Aizeks Azimovs - Es robots

Kad divas stundas bija pagājušas, Pauelam sviedri plūda aumaļām un Donovans bija ap­grauzis sev visus nagus. Robots jautāja:

— Kā ir, šef?

Pauels atbildēja:

— Man jāpadomā, Deiv. Pārsteidzīgi sprie­dumi mums neko nedos. Labāk ej strādāt C

maiņā. Neuztraucies. Un pagaidām pārāk ne­rūpējies par izstrādes normu … gan mēs visu nokārtosim.

Robots izgāja. Donovans uzlūkoja Pauelu.

— Nu?

Pauels nikni plucinaja ūsas, it ka butu no­lēmis tās izraut ar visām saknēm. Viņš sa­cīja:

— Deiva pozitronu smadzeņu sakaros nav nekādas vainas.

— Es gan to tik noteikti neapgalvotu.

— Žēlīgais Jupiter! Smadzenes ir robota visdrošākā sastāvdaļa, Maik. Reizes piecas tās pārbauda uz Zemes. Ja tās iztur pārbaudi uz vietas tik spoži, kā Deivs to izturēja, tad smadzenēs nevar būt ne vismazākās vainas^ Šī pārbaude aptver visus galvenos smadzeņu sakarus.

— Nu un tad?

— Nesteidzini mani. Ļauj man to visu iz­domāt līdz galam. Ir vēl iespējams mehānisks bojājums robota ķermenī. Tas nozīmē, ka vai­na var būt kādā no tūkstoš piecsimt konden­satoriem, divdesmit tūkstoš elektriskajām ķē­dēm, piecsimt lampām, tūkstošos releju un neskaitāmās citās detaļās. Un tad vēl šie no­slēpumainie pozitronu lauki, par kuriem ne­viens nekā nezina.

— Klausies, Greg, — Donovans nepacie­tīgi iesaucās, — man ir ideja! Var būt, ka šis robots melo. Viņš nekad …

— Muļķi, roboti nespēj apzinīgi melot. Tā­tad, būtu mums Makkormeka — Veslija pār­baudītājs, mēs varētu pārbaudīt visas viņa detaļas divdesmit četru līdz četrdesmit astoņu stundu laikā, bet abi vienīgie M.—V. pārbau­dītāji atrodas uz Zemes, turklāt tie sver desmit tonnas, ir uzmontēti uz betona pa­mata, un tos nevar pārvietot. Vai tas nav lieliski?

Donovans uzsita ar roku pa galda virsmu.

— Bet, Greg, viņam kaut kas notiek tikai tad, kad mēs neesam klāt. Man tas liekas… tīri… aizdomīgi! — viņš uzsvēra katru

— Man kļūst nelabi, tevī klausoties, — Pauels lēni noteica. — Tu esi salasījies pie­dzīvojumu romānus.

— Es gribētu zināt, — Donovans kliedza,

— ko mēs darīsim!

— Tūlīt dzirdēsi. Es novietošu virs sava galda ekrānu. Tieši šeit, pie sienas. Ska­ties! — viņš nikni bakstīja ar pirkstu sienā.

— Un novērošu raktuves jebkurā daļā, kur vien rit darbs. Tas ir viss.

— Tas ir viss? Greg…

Pauels piecēlās kājās un ar dūrēm atspie­dās pret galdu.

— Maik, man ir ļoti grūti, — viņa balsī jautās nogurums. — Jau veselu nedēļu' tu mani nomoki ar Deivu. Tu apgalvo, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Vai tu zini, kas tas par bo­jājumu? Nē! Vai tu zini, kā šis bojājums iz­paužas? Nē! Vai tu zini, no kā tas radies? Arī nē! Varbūt tu zini, kas to izraisījis? — Nē! Vai tu vispār kaut ko par to zini? Nē!

Varbūt es zinu kaut ko? Arī nē! Ko tad tu īsti gribi no manis?

Donovans noplātīja rokas.

— Padodos!

— Es vēlreiz tev saku. Pirms mēs sākam ārstēšanu, mums jānosaka slimība. Lai paga­tavotu truša ragū, vispirms ir jānoķer trusis. Tātad mums jāķer trusis. Bet tagad ej laukā.

Donovans nogurušu skatienu stingi rau­dzījās sava izmēģinājuma pārskata uzme­tumā. Pirmkārt, viņš jutās noguris un, otr­kārt, kāds varēja būt pārskats, ja nekas vēl nebija noskaidrots? Viņš bija sašutis.

— Greg, — Donovans sacīja, — mēs atpa­liekam no plāna gandrīz par tūkstoš tonnām.

— Ko tu saki? — Pauels, galvu nepacēlis, atteica. — Es to vēl nebiju dzirdējis.

— Es tikai gribētu zināt, — Donovans pēkšņi aizsvilās dusmās, — kāpēc mums vienmēr jānoņemas ar jauna tipa robotiem? Pietiek! Mani pilnīgi apmierina roboti, kas bija labi diezgan maniem senčiem. Es esmu par to, kas ir drošs un pārbaudīts. Par robo­tiem', kas izturējuši laika pārbaudi, — labiem, solīdiem, veclaiku robotiem, kuri nekad nebo­jājas.

