Aizeks Azimovs - Es robots

maksimāla piesardzība. Un kategoriski pie­prasīja, ka tam jāpaliek slepenībā. Tāda bija situācija.

— Es būtu iesniegusi atlūgumu, — doktore Ķelvina caur zobiem izgrūda.

— Tas nebūtu līdzējis. Valdība piedāvāja firmai milzīgu atlīdzību un piedraudēja, ka atteikšanās gadījumā pieņems likumu, kas aizliegs ražot robotus. Mūs toreiz vienkārši piespieda pie sienas, un tagad stāvoklis ir vēl ļaunāks. Ja šī lieta nāks gaismā, Kelne- ram un valdībai būs nepatikšanas, bet simt­reiz lielākas nepatikšanas būs firmai.

Psiholoģe cieši paskatījās uz Bogertu.

— Pīter, vai jūs tiešām neaptverat, kādas tam var būt sekas? Vai jūs nesaprotat, ko nozīmē robots bez Pirmā likuma? Tas nepa­visam nav tikai slepenības jautājums.

— Es zinu, ko tas nozīmētu. Neesmu bērns. Tas nozīmētu pilnīgu nestabilitāti un noteik­tas izmaiņas pozitronu lauka vienādojumu risinājumos.

— Jā, matemātiski. Bet vai jūs varat pa­teikt, kā tas izpaustos robotu psiholoģijā? Visas normālas dzīvas būtnes, Pīter, apzināti vai neapzināti izjūt nepatiku pret kundzību. Ja tām jāpakļaujas zemākam vai šķietami zemākam radījumam, pretestība kļūst jo stip­rāka. Fiziski un zināmā mērā arī garīgi ro­bots — ikviens robots — ir pārāks par cil­vēku. Kas tad padara viņu verdziski paklau­sīgu? Vienīgi Pirmais likums! Ja tā nebūtu,pirmā pavēle, ko jūs mēģinātu dot robotam, beigtos ar jūsu nāvi. Nestabilitāte! Ka gan jūs domājat!

— Sjūzen, — Bogerta balsi ieskanējās līdz­jūtīga zobgalība, — es pieļauju, ka šis Fran- kenšteina komplekss, ko jūs izklāstāt, tie­šām pastāv, un tādēļ jau pirmajā vietā ir Pir­mais likums. Bet — es vēl un vēlreiz atkār­toju — šis likums nav atmests, tas ir tikai modificēts.

— Un kā ir ar smadzeņu stabilitāti?

Matemātiķis izstiepa lūpas.

— Protams, tā ir mazinājusies. Taču pie­ļaujamās robežās, neapdraudot drošību. Pir­mos Nestorus atveda uz Superbāzi pirms de­viņiem mēnešiem, un līdz šim nekas slikts nav noticis, un arī šajā gadījumā nav nekā cilvēkiem bīstama, mums vienīgi jābaidās, ka šī modifikācija varētu kļūt zināma atklā­tībā.

— Labi. Redzēsim, ko dos šārīta apspriede.

Bogerts pieklājīgi pavadīja Sjūzenu līdz

durvīm un, tiklīdz viņa bija izgājusi, savilka seju daiļrunīgā grimasē. Viņš allaž bija uz­skatījis psiholoģi par nīgru, kašķīgu un ner­vozu personu un savu uzskatu mainīt nedo­māja.

Sjūzenas Kelvinas pārdomās Bogerts vis­pār neeksistēja. Šim lunkanajam un preten­ciozajam pieglaimeklim viņa jau sensenis bija pārvilkusi svītru.

Džeralds Bleks bija ieguvis zinātnisko grādu lauka fizikā pirms gada un, tā­pat kā visa šī fiziķu paaudze, tika iesaistīts superatomdzinēja problēmas risināšanā. Ta­gad viņš ar savu klātbūtni lieliski papildināja Superbāzē notiekošo apspriežu vispārējo at­mosfēru. Viņš ieradās, tērpies baltā, nosmu­lētā virsvalkā, izturējās diezgan iecirtīgi un ne par ko nebija īsti pārliecināts. Šķita, ka no viņa plecīgā stāva lauztin laužas ārā ener­ģija un nervozi žņaudzītie pirksti vienā tvē­rienā varētu saliekt dzelzs stieni.

Viņam blakus sēdēja ģenerālmajors Kel- ners, bet iepretim — abi «U. S. Robots» pār­stāvji.

Bleks sacīja:

— Man teica, ka es esot pēdējais, kas re­dzējis Nestoru 10, pirms viņš pazuda. Cik sa­protu, jūs gribat mani par to iztaujāt.

Doktore Ķelvina aplūkoja Bleķu ar interesi.

— Jūs runājat tā, it kā nebūtu par to pār­liecināts, jaunais cilvēk. Tātad jūs noteikti nezināt, vai bijāt pēdējais, kas viņu re­dzēja?

— Viņš strādāja manā vadībā, cienītā kun­dze, pie lauka ģeneratoriem un tajā rītā, kad pazuda, bija kopā ar mani. Es nezinu, vai kāds viņu tika redzējis vēlāk, ap pusdienas laiku. Neviens gan neatzīstas, ka būtu.

