Aizeks Azimovs - Es robots

Robota acis ar mehānisma precizitāti mē­rīja attālumu. Viņa roka pielāgojās metamā priekšmeta svaram un atvēzējās. Tumsā ro­bota kustības nebija redzamas, bet, pārvieto­joties tā ķermeņa svaram, bija dzirdama du­noņa, un pēc mirkļa akmens jau aizlidoja kā melna šautra saules gaismā. Nebija ne gaisa pretestības, kas palēninātu tā lidojumu, nedz vēja, kas to novirzītu sānis, un nokrizdams tas uztrauca gaisā kristālus no «zilās kaudzī­tes» paša centra.

Pauels līksmi iekliedzās:

— Laižamies pēc skābeņskābes, Maik.

Kad atceļā uz tuneļiem viņi bija nokļuvuši

sagrautajā apakšstacijā, Donovans drūmi ieteicās:

— Kopš brīža, kad mēs mēģinājām Spīdiju notvert, viņš visu laiku klimst šaipus selēna ezera. Vai tu ievēroji?

— Jā.

— Laikam grib ar mums iet rotaļas. Gan mēs viņam parādīsim rotaļas!

Viņi atgriezās pēc vairākām stundām ar trīslitru burkām, kurās bija iepildīta balta viela, stipri vīlušies. Fotoelementi bojājās ātrāk, nekā viņi bija paredzējuši. Abi vīri drūmā apņēmībā klusēdami vadīja savus ro­botus pretim saules gaismai un gaidošajam Spīdijam.

Spīdijs lēni rikšoja viņiem pretim.

— Lūdzami, atkal! Ho! Re kur saraksts, ērģelniek; ēd ļaudis piparmētru konfektes un pūš jums sejā tās.

— Mēs tev iepūtīsim kaut ko sejā, — Do­novans purpināja. — Viņš klibo, Greg.

— Es jau to ievēroju, — skanēja klusa, sa­traukta atbilde. — Oglekļa oksīds viņu pie­vārēs, ja mēs nepasteigsimies.

Viņi gāja piesardzīgi, gandrīz zagšus, bai­dīdamies iztrūcināt pa pusei jukušo robotu. Vēl viņi bija stipri tālu, bet Pauels jau varēja apzvērēt, ka trakais Spīdijs taisās laisties lapās.

— Met nu, — Pauels izdvesa. — Es skaitu līdz trim. Viens … divi…

Divas tērauda rokas vienlaicīgi atvēzējās un izšāvās uz priekšu, divas stikla burkas uzlidoja augstu gaisā un cieši blakus slaidā lokā aiztraucās projām, zaigodamas kā di­manti neciešami spožajā saulē. Tās nokrita bez trokšņa Spīdijam aiz muguras, un gaisā pacēlās sīku skābeņskābes puteklīšu mākonis.

Pauels zināja, ka spožajā Merkurija saules gaismā skābe dzirkstī līdzīgi gāzētam ūdenim.

Spīdijs apgriezās, brīdi palūkojās, tad lēni pakāpās atpakaļ un tikpat gausi sāka uzņemt ātrumu. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš jau nedroši rikšoja tieši pretim abiem vīriem.

Pauels pagriezās atpakaļ.

— Steigsimies pie klints, Maik. Viņš ir laukā no apburtā loka un tagad klausīs mūsu pavēlēm. Man kļūst karsti.

Viņu «zirgi», lēnā, vienmuļā gaitā kūņoda­mies uz priekšu, nesa viņus pretim ēnai, un tikai tad, kad viņi jau bija tur un sajuta ēnas vēso, maigo pieskārienu, Donovans atskatījās.

— Greg!

Pauels pavēras atpakaļ un gandrīz vai iekliedzās. Spīdijs tagad soļoja lēni, ļoti lēni, bet… pretējā virzienā. Viņš bija atkal nokļu­vis savā apburtajā lokā un tagad arvien paāt­rināja gaitu. Caur stereotālskati likās, ka viņš ir tuvu un tomēr pilnīgi neaizsniedzams.

Donovans iekliedzās:

— Jānotver viņš! — un piecirta robotam ar papēdi, mudinādams to doties ceļā, bet Pauels atsauca viņu atpakaļ.

— Tu viņu nepanāksi, Maik. Tas ir veltīgi.

Viņš nemierīgi grozījās uz sava robota ple­ciem un nevarīgās dusmās vīstīja dūres.

— Pie velna, kāpēc es to visu sapratu pie­cas sekundes par vēlu? Maik, mēs esam zau­dējuši vairākas stundas.

— Ir vajadzīgs lielāks daudzums skābeņ- skābes, — Donovans vienaldzīgi sacīja. — Koncentrācija bija par vāju.

— Arī septiņu tonnu nepietiktu. Un mēs jau nepagūtu to likt lietā, pat ja mums būtu tik daudz, jo oglekļa oksīds saēd Spīdiju. Vai tu tiešām nesaproti, Maik, kas īsti notiek?

