Aizeks Azimovs - Es robots

Sjūzenas Kelvinas cieši sažņaugtās rokas gulēja klēpī, un mazās krunciņas ap viņas plānajām, bālajām lūpām kļuva dziļākas.

— Mums ir gadījies robots, kas lasa do­mas, un, manuprāt, būtu ļoti svarīgi no­skaidrot, kāpēc viņš to dara. Mēs to neno­skaidrosim, sacīdami: «Tā ir jūsu vaina! Tā ir mana vaina!»

Viņas aukstās, pelēkās acis pievērsās Ešam, un viņš pasmīkņāja.

Arī Lenings pasmīkņāja, un, kā vienmēr tādās reizēs, viņa garie, baltie mati un ma­zās, viltīgās ačteles darīja viņu līdzīgu bī- beles patriarham.

— Jums taisnība, doktore Ķelvina.

Viņa balss piepeši kļuva enerģiska.

— īsi sakot, stāvoklis ir šāds. Mēs esam radījuši pozitronu smadzenes, kuras uzskatī­jām par atbilstošām visām normām, bet tām piemīt apbrīnojama spēja uztvert cilvēku domu viļņus. Ja mēs zinātu, kā tas kļuvis iespējams, tas būtu vislielākais robotikas sa­sniegums vēl desmitiem gadu. Mēs to nezi­nām, un mums tas jāizdibina. Vai skaidrs?

— Vai drīkstu izteikt kādu priekšli­kumu? — Bogerts vaicāja.

— Klājiet vien vaļā!

•— Manuprāt, kamēr nebūsim atšķetinājuši šo mudžekli — un kā matemātiķis es uz­skatu, ka tas būs velnišķīgi grūti — mums nevajadzētu izpaust RB-34 esamību. Pat ci­tiem firmas darbiniekiem ne. Mums, nodaļu vadītājiem, jātiek ar šo problēmu galā, un jo mazāk cilvēku zinās par to …

— Bogertam taisnība, — doktore Ķelvina sacīja. — Kopš Starpplanētu kodekss pieļauj robotu modeļu pārbaudi rūpnīcās pirms to nosūtīšanas uz kosmiskajām stacijām, pret- robotu propaganda ir pastiprinājusies. Ja paspruks kaut vai viens vārds par to, ka ro­bots spēj lasīt domas, iekāms mēs paši varē­sim šo parādību kontrolēt, viens otrs pratīs to izmantot, lai tiktu pie krietna kapitāla.

Lenings, sūkdams cigāru, nopietni pamāja ar galvu. Viņš pievērsās Ešam:

— Man šķiet, jūs sacījāt, ka bijāt viens, kad pirmo reizi pamanījāt šo domu lasīšanu?

_— Kā tad, — es biju viens un pārbijos līdz nāvei. RB-34 bija tikko noņemts no montā­žas galda un atsūtīts pie manis. Meistars bija kaut kur izgājis, un es pats vedu robotu uz izmēģināšanas telpām — vismaz, sāku viņu vest.

Ešs apklusa, un uz viņa lūpām parādījās tikko manāms smaids.

— Vai kādam no jums gadījies, pašam ne­zinot, domās sarunāties ar kādu?

Neviens neatbildēja, un viņš turpināja:

— Vai ziniet, sākumā tas notiek nemanot. Nu, lūk, robots sarunājās ar mani ļoti lo­ģiski un saprātīgi, un mēs bijām jau gan­drīz nonākuši pie izmēģināšanas telpām, kad es atskārtu, ka neesmu viņam teicis neviena vārda. Es, protams, biju daudz ko domājis, bet tas jau ir kas cits, vai ne? Es ieslēdzu ro­botu istabā un skrēju pēc Leninga. Iedomā­jieties tikai! Jums blakus soļo robots, mierīgi lasīdams jūsu domas un urķēdamies tajās! Man kļuva gluži neomulīgi.

— Es varu iedomāties, — Sjūzena Ķelvina domīgi noteica. Viņa uzlūkoja Ešu ar dīvaini nopietnu skatienu. — Mēs tik ļoti esam piera­duši pie tā, ka mūsu domas ir zināmas vie­nīgi mums pašiem …

Lenings viņu nepacietīgi pārtrauca:

— Tātad to zinām tikai mēs četri. Labi! Mums šī parādība jāizpētī pēc noteiktas sis­tēmas. Eš, jūs pārbaudīsiet visu montāžas lī­niju no sākuma līdz galam — visos sīkumos. Jūs izslēgsiet tās operācijas, kurās kļūdīša­nās ir bijusi neiespējama, un atzīmēsiet visas tās, kurās tā varēja notikt, turklāt uzrādiet varbūtējās kļūdas raksturu un iespējamo lie­lumu.

— Grūts uzdevums, — Ešs noņurdēja.

— Dabiski! Jūs, protams, iesaistīsiet šai darbā savus cilvēkus — visus līdz pēdējam, ja būs vajadzīgs, un tas arī nekas, ja neizpil­dīsiet plānu. Taču, saprotiet, šiem cilvēkiem nav jāzina, kāpēc viņi to dara.