— Vai jūs domājat, ka kāds to slēpj?

— To es negribu teikt. Bet es arī negribu teikt, ka uzņemos kādu vainu. — Viņa tum­šās acis izaicinoši iegailējās.

— Nav runa par vainu. Robots tā rīkojās tāpēc, ka ir robots. Mēs tikai gribam viņu at­rast, mister Blek, nekas cits mūs neinteresē. Tātad — ja jūs strādājāt kopā ar šo robotu, jūs droši vien pazīstat to labāk nekā jebkurš cits. Vai viņa uzvedībā bija vērojams kaut kas neparasts? Vai jūs arī agrāk jau esat strādājis ar robotiem?

— Esmu strādājis ar citiem robotiem, kas mums te ir — vienkāršajiem. Šie Nestori no tiem gandrīz nemaz neatšķiras, vienīgi ir daudz gudrāki… un vairāk krīt uz nerviem.

— Krīt uz nerviem? Kādā veidā?

— Nu, varbūt tā nav viņu vaina. Darbs šeit ir grūts, un lielākā daļa no mums kļūst mazliet dulni. Nojēgties ar pārtelpu nav ne­kāds joks. — Bleks viegli pasmaidīja, it kā šī atzīšanās viņam sagādātu patiku. — Mēs pastāvīgi riskējam izsist caurumu normālā telpas un laika struktūrā un izlidot ārā no visuma kopā ar savu asteroīdu un visu pārējo. Izklausās diezgan baigi, vai ne? Un dabiski, ka dažreiz nervi saspīlēti līdz pēdējam. Bet šiem Nestoriem nekas. Tie ir zinātkāri, mie­rīgi, nekad neuztraucas. Un brīžiem tas var pataisīt vai traku. Gadš^s, ka kaut kas jādara pa kaklu pa galvu, bet šie, šķiet, nemaz ne­steidzas. Reizēm man liekas, ka labāk pat iz­tikt bez viņiem.

— Jūs sakāt, ka viņi nemaz nesteidzas? Vai viņi ir kādreiz atteikušies izpildīt pavēli?

— Nē, nē! — Bleks steigšus atbildēja. — Viņi dara Yisu, ko liek. Bet viņi aizrāda

cilvēkam, ja domā, ka tas rīkojas nepareizi. Viņi taču zina tikai to, ko mēs esam tiem iemācījuši, bet tas viņus nekavē izteikt savas piezīmes. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču citiem puišiem ar saviem Nestoriem iet tikpat grūti.

Ģenerālis Kelners draudīgi ieklepojās.

— Kādēļ es neesmu dzirdējis nevienu sū­dzību par to, Blek?

Jaunais fiziķis nosarka.

— Mēs jau patiesībā negribējām atteikties no robotiem, ser, un bez tam mēs nezinājām, kā tādas … hm … nenozīmīgas sūdzības tiktu uzņemtas.

Bogerts lēnīgi viņu pārtrauca:

— Vai tajā rītā, kad jūs šo robotu pēdējo reizi redzējāt, atgadījās kaut kas īpašs?

Iestājās klusums. Ar rokas mājienu Ķel­vina apturēja Kelneru, kas grasījās izteikt piezīmi, un pacietīgi gaidīja.

Tad Bleks, iekaisdams dusmās, sāka stās­tīt:

— Man iznāca ar to maza saraušanās. Es torīt biju saplēsis Kimbola elektronu lampu, un piecu dienu darbs gāja zudumā. Un es jau tā biju atpalicis no grafika. Bez tam pāris ne­dēļas nebiju saņēmis vēstules no mājām. Un tad viņš man piestāja, lai es atkārtojot eks­perimentu, no kura es jau pirms mēneša biju atteicies. Viņš vienmēr man ar to uzplijās, un man tas bija jau līdz kaklam. Es pavēlēju viņam iet projām … un vairāk es viņu netiku redzējis.

— Jūs pavēlējāt viņam Iet projām? — loti ieinteresēta, doktore Ķelvina jautāja. — Tieši tādiem vārdiem? Vai jūs teicāt: «Ej projām!»? Mēģiniet atcerēties, kā tieši jūs teicāt.

Varēja redzēt, ka Bleks cīnās ar sevi. Uz mirkli viņš atspieda pieri platajā plaukstā, tad strauji pacēla galvu un izaicinoši sacīja:

— Es teicu: «Pazūdi bez pēdām!»

Bogerts īsi iesmējās:

— Un viņš to arī izdarīja, ko?

Bet Ķelvina vēl nebija beigusi. Viņa gan­drīz pieglaimīgi turpināja:

— Nu mēs jau esam tikuši solīti tālāk, mis­ter Blek. Bet precīzas detaļas ir ļoti svarī­gas. Lai izprastu robota rīcību, vienam vār­dam, žestam, intonācijai var būt izšķiroša no­zīme. Jūs taču nepateicāt tikai šos trīs vār­dus, vai ne? Kā jūs pats stāstījāt, jums torīt bija slikta oma. Varbūt jūs pateicāt vēl kaut ko, mazliet bargāk?