Aizeks Azimovs - Es robots

— Kāpēc? — Pauels iesaucās.

— Nezinu.

Donovans dedzīgi iejaucās sarunā:

— Kāda bija pirmā komanda … tā, ko jūs saņēmāt pirms pavēles soļot?

— Es nezinu. Es sajutu, ka nāk rīkojums, bet nebija laika to uztvert.

— Vai tu vari mums kaut ko pastāstīt par to? Vai tas ikreiz bija viens un tas pats rī­kojums?

«Pirksts» bēdīgi purināja galvu:

— Nezinu.

Pauels atlaidās krēslā.

— Labi, ej atpakaļ pie sava priekšnieka.

«Pirksts» ar acīm redzamu atvieglojumu

aizgāja.

Donovans sacīja:

— Tā, daudz gan mēs šoreiz panācām. Tas tik bija asprātīgs dialogs — no viena gala līdz otram. Klausies, Deivam ar to plānprā­tiņu «pirkstu» ir kaut kas padomā. Pārāk daudz viņi nezina un neatceras. Mēs viņiem vairs nedrīkstam uzticēties, Greg.

Pauels sabužināja ūsas.

— Vai zini, Maik, ja tu turpināsi melst nie­kus, es tev aizbāzīšu muti.

— Labi. Tu jau mums esi tas ģēnijs. Es toties — nožēlojams plānprātiņš. Ko mēs esam panākuši?

— Ne tik, cik melns aiz naga. Es gribēju sākt no otra gala — no «pirksta», bet neizde­vās. Tātad jāķeras atkal pie sākuma.

— Ģeniāli! — Donovans izsmējīgi izteica Pauelam savu apbrīnu. — Cik vienkārši tas izklausās! Bet tagad pasaki to visu cilvēku valodā, maestro.

— Bērnu valodā, tu gribēji teikt. Mums ir jānoskaidro, kādu pavēli Deivs dod tajā brīdī, pirms viņa atmiņa atsakās darboties. Tas mums palīdzēs visu atrisināt.

— Un kā tu domā to noskaidrot? Mēs ne­varam uzturēties Deiva tuvumā, jo mūsu klāt­būtnē viss rit normāli. Dzirdēt pavēli pa radio arī nav iespējams, jo tā tiek noraidīta pa pozitronu lauku. Tātad ne tuvumā, ne arī no attāluma mēs nevaram šo pavēli uztvert. Un itin nekā cita mēs nevaram iesākt.

— Tiešā novērošana, protams, atkrīt. Bet vēl pastāv dedukcija.

— Kas?

— Mes parmaiņus dežurēsim, Maik, — Pauels nīgri pasmaidīja. — Skatīsimies uz ekrānu, acis nenovērsdami. Novērosim katru šo tērauda stulbeņu kustību. Un lūkosim sa­skatīt, kas notiek tieši pirms viņu dīvainajām izdarībām, lai tādējādi atšifrētu pavēli.

Donovans veselu minūti sēdēja ar atplestu muti. Tad viņš sacīja nomāktā balsī:

— Es uzteikšu darbu. Iešu projām.

— Tavā rīcībā ir vēl desmit dienas — vari izgudrot kaut ko labāku, — Pauels atbildēja nogurušā balsī.

Turpmākajās astoņās dienās Donovans par varēm pūlējās kaut ko izgudrot. Astoņas die­nas, ik pēc četrām stundām uzsākdams savu dežūru, viņš iekaisušām, aizmiglotām acīm vēroja mirgojošos stāvus kustamies mijkrēslī. Un visas astoņas dienas viņš dežūru starp­laikā nolādēja «United States Robots», DV modeļus un dienu, kad nācis pasaulē.

Astotajā dienā, kad Pauels, kaudamies ar miegu un galvassāpēm, atnāca viņu nomai­nīt, Donovans piecēlās un, precīzi notēmējis, ietrieca smagu grāmatu televīzijas ekrāna pašā centrā. Atskanēja stikla šķindoņa.

Pauelam aizrāvās elpa:

— Kāpēc tu tā darīji?

— Tāpēc, — Donovans atteica gandrīz mie­rīgi, — ka es viņus vairs nenovērošu. Atliku­šas vēl tikai divas dienas, bet mēs neko ne­esam noskaidrojuši. DV-5 ir nožēlojams, ne­derīgs grausts. Kamēr es viņu novēroju, viņš piecas reizes pārtrauca darbu, un tavas dežū­ras laikā — trīs reizes, bet es netiku gudrs, kādu pavēli viņš deva, un arī tu ne. Un es ne­ticu, ka tu jebkad to uzzināsi, jo esmu pārlie­cināts, ka es to nekad neuzzināšu.

Visvarenais kosmos, kā lai vienlaicīgi no­vēro sešus robotus? Viens kustina rokas, otrs — kājas, trešais mētā rokas kā vējdzir­navu spārnus, ceturtais lec gaisā kā vājprā­tīgs, un divi pārējie … sazin ko tie dara. Bet tad visi norimstas. Tā ja!

