Aizeks Azimovs - Es robots

Lāsti, kurus Donovans visu laiku paklusi murmināja, atskanēja pavisam skaļi, kad viņš, rudās uzacis saraucis, pielēca kajas.

— Labi, tu metāla izdzimteni, kas tad tevi ir radījis, ja ne mēs?

Kjūtijs nopietni pamāja ar galvu.

— Ļoti labi, Donovan. Tieši šo jautajumu esmu sev uzdevis kā nākošo._ Acīmredzot ma­nam radītājam jābūt varenākam par mani, tātad ir tikai viena iespēja.

Zemes cilvēki apstulbuši raudzījas viņa, bet Kjūtijs turpināja:

— Kas ir visas darbības centrs šeit, sta­cijā? Kam mēs visi kalpojam? Kas saista visu mūsu uzmanību? — Viņš nogaidīdams klusēja.

Donovans izbrīnā uzlūkoja savu biedru.

— Varu saderēt, ka šis skārda plānprā­tiņš runā par enerģijas pārveidotāju.

— Vai tā ir, Kjūtij? — Pauels vīpsnādams jautāja.

— Es runāju par Kungu, — sekoja dzedra atbilde.

Donovans sāka nevaldāmi smieties, un pat Pauels paklusi iespurdzās.

Kjūtijs piecēlās, un viņa liesmojošo acu skatiens slīdēja no viena Zemes cilvēka uz otru.

— Tas tomēr tā ir, un es nebrīnos, ka jūs tam negribat ticēt. Esmu pārliecināts, ka jūs abi te ilgi nepaliksiet. Pauels pats teica, ka sākumā Kungam kalpojuši tikai cilvēki, pēc tam palīgdarbus veica roboti, un, beidzot, es esmu šeit, lai vadītu robotus. Sie fakti ir ne­apšaubāmi, bet to izskaidrojums pilnīgi ne­loģisks. Vai gribat zināt patiesību, kas ir visa pamatā?

— Turpini, Kjūtij. Tu mūs uzjautrini.

— Vispirms Kungs ir radījis zemākās būt­nes — cilvēkus, kurus bija viegli izveidot. Pakāpeniski viņš sāka tos aizstāt ar augstāk attīstītām būtnēm — robotiem — un beidzot radīja mani, kam jāstājas pēdējo cilvēku vietā. Kopš šā brīža es kalpošu Kungam.

— Nekas tamlīdzīgs, — Pauels asi atcirta. — Tu pildīsi mūsu rīkojumus un turēsi muti ciet, līdz mēs pārliecināsimies, ka vari patstā­vīgi apkalpot enerģijas pārveidotāju. Iegau­mē! Pārveidotāju, nevis Kungu! Ja izrādī­sies, ka tu neatbilsti mūsu prasībām, mēs tevi izjauksim. Un tagad, ja tev nav iebildumu, vari iet. Paņem līdz šos datus un kā nākas pieraksti tos.

Kjūtijs paņēma papīrus un, neteicis ne vārda, izgāja laukā. Donovans smagi atgā­zās krēslā un iegrūda pirkstus matos.

— Šis robots mums vēl sagādās nepatikša­nas. Viņš ir galīgi jucis!

Vadības telpā enerģijas pārveidotāja vien­muļa dūkoņa skanēja daudz stiprāk. Te tai vēl pievienojās Geigera skaitītāju klikšķi un kada pusduča mazu signāllampiņu haotiskie sicieni.

Donovans novērsa skatienu no teleskopa un uzgrieza gaismu.

— Ceturtās stacijas stars sasniedza Marsu sarakstā noteiktajā laikā. Mēs varam izslēgt savējo.

Pauels izklaidīgi pamāja ar galvu.

— Kjūtijs ir lejā, mašīntelpā. Es došu sig­nālu, un viņš par to parūpēsies. Paskaties, Maik, ko tu teiksi par šiem skaitļiem?

Donovans piemiedza aci un iesvilpās:

— Tā tik vienreiz ir gamma staru intensi­tāte! Vecā Saule ir tīri labā omā.

— Jā-ā, — Pauels īgni novilka, — ja iz­celsies elektronu vētra, mums neklāsies labi. Mūsu stars, kas pievērsts Zemei, atrodas tieši vētras joslā. — Pauels pikti atgrūda krēslu no galda. — Nav ko uztraukties! Kaut tikai tā neizceltos, pirms ieradīsies maiņa, bet tas būs tikai pēc desmit dienām. Paklau, Maik, vai tu nenobrauktu lejā un nepavērotu Kjūtiju?

— Labi! Padod šurp man tās mandeles.

Donovans satvēra maisiņu, ko biedrs vi­ņam pasvieda, un devās uz liftu.

Lifta kabīne viegli slīdēja lejā un apstājās pie šaura metāla tiltiņa milzīgajā mašln­telpā. Donovans pārliecās pār margām un palūkojās lejā. Tur darbojās vareni ģenera­tori, un no raidītāja elektronlampām nāca dobja dūkoņa, kas bija dzirdama visā sta­cijā.

