reizes viņi to noteikti zināja, — viņi nevar aizkavēt šo reakciju. To prasa Pir­mais likums.

— Nu un?

— Turpretim sešdesmit trešajam robotam, modificētajam Nestoram, nav šādas pie­spiedu reakcijas. Viņš varēja rīkoties pēc sa­vas patikas. Viņš būtu varējis palikt savā vietā, ja būtu gribējis. Nelaimīgā kārtā, — Bogerta balsī ieskanējās nožēla, — viņš to negribēja.

— Kā jūs domājat, kāpēc?

Bogerts paraustīja plecus.

— Cerams, ka to mums pateiks doktore Ķelvina, kad ieradīsies šeit. Iespējams, ka viņas interpretācija būs šausmīgi pesimis­tiska. Dažreiz viņa mazliet krīt uz nerviem.

— Bet viņa taču ir laba speciāliste, vai ne? — ģenerālis, bažīgi saraukdams uzacis, noprasīja.

— Jā. — Šķita, ka šis jautājums Bogertu

uzjautrinājis. — Doktore Ķelvina ir laba speciāliste. Viņa saprot robotus kā māsa, un, man šķiet, tas ir tāpēc, ka viņa tik ļoti nīst cilvēkus. Tā nu tas ir — kaut ari psiholoģe, viņa ir izteikta neirastēniķe. Ar šizofrēnis­kām tieksmēm. Neņemiet viņu pārāk nopietni!

Bogerts izklāja sev priekšā garu rindu dia­grammu ar lauzītām līknēm.

— Redziet, ģenerāli, visos gadījumos, eks­perimentu atkārtojot, intervālam no sma­guma nomešanas mirkļa līdz kustības izdarī­šanai ir tendence samazināties. Šeit pastāv noteikta matemātiska attiecība, un, ja kā­dam robotam tā būtu citāda, tas norādītu uz zināmu anomāliju pozitronu smadzenēs. Diemžēl, viņi visi liekas normāli.

— Bet, ja mūsu Nestors 10 neatbildēja ar piespiedu reakciju, kādēļ viņa līkne neatšķi­ras no citām? Es to nesaprotu.

— Tas ir pavisam vienkārši. Nelaime tā, ka robotu reakcijas nav gluži analoģiskas cil­vēku reakcijām. Cilvēki apzinātu darbību iz­dara daudz lēnāk nekā refleksīvu. Bet ar ro­botiem ir citādi. Tiem vienīgi izvēles brīvība var palēnināt reakciju, bet pēc tam apzinā­tas un piespiedu rīcības ātrumi gandrīz pil­nīgi sakrīt. Es tomēr cerēju, ka Nestors 10 pirmoreiz tik 'ātri neattapsies un intervāls līdz viņa reakcijai būs pārāk liels.

— Bet tā nenotika?

— Baidos, ka ne.

— Tad mēs neesam tikuši ne soli tālāk. —