Greg, mēs nerīkojamies pareizi. Viņi jāno­vēro no neliela attāluma, lai redzētu visu sī­kumos.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad Pauels to pārtrauca:

— Nu, un atlikušās divas dienas jāgaida, lai atkal kaut kas atgadās?

— Vai tad šeit novērot ir labāk?

— Te ir patīkamāk.

— Jā, bet tur var darīt kaut ko tādu, ko šeit nevar.

— Ko tad?

— Kad būsim sagatavojušies un noskatīsi­mies, ko viņi īsti dara, var jebkurā brīdī likt tiem apstāties.

Pauels sāka ausīties.

— Kā mēs to izdarīsim?

— Padomā pats. Tu jau esi tas gudrais. Uzdod sev dažus jautājumus. Kad DV-5 iziet no ierindas? Ko tev stāstīja «pirksts», kad tas notika? — Kad draudēja vai īstenībā notika nogruvums, kad spridzināšanas darbi prasīja lielu precizitāti vai arī kad gadījās grūti pie­ejams slānis.

— Citiem vārdiem — kritiskos apstāk­ļos, — Pauels satraukti teica.

— Pareizi! Un kā gan citādi? Personiskās iniciatīvas faktors — lūk, kur tas suns ap­rakts! Un personiskā iniciatīva ir visvairāk vajadzīga tieši kritiskos apstākļos, kad cil­vēka nav klāt. Kāds tad ir loģiskais secinā­jums? Kā lai piespiežam viņus apstāties no­teiktā laikā un vietā?

Donovans brīdi triumfējoši raudzījās uz savu sarunas biedru — viņš sāka iejusties lomā, tad atbildēja pats uz savu jautājumu, aizsteigdamies priekšā Pauelam, kam atbilde jau bija mēles galā:

— Mums pašiem jārada ārkārtēji apstākļi!

Pauels sacīja:

— Maik, tev taisnība.

— Paldies, draugs. Es zināju, ka tu kād­reiz atzīsi to.

— Labi, beidz ņirgāties. Mēs tavas zobga­lības pataupīsim Zemei, kur tās iekonservēsim garajām, saltajām ziemām. Bet kādus ārkār­tējus apstākļus mēs varētu tagad radīt?

— Ja mēs neatrastos uz asteroīda, kur nav ne gaisa, nedz ūdens, mēs varētu applūdināt raktuves.

— Asprātīgi, nav vārdam vietas, — Pauels sacīja. — Patiesi, Maik, no smiekliem man jākrīt vai gar zemi. Kā būtu ar nelielu no­gruvumu?

Uzmetis lūpu, Donovans noteica:

— Manis pēc.

— Labi, tad ejam.

Kumurodamies pa akmeņaino klajumu uz priekšu, Pauels jutās kā īsts sazvērnieks. Pa­zeminātās gravitācijas dēļ viņš brīžam tente- rēja pa nelīdzeno virsmu, un akmeņi zem viņa kājām šķīda uz visām pusēm, saceldami pelēku putekļu vērpetes. Un tomēr viņš pats sev šķita kā konspirators, kas piesardzīgi zo­gas uz priekšu.

— Vai tu zini, kur viņi atrodas? — viņš jautāja.

— Liekas gan, Greg.

— Labi, — Pauels sadrūmis teica, — bet, ja mēs nonāksim divdesmit pēdu attālumā no kāda «pirksta», tas mūs tūlīt sajutīs, kaut arī nebūsim viņa redzes lokā. Cerams, ka tu to zini.

— Kad man būs nepieciešams noklausīties elementārkursu robotikā, es uzrakstīšu tev iesniegumu, trīs eksemplāros. Bet tagad kāp­sim lejā.

Viņi atradās šahtā; zvaigžņu mirdzums vairs nebija redzams. Viņi abi gāja, taustī­damies gar sienām, laiku pa laikam ar kaba­tas baterijām apgaismodami ceļu. Pauels drošības labad pataustīja savu detonatoru.

— Vai tu pazīsti šo tuneli, Maik?

— Ne pārāk labi. Tas ir jauns. Taču es domāju, ka varēšu orientēties pēc ta, ko re­dzēju televizorā, lai gan …

Pagāja bezgalīgi garas minūtes, tad Maikls sacīja:

— Pieliec te roku!

Cauri metāla cimdam Pauels sajuta, ka šahtas siena viegli vibrē. Skaņas, protams, nebija dzirdamas.

— Sprādzieni! Mēs esam diezgan tuvu.

— Turi acis vaļā, — Pauels sacīja.

Donovans nepacietīgi pamāja ar galvu.

Viens no robotiem aizdrāzās viņiem garām

un nozuda, pirms viņi paguva attapties, — bronzas bruņas nomirdzēja vien viņiem gar acīm. Klusēdami viņi saspiedās kopā.