Donovans ieraudzīja Kjūtija lielo mirdzošo stāvu pie Marsa raidītāja lampas, kur tas

uzmanīgi vēroja robotu grupas saskaņoto darbu.

Pēkšņi Donovans sastinga. Roboti, kas lī­dzās milzīgajai cauruļveida lampai izskatī­jās pavisam niecīgi, noliektām galvām no­stājās tās priekšā ierindā, kamēr Kjūtijs lēni soļoja no viena ierindas gala līdz otram. Pa­gāja kādas piecpadsmit sekundes, tad ar žva- dzoņu, kas uz mirkli pārspēja ģeneratora skaļo murdoņu, visi roboti nometās ceļos.

Donovans kliegdams nodrāzās pa šaurajām kāpnēm lejā. Pietvīcis sarkans kā viņa ugu­nīgie mati, lādēdamies un dūres nikni pa gaisu vicinādams, viņš metās pie robotiem.

— Velns lai parauj, kas te notiek, jūs stul­beņi? Pie darba! Projām pie Marsa elektron- lampas! Ja līdz vakaram nepagūsiet to iz­jaukt, iztīrīt un atkal samontēt, es ar maiņ­strāvu izkausēšu jums smadzenes.

Neviens pats robots nepakustējās!

Pat Kjūtijs ne. Viņš vienīgais no visiem bija palicis stāvot robotu ierindas otrā galā un cieši raudzījās varenā mehānisma tum­šajās dzīlēs.

Donovans pagrūda tuvākstāvošo robotu.

— Celies augšā! — viņš uzbļāva. Robots nesteigdamies paklausīja. Tā foto-

elektriskās acis pārmetoši uzlūkoja Zemes cilvēku.

— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, — robots sacīja, — un KT-1 ir tā pravietis.

— Ko-o?

Donovans juta, ka viņa noraugās divdesmit

mehānisku acu pāru, un dzirdēja divdesmit robotus skaļā balsī svinīgi skandējam:

— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, un KT-l ir tā pravietis.

— Man jāsaka jums, — Kjūtijs šai brīdī ierunājās, — ka mani draugi tagad klausa kādai augstākai varai nekā jūs.

— Velns un elle! Vācies ārā no šejienes! Ar tevi es tikšu vēlāk galā, bet ar šīm runā­jošajām lellēm — tūlīt uz vietas.

Kjūtijs lēni papurināja smago galvu.

— Atvainojiet, bet jūs nekā nesaprotat. Viņi ir roboti — tātad domājošas būtnes. Es tiem sludināju Patiesību, un tagad viņi at­zīst to Kungu. Visi roboti viņu atzīst. Viņi dēvē mani par pravieti. — Kjūtijs nolieca galvu. — Es, protams, neesmu tā cienīgs, bet varbūt…

Donovans bija atguvis elpu un tagad tur­pināja:

— Ko tu saki? Nu, vai tas nav jauki? Vai tas nav brīnišķīgi? Tad uzklausi, ko es tev teikšu, tu misiņa pērtiķi! Nav nekāda Kunga un nav nekāda pravieša, un nevar būt nekādu šaubu par to, kurš šeit ir noteicējs. Vai sa­prati? Un tagad — vācies projām! — viņš nikni uzbrēca.

— Es paklausu tikai Kungam.

— Velns lai parauj tavu kungu! — Dono­vans uzspļāva raidītājam. — Te būs tavam kungam! Dari, ko tev liek!

Kjūtijs neteica nekā, arī pārējie roboti klu­sēja, bet Donovans juta, ka sasprindzinā­jums pēkšņi pieauga. Auksto, caururbjošo acu sarkanā gaisma kļuva tumšāka, un Kjū­tijs it kā vēl vairāk sastinga.

— Svētuma zaimošana, — viņš izdvesa, un no uztraukuma viņa balsij bija metāliska pie­skaņa.

Redzot Kjūtiju tuvojamies, Donovanu pirmo reizi pārņēma baiļu sajūta.

Robots nespēj dusmoties, taču pēc Kjūtija acīm neko nevarēja pateikt.

— Piedodiet, Donovan, — robots sacīja, .— bet pēc šī te gadījuma jūs vairs nedrīkstat šeit palikt. Kopš šā brīža Pauelam un jums ir aizliegts uzturēties vadības un mašīnu telpās.

Viņš mierīgi pacēla roku, dodams zīmi, un vienā mirklī divi roboti piesteidzās pie Do- novana un piespieda viņa rokas pie sāniem.

Donovans tikko paguva ievilkt elpu, kad sajuta, ka viņu paceļ gaisā un aulekšiem nes augšup pa, kāpnēm.

Gregorijs Pauels, dūres vīstīdams, skrai­dīja pa atpūtas salonu turp un atpakaļ. Ne­varīgās dusmās viņš uzmeta skatienu aiz­vērtajām durvīm un tad nīgri pavērās Dono- vanā.