Aizeks Azimovs - Es robots

Здесь есть возможность читать онлайн «Aizeks Azimovs - Es robots» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: rīga, Год выпуска: 1970, Издательство: zinātne, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Es robots: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Es robots»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ES ROBOTS
AIZEKS AZIMOVS
A(Amer) Ai 487
No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova.
Māksliniece V. Hirša.
DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU
«Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen­ties to uzsvērt savos darbos.»
Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā ame­rikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri­sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē­tas iedzīvotājiem.
Šim žanram A. Azimovs — Harvarda uni­versitātes bioķīmijas profesors — veltījis div­desmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vai­rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele­ments. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi­jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni?
«Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrī­bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo­ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā pu­tekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī gran­diozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un pa­radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis­kās problēmas. Šī viela nedod pamatu opti­mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie­gumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.
Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī­jies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga­diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …»
Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimis­ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti.
Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li­dojumus, gan ar robotiem saistītas problē­mas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie­vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite­ratūrai.
Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze­mes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūs­dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa­sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš ne­protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā­pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.
Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama­toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantasti­kas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz­rakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.
Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vār­dos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem:
«Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē­nesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cil­vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.
Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pie­nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie­nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī­tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.»
Ņ. Ķrilova

Es robots — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Es robots», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:

— Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat at­brīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pa­galam, saprotat?

Bogerta smaids kļuva vēl starojošāks.

— Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepa­nāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastās­tīja, un viņš to dabūja zināt tieši no jums.

Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņš izskatījās ļoti ļoti vecs, nogurušām acīm un uzblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.

— Man jārunā ar Erbiju. Viņš nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk drošu spēli, Bogert, bet es jūs atmaskošu. Nāciet man līdz.

Bogerts paraustīja plecus.

— Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!

Tieši tai pašā laikā, dienas vidū, Miltons Ešs pacēla galvu no sava neveiklā uzme­tuma un sacīja:

—• Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram šādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.

Sjūzena Ķelvina uzmeta viņam maigu ska­tienu.

— Tā tiešām ir skaista, — viņa nopūtās. — Es bieži esmu sapņojusi par …

Viņas balss kļuva arvien klusāka.

— Protams, — Ešs dedzīgi turpināja, no­likdams zīmuli pie malas, — man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atliku­šas tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. — Viņš no­laida acis un sāka pētīt nagus. — Ir vēl viena lieta … Bet tas ir noslēpums.

— Tad nestāstiet man.

— Ak, labāk pateikt. Šis noslēpums man nedod miera — tik ļoti gribas kādam pastās­tīt… un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es šeit varētu uzticēties …

Viņš kautrīgi pasmaidīja.

Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedrošinājās teikt ne vārda.

— Atklāti sakot, — Ešs pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz čuk­stus, — māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? — viņš uzlēca kājās.

— Nekas! — Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lū­pām. — Precaties? Jūs gribat sacīt…

— Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atce­raties meiteni, kas bija šeit pagājušo vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs …

— Galva sāp, — Sjūzena Ķelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. — Man … Man pēdējā laikā bieži sāp galva. Gribu … jūs, protams, apsveikt. Ļoti prie­cājos …

Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.

— Atvainojiet mani… lūdzu … — viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļī­giem soļiem izgāja pa durvīm.

Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēkšņa katastrofa un izraisīja šausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.

Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica …

Un Erbijs taču zināja! Viņš varēja lasīt domas!

Viņa atjēdzās, ka aizelsusies balstās pret durvju stenderi un stingi lūkojas Erbija me­tāla ģīmī. Viņa neatcerējās, kā bija uzgā­jusi pa kāpnēm divus stāvus augstāk. Tas bija noticis vienā acumirklī, gluži kā sapnī.

Kā sapnī!

Erbija nekustīgās acis vēl joprojām blenza viņa, un šie blāvi sārtie apļi šķita izaugam par nespodri spīdošām spokainām lodēm.

Viņš kaut ko teica, un Sjūzena Ķelvina sajuta pie lūpām vēsu glāzi ar ūdeni. Viņa no­rija malku un nodrebinājusies mazliet atgu­vās.

Erbijs vēl joprojām runāja, un viņa balsī jautās satraukums, kas pauda sāpes, izbailes, lūgumu.

Viņa sāka saprast Erbija teiktos vārdus.

— Tas ir sapnis, — viņš sacīja, — un jums nevajag tam ticēt. Jūs drīz vien atgriezīsie- ties reālajā pasaulē un jums pašai par sevi nāks smiekli. Viņš jūs mīl, es jums saku. Mīl, mīl! Bet ne šeit! Ne šobrīd! Šī pasaule ir ilūzija.

