Aizeks Azimovs - Es robots

Viņa acis izskatījās vecas un nogurušas. Viņš atkārtoja:

— Iesim, Pīter!

Tikai labu laiku pēc abu zinātnieku aizieša­nas doktore Sjūzena Ķelvina daļēji atguva savu garīgo līdzsvaru. Viņas skatiens lēni pievērsās Erbijam un seja atkal saspringa. Ķelvina ilgi lūkojās viņā, līdz triumfa uz­plūdi noplaka un atgriezās bezpalīdzības un vilšanās sajūta, un no visām domām, kas uz­bangoja viņā, izskanēja tikai bezgala rūgtais vārds:

— Melis!

*

Todien mūsu saruna, protams, beidzās. Es zināju, ka pēc ši stāsta vairs neko no viņas nevarēšu izdabūt. Viņa sēdēja pie sava galda, bāla, auksta — un atmiņās iegrimusi.

Es teicu:

— Pateicos jums, doktore Ķelvina.

Bet viņa neatbildēja.

Es satiku viņu tikai pēc divām dienām.

Nākamreiz es sastapu Sjūzenu Ķelvinu pie viņas kabineta durvīm. No turienes pašreiz nesa laukā kartotēkas.

— Kā jums veicas ar saviem rakstiem, jau­nais cilvēk? — viņa apvaicājās.

— Labi, — es atbildēju. Es biju materiālu apstrādājis, kā spēju un pratu, atdzīvinājis viņas sauso stāstījumu, papildinājis to ar dialogiem un detaļām. — Varbūt jūs tos pār­lasītu un aizrādītu, ja es gadījumā esmu kādu apmelojis vai kaut kur izteicies pārāk neprecīzi.

— Labprāt. Varbūt ieiesim administrācijas atpūtas istabā? Tur mēs varēsim iedzert ka­fiju.

Skita, ka viņa ir labā garastāvokli, tādēļ, ejot pa gaiteni, es uzdrošinājos ierunāties:

— Doktore Ķelvina, būtu ļoti intere­santi …

— Kas tad?

— Ja jūs man pastāstītu vēl kaut ko no ro­botikas vēstures.

— Jums taču jau ir viss, kas vajadzīgs, jaunais cilvēk.

— Savā ziņā jā. Bet šiem gadījumiem, ko esmu aprakstījis, ir maz sakara ar mūsdie­nām. Tāds robots, kas spēj lasīt domas, ir bijis tikai viens vienīgs, kosmosa stacijas ir jau novecojušas un vairs netiek lietotas, un to, ka roboti strādā raktuvēs, visi uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Varbūt jūs varētu pastāstīt par starpzvaigžņu ceļojumiem? Su- peratomdzinēju izgudroja tikai pirms div­desmit gadiem, un ir labi zināms, ka tas bija robotu izgudrojums. Kā tas īstenībā notika?

— Starpzvaigžņu ceļojumi? — doktore Kelvitia domīgi pārjautāja. Mēs sēdējām at­pūtas istabā, un es biju pasūtījis pusdienas. Viņa dzēra tikai kafiju.

— Ziniet, tas nebija vienkārši robotu izgud­rojums, nē, ne gluži tā. Protams, iekāms ne­bija uzbūvētas Smadzenes, mēs necik tālu netikām. Taču mēs strādājām, daudz strādā­jām. Man pirmā tiešā saskare ar starp­zvaigžņu dzinēja pētījumiem iznāca 2029.gadā, kad pazuda viens robots …

*

Superbāzē tika izsludināts ārkārtējs stā­voklis. Drudžainā steigā un saspringumā veiktie pasākumi atgādināja histērisku klie­dzienu.

Uzskaitot hronoloģiskā secībā un pēc iz­misuma pakāpes, tie bija šādi:

1. Visi ar superatomdzinēju saistītie darbi visā kosmosa daļā, ko aizņēma Divdesmit septītās asteroidālās grupas stacijas, tika pārtraukti.

2. Visa šī kosmosa teritorija, patiesību sa­kot, tika pilnīgi izolēta no pārējās Saules sistēmas. Neviens te nevarēja iekļūt bez spe­ciālas atļaujas. Neviens to nedrīkstēja at­stāt ne ar kādiem noteikumiem.

3. Ar speciālu valdības patruļkuģi Super- bāzē ieradās doktore Sjūzena Ķelvina un doktors Pīters Bogerts — proti, firmas «Uni­ted States Robots and Mechanical Men Cor­poration» Galvenais Psihologs un Galvenais Matemātiķis.

Sjūzena Ķelvina nekad agrāk nebija atstā­jusi Zemi, un arī šoreiz viņai nebija nekādas vēlēšanās to darīt. Atomenerģijas laikmetā, kad zinātne drīzumā solīja atrisināt super- atomdzinēja problēmu, viņa mierīgi palika provinciete. Tādēļ viņai šis brauciens nepa­tika, bez tam viņa nebija pārliecināta, ka tas tiešām nepieciešams, un pirmo pusdienu laikā Superbāzē katrs viņas neizskatīgās, jau pavecās sejas vaibsts atklāti pauda neapmie­rinātību.