— Hm-m-m, jā! — jaunais inženieris greizi pasmīnēja. — Un tomēr darba bez jēgas.

Lenings ar visu krēslu pagriezās pret Kel- vinu.

— Jums būs jāķeras pie šī darba no citas puses. Jūs esat rūpnīcas robopsihologs, tā­tad jums jāpētī pats robots un jāizdara at­tiecīgie secinājumi. Mēģiniet noskaidrot, kā viņš to dara. Izpētiet visu, kas saistīts ar viņa telepātiskajām spējām — cik tālu tās snie­dzas, kā ietekmē viņa domāšanu un kādus traucējumus izraisa tieši viņa normālo darba spēju izpausmē. Sapratāt?

Lenings nenogaidīja doktores Kelvinas at­bildi.

— Es koordinēšu darbu un matemātiski ap­strādāšu iegūtos rezultātus. — Viņš sāka strauji pūst dūmus un turpmākos vārdus no- murdēja caur to mutuļiem: — Bogerts man, protams, palīdzēs.

Bogerts, kas patlaban pulēja savu patuklo roku nagus, rāmi atteica:

— Katrā ziņā. Es šo to jēdzu šais lietās.

— Labi! Es sākšu. — Ešs atstūma krēslu un piecēlās. Viņa glītajā, jauneklīgajā sejā pazibēja smīns. — Man krita visriebīgākais darbs no visiem, tāpēc eju, lai ķertos tam tū­līt klāt. Uz redzi! — nomurminājis pēdējos vārdus, viņš izgāja laukā.

Sjūzena Ķelvina atbildēja ar tikko jaušamu galvas mājienu, bet viņas skatiens sekoja Ešam, kamēr vien tas bija saredzams, un viņa klusēja, kad Lenings, kaut ko norūcis, sacīja:

— Doktore Ķelvina, vai jūs negribētu tūlīt pat uzkāpt augšā un apskatīt RB-34?

Izdzirdis durvis klusi iečīkstamies, RB-34 pacēla savas fotoelektriskās acis no grāma­tas un, Sjūzenai Kelvinai ienākot, pielēca kājās.

Viņa apstājās, lai sakārtotu uz durvīm milzīgo uzrakstu «Ieeja aizliegta», un tad tu­vojās robotam.

— Es tev atnesu dažus rakstus par hiper- atomdzinējiem, Erbij. Varbūt tu tos vēlētos izskatīt?

RB-34 — jeb, citādi, Erbijs — paņēma no viņas rokām trīs smagos sējumus un atvēra vienu no tiem.

— Hm-m-m! «Hiperatomu teorija».

Šķirstīdams grāmatu, viņš kaut ko ne­skaidri murmulēja, tad izklaidīgi teica:

— Apsēdieties, doktore Ķelvina! Es tos iz­skatīšu dažās minūtēs.

Psiholoģe apsēdās un uzmanīgi vēroja Er- biju, kas, novietojies otrpus galda, ķeras pie visu triju sējumu studēšanas.

Pēc pusstundas viņš tos nolika sānis.

— Es, protams, zinu, kāpēc jūs man tos atnesāt.

Doktores Kelvinas lūpu kaktiņi noraustī­jās.

— Es jau tā domāju. Ar tevi ir grūti strā­dāt, Erbij. Tu vienmēr esi man soli priekšā.

— Šīs grāmatas ir gluži tādas pašas kā vi­sas pārējās. Mani tās vienkārši neinteresē. Jūsu mācību grāmatās nekā nav. Jūsu zi­nātne ir tikai vesels lērums savāktu un ar šķietamām teorijām kopā sasaistītu faktu. Tas viss ir tik gaužām vienkārši, ka nav pat ievērības cienīgs.

Mani interesē jūsu daiļliteratūra. Jūsu pē­tījumi par cilvēka jūtu un iekšējo stimulu mijiedarbību, par …

Meklēdams īsto vārdu, viņš ar vareno roku izdarīja nenoteiktu žestu.

Doktore Ķelvina čukstēja:

— Man šķiet, es saprotu.

— Redziet, es lasu domas, — robots tur­pināja, — un jums nav ne jausmas, cik tās ir sarežģītas. Es nespēju visu saprast, jo mana paša domāšana tik ļoti atšķiras no jūsējās — bet es cenšos, un jūsu romāni man palīdz.

— Jā, bet es baidos, ka, iepazinies ar mūsdienu juteklīgajos romānos notēlotajiem sirdi plosošajiem pārdzīvojumiem, — viņas balsī ieskanējās rūgtums, — tu mūsu domas uzskatīsi par garlaicīgām un bālasinīgām.

— Nē jau!

Negaidīti enerģiskā atbilde lika Sjuzenai Kelvinai pietrūkties kājās. Viņa juta, ka pie­tvīkst, un satraukumā nodomāja: «Viņš droši vien zina!»