Aizeks Azimovs - Es robots

Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:

— Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat at­brīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pa­galam, saprotat?

Bogerta smaids kļuva vēl starojošāks.

— Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepa­nāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastās­tīja, un viņš to dabūja zināt tieši no jums.

Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņš izskatījās ļoti ļoti vecs, nogurušām acīm un uzblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.

— Man jārunā ar Erbiju. Viņš nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk drošu spēli, Bogert, bet es jūs atmaskošu. Nāciet man līdz.

Bogerts paraustīja plecus.

— Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!

Tieši tai pašā laikā, dienas vidū, Miltons Ešs pacēla galvu no sava neveiklā uzme­tuma un sacīja:

—• Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram šādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.

Sjūzena Ķelvina uzmeta viņam maigu ska­tienu.

— Tā tiešām ir skaista, — viņa nopūtās. — Es bieži esmu sapņojusi par …

Viņas balss kļuva arvien klusāka.

— Protams, — Ešs dedzīgi turpināja, no­likdams zīmuli pie malas, — man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atliku­šas tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. — Viņš no­laida acis un sāka pētīt nagus. — Ir vēl viena lieta … Bet tas ir noslēpums.

— Tad nestāstiet man.

— Ak, labāk pateikt. Šis noslēpums man nedod miera — tik ļoti gribas kādam pastās­tīt… un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es šeit varētu uzticēties …

Viņš kautrīgi pasmaidīja.

Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedrošinājās teikt ne vārda.

— Atklāti sakot, — Ešs pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz čuk­stus, — māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? — viņš uzlēca kājās.

— Nekas! — Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lū­pām. — Precaties? Jūs gribat sacīt…

— Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atce­raties meiteni, kas bija šeit pagājušo vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs …

— Galva sāp, — Sjūzena Ķelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. — Man … Man pēdējā laikā bieži sāp galva. Gribu … jūs, protams, apsveikt. Ļoti prie­cājos …

Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.

— Atvainojiet mani… lūdzu … — viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļī­giem soļiem izgāja pa durvīm.

Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēkšņa katastrofa un izraisīja šausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.

Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica …

Un Erbijs taču zināja! Viņš varēja lasīt domas!

Viņa atjēdzās, ka aizelsusies balstās pret durvju stenderi un stingi lūkojas Erbija me­tāla ģīmī. Viņa neatcerējās, kā bija uzgā­jusi pa kāpnēm divus stāvus augstāk. Tas bija noticis vienā acumirklī, gluži kā sapnī.

Kā sapnī!

Erbija nekustīgās acis vēl joprojām blenza viņa, un šie blāvi sārtie apļi šķita izaugam par nespodri spīdošām spokainām lodēm.

Viņš kaut ko teica, un Sjūzena Ķelvina sajuta pie lūpām vēsu glāzi ar ūdeni. Viņa no­rija malku un nodrebinājusies mazliet atgu­vās.

Erbijs vēl joprojām runāja, un viņa balsī jautās satraukums, kas pauda sāpes, izbailes, lūgumu.

Viņa sāka saprast Erbija teiktos vārdus.

— Tas ir sapnis, — viņš sacīja, — un jums nevajag tam ticēt. Jūs drīz vien atgriezīsie- ties reālajā pasaulē un jums pašai par sevi nāks smiekli. Viņš jūs mīl, es jums saku. Mīl, mīl! Bet ne šeit! Ne šobrīd! Šī pasaule ir ilūzija.

Sjūzena Ķelvina, piekrītoši mādama ar galvu, čukstēja:

— Jā! Jā!

Viņa bija sagrabusi Erbija roku, piekļāvu- sies tai un nemitīgi atkārtoja:

— Tā nav taisnība, vai ne? Tā nav tais­nība?

Viņa neatcerējās, kā bija atguvusies, bet piepeši no miglainās nereālās pasaules viņa it kā nokļuva žilbinošā saules gaismā. Sjū­zena atgrūda robotu no sevis, spēji pastūma tā tērauda roku, un viņas acis plati iepletās.