— Nē, — Donovans atzinās.

— Mēs esam radījuši tikai jaunu līdz­svaru. Kad mēs ar oglekļa oksīdu pastipri­nām Trešā likuma potenciālu, Spīdijs kāpjas atpakaļ, līdz atkal iestājas līdzsvars, bet, oglekļa oksīdam izgaistot, viņš dodas uz priekšu un tur no jauna rodas līdzsvars.

Pauela balsī jautās izmisums.

— Tā ir tā pati vecā riņķa deja. Mēs .varam tikai piebremzēt Otro likumu vai arī pastipri­nāt Trešo likumu, bet mēs netiekam ne no vie­tas — mainās tikai līdzsvara novietojums. Mums jātiek ārpus šo likumu robežām.

Tad viņš pievirzīja savu robotu tuvāk Do- novana robotam, tā ka viņi sēdēja tagad viens otram pretī, divas spokainas ēnas tumsā, un Pauels čukstēja:

— Maik!

— Vai tās ir beigas? — tas skanēja gurdi.

— Tad atgriezīsimies stacijā un nogaidīsim, līdz fotoelementi galīgi izdegs. Pēc tam pa­spiedīsim viens otram roku, ieņemsim ciān- kāliju un nomirsim, kā džentlmeņiem pieklā­jās. — Viņš aprauti iesmējās.

— Maik, — Pauels nopietni atkartoja,

— mums jādabū Spīdijs.

— Es zinu.

— Maik, — viņš vēlreiz atkārtoja un, brīdi vilcinājies, turpināja: — Vienmēr vēl paliek Pirmais likums. Man tas bija ienācis prātā … jau agrāk… bet tas der, kad vairs nav ne­kādu cerību.

Donovans pacēla acis, un viņa balss kļuva žirgtāka:

— Mums vairs nav nekādu cerību.

— Labi. Saskaņā ar Pirmo likumu robots nevar noskatīties, ka cilvēkam notiek kas ļauns robota bezdarbības dēļ. Otrais un Tre­šais likums tam nespēj turēties pretī. Nespēj, Maik.

— Pat ja robots ir pa pusei jucis? Nu viņš tak ir piedzēries. Tu to zini.

— Tas, protams, ir risks.

— Labi. Ko tu domā darīt?

— Es gribu doties saules pusē un palūko­ties, kā darbosies Pirmais likums. Ja neiz­dosies izjaukt līdzsvaru, tad… velns parā­vis! — vai nav vienalga — tūlīt vai trīs čet­ras dienas vēlāk.

— Uzgaidi, Greg. Pastāv arī cilvēku

likumi. Tu nedrīksti tur iet tāpat vien. Mums jālozē, jo arī man ir tiesības to uzņemties.

— Labi. Ies tas, kas pirmais pateiks, cik ir četrpadsmit kubā. — Un gandrīz tūlīt piebil­da: — Divi tūkstoši septiņsimt četrdesmit četri!

Donovans juta, ka viņa robots sagrīļojas, kad Pauela «zirgs» to nejauši pagrūda, un tad Pauels jau bija ceļā pretim saules gais­mai. Donovans atvēra muti, lai sauktu, bet tomēr klusēja. Tas trakais, protams, bija jau iepriekš izrēķinājis, cik ir četrpadsmit kubā. Tas izskatījās pēc viņa.

Saule šoreiz dedzināja vēl nežēlīgāk, un Pauels juta, ka viņam neciešami sāk niezēt mugura. Iespējams, ka tās bija tikai iedomas, bet varēja būt arī, ka spēcīgā radiācija jau sajūtama cauri skafandram.

Spīdijs vēroja viņu, vairs neapsveicot ar Džilberta un Salivana savārstījumiem. Pal­dies par to pašu! Bet Pauels neiedrošinājās iet tam pārāk tuvu klāt.

Viņš atradās trīssimt jardu attālumā, kad Spīdijs sāka kāpties atpakaļ, piesardzīgi, soli pa solim — un Pauels palika uz vietas. Viņš nolēca no sava robota pleciem un viegli atsi­tās pret kristālisko pamatu, kristālu grau­diem uzlidojot gaisā.

Viņš turpināja ceļu pa irdeno virsmu, zem viņa kājām slīdēja kristāli. Bija grūti iet ze­mās gravitācijas apstākļos. Pēdas dega kā ugunī. Pār plecu viņš uzmeta skatienu melnajai klints ēnai un saprata, ka ir aizgājis tik tālu, ka nevarēs vairs atgriezties ne pats saviem spēkiem, nedz arī ar tūļīgā robota pa­līdzību. Spīdijs tagad bija viņa vienīgā cerība, un, par to domājot, viņam sažņaudzās sirds.

Diezgan iets! Viņš apstājās.

— Spīdij! — viņš sauca. — Spīdij!

Slaidais, moderni veidotais robots tur

priekšā brīdi vilcinājās, apstājās, tad atkal sāka kāpties atpakaļ.