Arī bālais, it kā nolaizītais doktors Bogerts izskatījās tāds kā nogrēkojies, un projekta vadītājs ģenerālmajors Kelners ne uz mirkli neļāva no savas sejas nozust cietēja izteik­smei.

Vardu sakot, šī maltīte bija gaužam neo­mulīga, un nelielā apspriede trijatā, kas se­koja pēc tam, sākās drūmā, nospiesta atmo­sfērā.

Kelners, kura parādes formas tērps pavisam nesaderējās ar vispārējo noskaņojumu, plika­jam galvvidum spīdot, bez liekas vilcināša­nās iesāka:

— Šis ir tāds dīvains gadījums, ser un cie­nītā kundze! Vispirms gribu jums pateikties, ka ieradāties nekavējoties, kaut arī izsau­kumā nebija minēts iemesls. Tagad es jums to pateikšu. Mums ir pazudis robots. Visi darbi ir pārtraukti un nevar tikt atsākti līdz tam brīdim, kamēr mēs viņu atradīsim. Līdz šim mums tas nav izdevies, tāpēc mums ir nepieciešama speciālistu palīdzība.

Ģenerālis laikam juta, ka teiktais nepār­liecina par stāvokja kritiskumu. Ar izmisuma pieskaņu balsī viņš turpināja:

— Man jums nav jāstāsta, cik svarīgs ir darbs, ko mēs šeit darām. Vairāk nekā astoņ­desmit procentu no pagājušā gada asignēju­miem zinātniskiem pētījumiem saņēmām mēs …

— Jā, to mēs zinām, — Bogerts piekrītoši pamāja. — Firma «U. S. Robots» saņem ba­gātīgu maksu par mūsu robotu izmanto­šanu.

Sjūzena Ķelvina skarbi, nelaipni iejaucās:

— Kādēļ gan viens vienīgs robots projek­tam ir tik svarīgs, un kāpēc tas nav atrasts?

Ģenerālis pavērsa savu sārto seju pret viņu un aši aplaizīja lūpas.

•— Redziet, varētu pat teikt, ka mēs esam to atraduši. — Tad gandrīz ar mocekļa iz­teiksmi viņš turpināja: — Es tūlīt paskaid­rošu. Tiklīdz konstatēja robota nozušanu, tika izsludināts ārkārtējs stāvoklis un ne­viens kuģis vairs nedrīkstēja atstāt Super- bāzi. Iepriekšējā dienā te bija pienācis kra­vas kuģis un atvedis mūsu laboratorijām di­vus robotus. Tajā atradās vēl sešdesmit divi… tāda paša tipa roboti, kas nogādā­jami uz kādu citu vietu. Mēs šo skaitli no­teikti zinām. Par to nav it nekādu šaubu.

— Tā? Un kāds tam sakars ar pazudušo ro­botu?

— Kad mēs savu trūkstošo robotu nekur ne­varējām atrast — ticiet man, mēs būtu atra­duši pazudušu zāles stiebriņu, ja tas būtu vajadzīgs, — mums pēkšņi ienāca prātā sa­skaitīt robotus, kas bija palikuši kravas kuģī. Tur tagad ir sešdesmit trīs.

— Tātad, ja es pareizi saprotu, sešdesmit trešais ir jūsu pazudušais robots? — Dokto­res Kelvinas acis satumsa.

— Jā, bet mēs nezinām, kā noteikt, kurš ir šis sešdesmit trešais.

Iestājās nāves klusums. Elektriskais pulk­stenis nosita vienpadsmit reizes. Tad robotu psiholoģe noteica: — Dīvaini gan, — un vi­ņas mutes kaktiņi noslīga lejup.

— Pīter, kas te īsti notiek? — viņa dusmīgi pievērsās savam kolēģim. — Kādus robotus izmanto Superbāzē?

Brīdi vilcinājies, doktors Bogerts vāri pa­smaidīja.

— Redziet, Sjūzen, līdz šim tas ir bijis tāds diezgan kutelīgs jautājums …

— Jā, līdz šim! — viņa strauji atcirta. — Ja tur ir sešdesmit trīs vienāda tipa roboti un viens no tiem ir vajadzīgs, bet viņu nevar identificēt, kādēļ tad neder jebkurš no tiem? Ko tas viss nozīmē? Kādēļ sūtīja pēc mums?

— Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot, Sjū­zen! — Bogerts samierinoši sacīja. — Super­bāzē nodarbina dažus robotus, kuru smadze­nēs nav programmēts viss robotikas Pirmais likums.

— Nav viss Pirmais likums? — Ķelvina atslīga pret krēsla atzveltni. — Saprotu. Cik tādu robotu ir izgatavots?