Aizeks Azimovs - Es robots

Kaut tas tā būtu!

Viņam pretī nostājās Kjūtijs.

— Jūs neatbildējāt uz signāliem, tādēļ es ienācu, — viņš klusi sacīja. — Jūs slikti iz­skatāties. Es baidos, ka jūsu dzīves laiks tu­vojas beigām. Bet varbūt jūs tomēr paskatī­sities šāsdienas aparātu rādījumus.

Pauels neskaidri nojauta, ka tas bija drau­dzīgs žests, ar kuru Kjūtijs varbūt gribēja klusināt sirdsapziņas pārmetumus par to, ka ar varu padzinis cilvēkus no stacijas vadī­bas. Viņš satvēra pasniegtās lapas un ne­redzīgu skatienu raudzījās tajās.

Kjūtijs šķita apmierināts.

— Kalpot tam Kungam — tā, protams, ir liela privilēģija. Bet tomēr neskumstiet, ka es jūs nomainīju.

Pauels, kaut ko murminādams, mehāniski pārlaida acis visiem papīriem pēc kārtas, līdz viņa aizmiglotais skatiens pēkšņi apstā­jās pie kādas tievas, svārstīgas sarkanas lī­nijas, kas šķērsoja vienu no papīra lapām.

Viņš vērās un vērās šajā lapā. Tad sagrāba to abām rokām un, acu no tās neatraudams, pielēca kājās. Pārējie papīri nokrita uz grī­das.

— Maik, Maik! — Viņš neganti purināja Donovanu aiz pleca. — Viņš to noturēja!

Donovans pamodās.

— Kas? Kur?

Arī viņš, acis ieplētis, vērās grafikā.

— Kas ir? — iejaucās Kjūtijs.

— Tu noturēji staru fokusā, — Pauels stos­tīdamies atbildēja. — Vai tu to zini?

— Fokusā? Kas tas ir?

— Tu noregulēji staru tā, ka tas bija pre­cīzi — līdz loka milisekundes tūkstošdaļai — pievērsts uztvērējstacijai.

— Kādai uztvērējstacijai?

— Uz Zemes. Zemes uztvērējstacijai, — Pauels priecīgi čaloja. — Tu to noturēji fo­kusā.

Kjūtijs sakaitināts apsviedās uz papēža.

— Jums nemaz nedrīkst izrādīt labvēlību! Atkal tie paši murgojumi! Es tikai noturēju visu aparātu rādītājus līdzsvarā, kā to gri­bēja tas Kungs.

Savācis izsvaidītos papīrus, viņš stīvā gaitā izgāja no istabas.

— Velna milti! — Donovans noteica, kad robots bija aiz durvīm.

Tad viņš pievērsās Pauelam:

— Ko mēs tagad darīsim?

Pauels jutās noguris, bet reizē pacilāts.

— Neko. Viņš pierādīja, ka spēj lieliski vadīt staciju. Nekad neesmu redzējis, ka elektronu vētra būtu tik labi pārlaista.

— Bet nekas nav atrisināts. Tu taču dzir­dēji, ko viņš sacīja par Kungu. Mēs neva­ram …

— Redzi, Maik, viņš izpilda sava Kunga pavēles, nolasot tās no skalām, instrumen­tiem un grafikiem. Bet to taču arī mēs vien­mēr esam darījuši. Un, galu galā, tas iz­skaidro viņa atteikšanos paklausīt mums. Pa­klausību nosaka Otrais likums. Cilvēku dro­šību — Pirmais. Kā viņš varēja izglābt cil­vēkus, vienalga, apzināti vai neapzināti? Protams, stabili noturot enerģijas nesēju staru. Viņš zina, ka spēj to izdarīt labāk nekā mēs, tādēļ arī uzsver, ka ir augstāka būtne, kam jāpadzen mūs no vadības telpām. Tas neizbēgami izriet no robotikas likumiem.

— Protams, bet runa jau nav par to. Mēs nevaram viņam ļaut arī turpmāk melst nie­kus par Kungu.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka tas ir kaut kas nedzirdēts. Kā mēs varam viņam uzticēt staciju, ja viņš ne­tic, ka ir Zeme?

— Vai viņš spēj vadīt staciju?

— Jā, bet…

— Vai tad nav vienalga, kam viņš tic?

Gurdi smaidīdams, Pauels noplātīja rokas

un krišus iekrita gultā. Pēc brīža viņš jau gu­lēja.

Uzstīvēdams sev vieglu skafandru, Pauels sacīja:

— Viss būs ļoti vienkārši. Varēs atvest šurp pa vienam jaunos KT modeļus, iebūvēt tajos automātiskus slēdžus, kas darbotos vienu nedēļu, tā lai tiem būtu laiks apgūt… tā … Kunga kultu no paša pravieša. Pēc tam tos var pārvest uz citām stacijām un at­kal atdzīvināt. Pietiktu ar diviem KT katrā stacijā…

Donovans pavēra savu sejsegu un dusmīgi palūkojās Pauelā.