— Ko tu dari? — viņa kliedza spalgā balsi. — Ko tu dari?

Erbijs pakāpās atpakaļ.

— Es gribu palīdzēt.

Sjūzena Ķelvina cieši vērās viņā.

— Palīdzēt? Stāstot man, ka tas ir sapnis? Padarot mani par šizofrēniķi? — viņa visa saspringa kā histēriķe. — Tas nav sapnis! Kaut tas būtu tikai sapnis!

Viņa spēji ievilka elpu.

— Pag! Ak… jā, tagad saprotu. Žēlīgais dievs, tas ir acīm redzams.

— Man tas bija jādara, — robots teica šausmu pilnā balsī.

— Un es tev ticēju! Man neienāca ne prātā …

Skaļas balsis aiz durvīm lika viņai apklust. Krampjaini sažņaugusi dūres, Sjūzena aiz­griezās projām, un, kad ienāca Bogerts ar Leningu, viņa stāvēja istabas otrā galā pie loga. Neviens no vīriešiem nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.

Viņi reizē pienāca pie Erbija. Lenings — saniknots un nepacietīgs, Bogerts — vēsi sardonisks. Pirmais ierunājās Lenings.

— Erbij, uzklausi mani!

Robots strauji pievērsa skatienu sirmajam zinātniskā darba vadītājam.

— Jā, doktor Lening.

— Vai tu runāji par mani ar doktoru Bo- gertu?

— Nē, ser, — robots pēc īsas vilcināšanās atbildēja, un smaids no Bogerta sejas pa­gaisa.

— Ko tas nozīmē? — Bogerts paspraucās vadītājam garām un, kājas izplētis, nostājās pretim robotam. — Atkārto, ko tu man vakar sacīji!

— Es teicu, ka … — Erbijs apklusa. Viņa mehānisma dzīlēs, viegli disonējot, ietrīsējās membrāna.

— Vai tu neteici, ka viņš iesniedzis atlū­gumu? — Bogerts rēca. — Atbildi man!

Bogerts niknumā atvēzējās, bet Lenings pagrūda viņu sānis.

— Vai gribat ar varu likt viņam melot?

— Lening, jūs dzirdējāt. Viņš grasījās teikt «jā» un tad apklusa. Paejiet nost! Es gribu izspiest no viņa patiesību, saprotat?

— Es viņam pajautāšu! — Lenings pievēr­sās robotam. — Labi, Erbij, neuztraucies. Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Erbijs mēmi skatījās viņā, un Lenings sa­traukti atkārtoja:

— Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Robots tikko jaušami papurināja galvu.

Neko vairāk viņi nesagaidīja.

Abi vīrieši saskatījās, un viņu naids bija acīm redzams.

— Pie velna, — Bogerts izgrūda, —- vai tas robots kļuvis mēms? Vai tu vari runāt, tu briesmekli?

— Es varu runāt, — robots steidzīgi atbil­dēja.

— Tad atbildi uz jautājumu. Vai tu man neteici, ka Lenings ir iesniedzis atlūgumu? Vai viņš nav iesniedzis atlūgumu?

Un atkal iestājās nomācošs klusums, līdz pēkšņi no istabas viņa gala atskanēja Sjūze- nas Kelvinas spalgie, pa pusei histēriskie smiekli.

Abi matemātiķi sarāvās, un Bogerta acis samiedzās.

— Jūs esat šeit? Un kas te ir tik jocīgs?

— Nav nekā jocīga, — viņas balss nebija īsti dabiska. — Vienkārši — es neesmu vie­nīgā, kas iekrita. Vai tā nav likteņa ironija, ka trīs pasaules lielākie robotikas speciālisti iekrituši vienās un tajās pašās lamatās? — Viņa pielika savu bālo roku pie pieres un daudz klusākā balsī piebilda: — Bet tas nav jocīgi!

Šoreiz abi vīrieši saskatījās izbrīnā sarauk­tām uzacīm.