Sjūzena Ķelvina, piekrītoši mādama ar galvu, čukstēja:

— Jā! Jā!

Viņa bija sagrabusi Erbija roku, piekļāvu- sies tai un nemitīgi atkārtoja:

— Tā nav taisnība, vai ne? Tā nav tais­nība?

Viņa neatcerējās, kā bija atguvusies, bet piepeši no miglainās nereālās pasaules viņa it kā nokļuva žilbinošā saules gaismā. Sjū­zena atgrūda robotu no sevis, spēji pastūma tā tērauda roku, un viņas acis plati iepletās.

— Ko tu dari? — viņa kliedza spalgā balsi. — Ko tu dari?

Erbijs pakāpās atpakaļ.

— Es gribu palīdzēt.

Sjūzena Ķelvina cieši vērās viņā.

— Palīdzēt? Stāstot man, ka tas ir sapnis? Padarot mani par šizofrēniķi? — viņa visa saspringa kā histēriķe. — Tas nav sapnis! Kaut tas būtu tikai sapnis!

Viņa spēji ievilka elpu.

— Pag! Ak… jā, tagad saprotu. Žēlīgais dievs, tas ir acīm redzams.

— Man tas bija jādara, — robots teica šausmu pilnā balsī.

— Un es tev ticēju! Man neienāca ne prātā …

Skaļas balsis aiz durvīm lika viņai apklust. Krampjaini sažņaugusi dūres, Sjūzena aiz­griezās projām, un, kad ienāca Bogerts ar Leningu, viņa stāvēja istabas otrā galā pie loga. Neviens no vīriešiem nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.

Viņi reizē pienāca pie Erbija. Lenings — saniknots un nepacietīgs, Bogerts — vēsi sardonisks. Pirmais ierunājās Lenings.

— Erbij, uzklausi mani!

Robots strauji pievērsa skatienu sirmajam zinātniskā darba vadītājam.

— Jā, doktor Lening.

— Vai tu runāji par mani ar doktoru Bo- gertu?

— Nē, ser, — robots pēc īsas vilcināšanās atbildēja, un smaids no Bogerta sejas pa­gaisa.

— Ko tas nozīmē? — Bogerts paspraucās vadītājam garām un, kājas izplētis, nostājās pretim robotam. — Atkārto, ko tu man vakar sacīji!

— Es teicu, ka … — Erbijs apklusa. Viņa mehānisma dzīlēs, viegli disonējot, ietrīsējās membrāna.

— Vai tu neteici, ka viņš iesniedzis atlū­gumu? — Bogerts rēca. — Atbildi man!

Bogerts niknumā atvēzējās, bet Lenings pagrūda viņu sānis.

— Vai gribat ar varu likt viņam melot?

— Lening, jūs dzirdējāt. Viņš grasījās teikt «jā» un tad apklusa. Paejiet nost! Es gribu izspiest no viņa patiesību, saprotat?

— Es viņam pajautāšu! — Lenings pievēr­sās robotam. — Labi, Erbij, neuztraucies. Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Erbijs mēmi skatījās viņā, un Lenings sa­traukti atkārtoja:

— Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Robots tikko jaušami papurināja galvu.

Neko vairāk viņi nesagaidīja.

Abi vīrieši saskatījās, un viņu naids bija acīm redzams.

— Pie velna, — Bogerts izgrūda, —- vai tas robots kļuvis mēms? Vai tu vari runāt, tu briesmekli?

— Es varu runāt, — robots steidzīgi atbil­dēja.

— Tad atbildi uz jautājumu. Vai tu man neteici, ka Lenings ir iesniedzis atlūgumu? Vai viņš nav iesniedzis atlūgumu?

Un atkal iestājās nomācošs klusums, līdz pēkšņi no istabas viņa gala atskanēja Sjūze- nas Kelvinas spalgie, pa pusei histēriskie smiekli.

Abi matemātiķi sarāvās, un Bogerta acis samiedzās.

— Jūs esat šeit? Un kas te ir tik jocīgs?

— Nav nekā jocīga, — viņas balss nebija īsti dabiska. — Vienkārši — es neesmu vie­nīgā, kas iekrita. Vai tā nav likteņa ironija, ka trīs pasaules lielākie robotikas speciālisti iekrituši vienās un tajās pašās lamatās? — Viņa pielika savu bālo roku pie pieres un daudz klusākā balsī piebilda: — Bet tas nav jocīgi!

Šoreiz abi vīrieši saskatījās izbrīnā sarauk­tām uzacīm.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Es robots»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Es robots» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Es robots»

Обсуждение, отзывы о книге «Es robots» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x