Precīzi notēmējis, Pauels svieda viņam ar grāmatu, un Donovans novēlās no krēsla.

— Tavs darbs, — Pauels mierīgi sacīja, — pēdējo piecu gadu laikā ir bijis pārbaudīt uz vietas jaunus robotus firmas «United

States Robots» uzdevumā. Tā kā mēs abi bijām tik neapdomīgi un parādījām labu prasmi šā darba veikšanā, mūs arvien aplaimo ar visdraņķīgākajiem uzdevumiem. Tā, — Pauels bakstīja ar pirkstu Donovana virzienā, — ir tava profesija. Tu sāki gausties par to, cik es atceros, jau minūtes piecas pēc tam, kad «United States Robots» tevi pieņēma darbā. Kāpēc tad tu neiesniedz atlūgumu?

— Es tev pateikšu. — Donovans apvēlās uz vēdera un, ielaidis pirkstus nepaklausīga­jos rudajos matos, atbalstīja elkoņus uz grī­das. — Daļēji principa dēļ. Galu galā kā avā­rijas montierim arī man ir bijusi sava loma jaunu robotu izveidošanā. Ir taču jāveicina zinātnes progress. Tomēr saproti mani pa­reizi: ne jau princips te ir izšķirošais, bet gan nauda, ko viņi mums maksā … Greg!

Izdzirdis Donovana neganto kliedzienu, Pauels pielēca kājās un, sekojot rudmatainā puiša skatienam, pievērsās ekrānam. Pārbīlī ieplestām acīm viņš čukstēja:

— Visvarenais Jupiter!

Elpu aizturējis, Donovans uzrausās kājās.

— Paskaties uz viņiem, Greg. Viņi ir ju­kuši.

Pauels sacīja:

— Atnes divus skafandrus. Ejam turp.

Viņš turpināja vērot uz ekrāna robotu dar­bošanos. Uz asteroīda ēnaino klintsradžu fo­na viegli slīdēja to mirdzošie bronzas stāvi. Izveidojuši kolonu, roboti nedzirdami soļoja, un viņu ķermeņi izstaroja blāvu gaismu, kas krita uz rupji cirstajām, neskaidru lēkājošu ēnu plankumiem izraibinātajām ejas sienām. Visi septiņi roboti ar Deivu priekšgalā soļoja saliedēti, apgriezienus un pagriezienus izda­rīdami pārsteidzoši saskaņoti un ejot pārkār­todami savas rindas tik neparasti viegli ka dejotāji uz Mēness.

Donovans atgriezās ar skafandriem.

— Viņi iet uzbrukumā pret mums. Tā taču ir militāra maršēšana!

— Tikpat labi, — sekoja dzedra atbilde, — tā varētu būt mākslas vingrošana. Vai arī Deivs ir iedomājies sevi par baletmeistaru. Tu labāk vispirms padomā un arī pēc tam vēl pastāvi klusu.

Donovans dusmīgi saviebās un, ar demon­stratīvu bravūru iebāzis detonatoru makstī, kas viņam karājās pie sāniem, sacīja:

— Kā tas arī būtu, te tev nu ir jaunie mo­deļi! Mēs ar viņiem strādājām. Tā ir mūsu profesija. Labi. Bet saki man: kāpēc… kā­pēc viņiem allaž kaut kas notiek?

— Tāpēc, — Pauels sadrūmis atteica, — ka mēs esam nolādēti. Ejam.

Tālu priekšā tuneļa samtainajā tumsā, kuru neaizsniedza viņu kabatas bateriju gaisma, mirgoja robotu ugunis.

— Tur viņi ir, — Donovans izdvesa.

— Es mēģināju viņu izsaukt pa radio, — Pauels uzbudināts čukstēja, — bet viņš neat­bild. Iespējams, ka radiosakari pārtrūkuši.

— Tādā gadījumā es priecājos, ka kon­struktori nav vēl radījuši robotus, kas būtu spējīgi strādāt pilnīgā tumsā. Man nebūtu ne mazākās patikas tumšā šahtā bez radiosaka­riem meklēt septiņus vājprātīgus robotus, ja tie nelaistītos kā muļķīgas radioaktīvas ziem­svētku eglītes.

— Rāpies augšā uz šīs malas, Maik. Viņi nāk šurp, un es gribu tos pavērot tuvumā. Vai varēsi?

Donovans krekstēdams palēcās. Gravitācija šeit bija daudzkārt mazāka nekā uz Zemes, bet smagajos skafandros šo priekšrocību tik­pat kā nemanīja, un karjera mala bija turpat desmit pēdu augsta. Pauels lēca tūlīt pēc tam.

Roboti sekoja Deivam kolonā pa vienam. Ejot viņi ritmiski pārkārtojās kolonā pa divi, tad atkal pa vienam, tikai citā kārtībā. Viņi to atkārtoja vēl un vēl, bet Deivs ne reizi ne­pagrieza galvu atpakaļ.