— Beidz reiz, un vācamies projām no še­jienes. Maiņa mūs gaida, un man nebūs miera, iekāms pa īstam neredzēšu Zemi un nejutīšu to zem savām kājām, lai pārliecinā­tos, ka tā tiešām eksistē.

Šai brīdī atvērās durvis. Donovans, pa­klusi izgrūdis lāstu, aizcirta ciet sejsegu un sadrūmis pagrieza ienākušajam Kjūtijam muguru.

Robots klusi pienāca viņiem klāt un skumjā balsī jautāja:

— Jūs aizejat?

Pauels viegli pamāja ar galvu:

— Mūsu vietā nāks citi.

Kjūtijs nopūtās. Tas izklausījas ka vēja gaudi cieši savilktos vados.

— Jūsu kalpošanas laiks ir beidzies, un pienācis jūsu bojā ejas brīdis. Es to biju gai­dījis, bet… Tomēr lai notiek tā Kunga prāts!

Viņa gaudulīgais tonis aizskāra Pauelu.

— Pataupi savus līdzjūtības izpaudumus, Kjūtij. Mūs gaida Zeme, nevis bojā eja.

— Tas ir labi, ka jūs tā domājat, — Kjū­tijs atkal nopūtās. — Es tagad redzu, cik gudri ir jūsu maldi. Pat ja spētu, es neiedro­šinātos iedragāt jūsu ticību.

Viņš aizgāja kā īsts līdzcietības iemieso­jums.

Pauels kaut ko noņurdēja un pamāja Do- novanam.

Nesdami rokās hermētiski noslēgtas ceļa­somas, viņi iegāja gaisa slūžās.

Aiz tām atradās kuģis, ar kuru bija atlido­jusi maiņa. Francis Millers, kam vajadzēja nomainīt Pauelu, sveicināja viņus ar vēsu pieklājību. Donovans tikko manāmi atņēma sveicienu un tūlīt iegāja pilota kabīnē, lai pārņemtu no Sema Ivensa kuģa vadību.

Pauels brīdi uzkavējās.

— Kā klājas Zemei?

Uz šo visai parasto jautājumu Millers at­bildēja ar parasto frāzi:

— Arvien vēl griežas.

Pauels sacīja:

— Tas ir labi.

Millers uzlūkoja viņu.

— «U. S. Robots» puiši ir izgudrojuši jaunu modeli. Kombinētu robotu.

— Ko izgudrojuši?

— To, ko jūs dzirdējāt. Firma saņēmusi lielu pasūtījumu. Šķiet, ka šis modelis ir kā radīts asteroīdu raktuvēm. Viens robots ir komandieris, kuram ir padoti seši subroboti kā rokai pirksti.

— Vai izmēģinājumi uz vietas jau veikti? — Pauels bažīgi vaicāja.

Millers pasmīnēja:

— Es dzirdēju, ka viņi gaidot jūs.

Pauela roka savilkās dūrē.

— Velns parāvis, mums taču jāatpūšas!

— Gan jau atpūtīsities. Nedēļas divas, ma­nuprāt.

Gatavodamies dežūrai stacijā, viņš uz­mauca smagos skafandra cimdus. Viņa uz­acis saraucās.

— Kā darbojas jaunais robots? Lai strādā. kā nākas, citādi es viņu nelaidīšu ne tuvu pie vadības pults.

Pauels vilcinājās ar atbildi. Viņa skatiens pārslīdēja uzpūtīgajam prūsim, kas stāvēja viņa priekšā, — no iecirtīgi atmestās galvas ar īsi apcirptajiem matiem līdz pat kāju pē­dām karavīra miera stājā — un piepeši viņā uzbangoja nevaldāma prieka vilnis.

— Ar robotu viss ir kārtībā, — viņš lēni sacīja. — Šaubos, vai tev iznāks daudz no­ņemties ar vadības pulti.

Viņš nosmīnēja un iekāpa kuģī. Milleram te bija jāpavada vairākas nedēļas.

Atvaļinājums ilga vairāk nekā divas nedē­ļas. Tas Maikam Donovanam bija jāatzīst. Viņi atpūtās sešus mēnešus un saņēma par tiem apmaksu. Arī to viņš nenoliedza. Taču, kā Donovans pikti paskaidroja, tā bija tīrā nejaušība. «U. S. Robots» vīriem vajadzēja novērst kļūmes kombinētā robota konstruk­cijā, un kļūmju tajā bija daudz, turklāt vis­maz kāds pusducis no tām parasti paliek vēl līdz izmēģinājumiem uz vietas. Tā nu Pauels un Donovans pūtās un gaidīja, kamēr vīri pie rasējamiem dēļiem un puiši ar logarit­miskajiem lineāliem pateica: «Viss kārtībā!» Un nu viņi abi bija uz asteroīda, bet nekas nebija kārtībā. Donovans to atkārtoja jau reizes desmit, un viņa seja kļuva sarkana kā biete.